Atvērās vārti un izjoņoja no turienes huzaru pulks, visu jātnieku pulku greznums. Zem katra jātnieka visi kā viens bija bērie argamaki; visiem pa priekšu auļoja bruņinieks, kas bija par visiem drošāks un par visiem skaistāks;tā vien plīvoja melnie mati zem viņa vara cepures; vējoja ap roku apsietais dārgais lakats, ko bija šūdinājušas visbrīnišķīgākās skaistules rokas. Tik ļoti Tarass iztrūkās, kad ieraudzīja, ka tas bija Andrijs. Bet tas, kaujas degsmes un kvēles pārņemts, kārs izpelnīties rokai apsieto dāvanu, laidās kā jauns kurtu suns, skaistākais, straujākais un jaunākais par visiem barā. Uzsauca viņam pieredzējušais mednieks — un viņš aizauļoja, izstiepis taisni gaisā savas kājas, pilnīgi noliecies sānis ar visu ķermeni, mezdams gaisā sniegu un desmit reižu no- skriedams pašu zaķi sava skrējiena karstumā. Apstājās vecais Tarass un lūkojās, kā viņš iztīrīja savā priekšā ceļu, izklīdināja visus, cirta un bēra sitienus pa labi un pa kreisi. Nenocietās Tarass un sāka saukt: «Kā? Savējos, savējos.
velna bērns, savējos tu sit?» bet 'Andrijs neatšķīra, kas bija viņa priekša, savējie vai kādi citi; nekā viņš neredzēja. Sprogas, viņš redzēja sprogas, garas garas sprogas un krūtis, līdzīgas upes gulbim, un baltu kā sniegs kaklu, un plecus, un visu, kas radīts neprātīgiem skūpstiem.
«Ei, puikas! ieviliniet viņu man tikai mežā, ieviliniet tikai viņu man!» sauca Tarass. Un atsaucās tūdaļ pat trīsdesmit veiklāko kazaku, lai to ievilinātu. Un, sakārtojuši savas augstās cepures, viņi uz vietas laidās zirgos taisni šķērsām pret huzariem. Uzbruka no sāniem priekšējiem, notrieca tos, nošķīra no pakaļējiem, sadeva cirtienus vienam un otram, bet Golokopitenko ietrieca šķēpu Andrijam pa muguru, un tūlīt pat viņš laidās bēgt no tiem, cik vien bija kazaku jaudas. Kā uzšāvās Andrijs! Kā sadumpojās visās dzīslās jaunās asinis! Iecirties asiem piešiem zirgā, no visa spēka joņoja viņš pakaļ kazakiem, neatskatījies atpakaļ, neredzēdams, ka aiz viņa bija tikko desmit vīru, kas spēja tam sekot; bet kazaki auļoja pilniem lēkšiem zirgos un pagriezās taisni uz mežu. Andrijs briesmīgi dzinās pakaļ ar zirgu un gandrīz jau bija panācis Golokopitenko, kad pēkšņi kāda spēcīga roka satvēra aiz pavadas viņa zirgu. Atskatījās Andrijs: viņa priekšā Tarass! Sāka viņš drebēt visā augumā un pēkšņi nobālēja …
Tā skolnieks, neuzmanīgi apvainojis savu biedru un dabūjis par to no viņa sitienu ar līnealu pa pieri, uzliesmo kā uguns, neprātīgs pietrūkstas no sola un dzenas pakaļ savam pārbiedētajam biedram, gatavs saplosīt viņu gabalos, un pēkšņi uzskrien virsū skolotājam, kas nāk iekšā klasē: mirklī norimst neprātīgā trauksme un izgaist nespēcīgais niknums. Līdzīgi tam vienā mirklī pazuda, it kā nemaz nebijušas, Andrija dusmas. Un viņš redzēja savā priekšā vairs tikai vienīgi briesmīgo tēvu.
«Nu, ko tad mēs tagad darīsim?» sacīja Tarass, skatīdamies viņam taisni acīs. Bet Andrijs nekā uz to nevarēja atteikt un stāvēja, nodūris acis uz zemi.
«Kas ir, dēliņ, vai tev palīdzēja tavi ļachi?»
Andrijs bija bez atbildes.
«Ak tad pārdot? pārdot ticību? pārdot savējos? Pagaidi vien, kāp zemē no zirga!»
Paklausīgi kā bērns nokāpa viņš no zirga un nostājās ne dzīvs, ne miris Tarasa priekšā. ,
«Stāvi un nekusties! Es tevi laidu pasaulē, es tevi arī nonāvēšu!» sacīja Tarass un, atkāpies soli atpakaļ, noņēma no pleca šauteni. Bāls kā audekls bija Andrijs; varēja redzēt, kā lēnām kustējās viņa lūpas un kā viņš izdvesa kādu vārdu: bet tas nebija tēvzemes vārds, vai mātes, vai brāļu — tas bija skaistās polietes vārds. Tarass izšāva.
Kā labības vārpa, sirpja nopļauta, kā jauns jērs, sajutis zem sirds nāvīgo dunci, noslīga viņa galva, un viņš nokrita zālē, neizteicis neviena vārda.
Apstājās dēla slepkava un ilgi raudzījās nedzīvajās miesās. Viņš bija skaists arī miris: viņa vīrišķīgā seja, nesen spēka un sievām neuzvaramas burvības pārpilna, arvien vēl pauda brīnišķīgu skaistumu; melnās uzacis kā sēru samts apēnoja viņa nobālušos vaibstus: «Vai tas nebūtu bijis kazaks?» sacīja Tarass: «ir augumā slaids, ir melniem uzačiem, ir seja kā muižniekam, ir roka bija stipra kaujā! Pagalam! pagalam bez slavas, kā nelietīgs suns!»
«Tēt, ko tu esi izdarījis! Vai tu viņu nonāvēji?» sacīja tajā brīdī piejājušais Ostaps.
«Es, dēls,» teica Tarass, pamādams ar galvu.
Cieši palūkojās Ostaps mirušajam acīs. 2ēl viņam sametās brāļa, un viņš tūlīt teica: «Nodosim, tēt, viņu godam zemei, lai neapsmej viņu ienaidnieki un lai laupītāju putni neizvazā viņa miesas.»
«Apraks viņu arī bez mums!» sacīja Tarass, «būs viņam raudātāji un žēlotājas!»
Un minūtes divas viņš domāja: vai pamest viņu pelēk- svārčiem vilkiem saplosīšanai, vai saglabāt viņa bruņinieka slavu, kas drošsirdīgajam vīram jācienī ikvienā, lai kas viņš būtu, — te viņš redz, auļo pie viņa zirgā Golokopitenko: «Nelaime, ataman, ļachi kļuvuši stiprāki, pienākuši palīgā svaigi spēki!…» Nepaguva vēl izrunāt Golokopitenko, jāj Vovtu- zenko: «Nelaime, ataman, plūst vēl jauni spēki!…» Nepaguva izrunāt Vovtuzenko, Pisarenko skrien jau kājām bez zirga: «Kur tu esi, tēvs? Meklē tevi kazaki. Jau nogalināts kureņa atamans Ņeviličkis, nogalināts Zadorožnijs, nogalināts Cerevičenko; bet kazaki stāv, negrib mirt, neredzējuši tevi vaigā: grib, lai tu uz viņiem paskaties pirms mirstamās stundas.»