Tā runāja atamans, un, kad viņš bija beidzis runu, viņš vēl vienmēr purināja kazaku darbos nosidrabojušo galvu. "Visus, kas vien tur stāvēja, tāda runa stipri aizkustināja, aizskarot tos dziļi līdz pašai sirdij; visvecākie rindās bija kļuvuši nekustīgi, nodūruši sirmās galvas uz zemi; asara klusi liesās vecajās acīs; gausi viņi to noslaucīja piedurknē. Un pēc tam visi, it kā norunājuši, atmeta vienā un tai pašā mirklī ar roku un nopurināja vecās galvas. Laikam, tā šķiet, daudz viņiem bija atgādinājis vecais Tarass no pazīstamām un labākām jūtām, kādas vien var iemājot cilvēka sirdī, kas ir kļuvis gudrs bēdās, darbā, izdarībā un visādās dzīves neveiksmēs, vai arī, ja kas to nav izbaudījis, tad tomēr droši nojautis ar savu jauno, pērlei līdzīgo dvēseli par mūžīgu prieku sirmgalvjiem vecākiem, kas tos dzemdējuši.
Bet no pilsētas jau nāca laukā ienaidnieka karaspēks, skanot litavrām un taurēm, un, iespieduši roku sānos, izjāja pani, neskaitāmu sulaiņu ielenkti. Resnais pulkvedis izdalīja pavēles. Un viņi sāka neatlaidīgi uzbrukt kazaku taboriem, draudēdami, mērķējot ar kramenīcām, zibinot acīm un mirdzot vara bruņām. Tiklīdz kazaki redzēja, ka tie ir pienākuši šautenes šāviena attālumā, viņi visi reizē izšāva septiņpēdu kramenīcām un visu laiku nepārtraukti svilināja no tām. Tālu skanēja skaļie rībieni pa visiem apkārtnes laukiem un druvām, saplūstot nepārtrauktā dūkoņā; dūmi aizklāja visu lauku; bet aizkrācieši visu laiku šāva, neatvilkdami elpas; aizmugur- nieki tik pielādēja un pasniedza priekšējiem, radot izbrīnu pretiniekā, kas nevarēja saprast, kā Cazaki var šaut, nepie- lādējot šautenes. Vairs nevarēja redzēt lielajos dūmos, kas sedza vienu un otru karaspēku, nevarēja vairs redzēt, ka drīz viens, drīz otrs pazuda no ierindas; bet poļi juta, ka lodes lidoja bieži un sāka kļūt karsti; un kad viņi pakāpās atpakaļ, lai izvairītos no dūmiem un labi apskatītos, tad tie vairs daudzus nesaskatīja savās rindās; bet kazakiem bija nosisti kādi divi trīs uz veselu simtu. Un visu laiku kazaki turpināja šaut no kramenīcām, nedodami ne mirkļa atstarpes. Pats ārzemju inženieris brīnījās par šādu taktiku, ko tas nekad nebija redzējis, sacīdams tepat visiem dzirdot: «Kas par dūšīgiem puišiem aizkrācieši! Tā, lūk, ir jākaujas arī visiem citās zemēs!» Un viņš deva padomu pagriezt tūlīt pret ta- boru lielgabalus. Smagi ierēcās platrīkļu čuguna lielgabali; nodrebēja, tāli dūkdama, zeme, un divkārt vairāk aizklāja ar dūmiem visu lauku. Bija jūtama pulvera smaka starp laukumiem un ielām tālās un tuvās pilsētās. Bet tēmētāji bija paņēmuši par augstu, ugunīgās lodes lieca pārāk augstu loku: briesmīgi kaukdamas gaisā, tās pārlidoja pāri visām galvām taborā un ieurbās dziļi zemē, izraujot un uzmetot augstu gaisā melnu zemi. Ieķērās sev matos franču inženieris, redzot šādu nemākulību, un sāka pats tēmēt lielgabalus, neraugoties uz to, ka kazaki svilināja un bēra lodes nepārtraukti.
Tarass redzēja jau iztālēm, ka būs slikti visam ņezamai- noviešu un stebļikoviešu kurenim, un uzsauca skaņi: — «Lasieties drīzāk laukā no vezumu aizmugures un sēstieties visi zirgos!» — Bet kazaki nebūtu paguvuši ne vienu, ne otru, ja Ostaps nebūtu ietriecies pašā vidū: viņš izsita degļus sešiem lielgabaliem, tikai četriem nevarēja izsist: ļachi viņu aiztrieca atpakaļ. Bet pa to laiku pats svešzemju kapteinis paņēma rokās degli, lai izšautu no vislielākā lielgabala, kādu līdz šim nebija redzējis neviens no kazakiem. Briesmīgi raudzījās tā plātā rīkle, un tūkstoš nāvju raudzījās no turienes. Un kad tas norībēja un tam pakaļ trīs citi, četrkārtīgi sa- tricinot.un dobji atbalsojoties zemē, — tie atnesa daudz posta! Ne vienu vien kazaku apraudās veca māte, dauzot savām kaulainajām rokām izdilušās krūtis; ne viena vien atraitne būs Gluchovā, Ņemirovā, Čerņigovā un citās pilsētās. Skraidīs, nabadzīte, katru dienu uz tirgu, tvarstīs visus garāmgājējus, raudzīsies katram no viņiem acīs, vai nav starp viņiem viena, par visiem mīļākā; bet daudz izies caur pilsētu visādu karapulku un mūžam nebūs starp viņiem viena, par visiem mīļākā.