«Zirgā, Ostap!» teica Tarass un steidzās, lai vēl sastaptu kazakus, lai paskatītos vēl uz tiem un lai tie paskatās pirms nāves savā atamanā. Bet nebija izjājuši viņi vēl ne no meža, kad jau ienaidnieka spēki aplenca no visām pusēm mežu. un starp kokiem visur parādījās jātnieki ar zobeniem un piķiem. «Ostap! Ostap, nepadodies!» sauca Tarass, bet pats, satvēris kailu zobenu, sāka svētīt uz visām pusēm, kas gadījās pirmie pa rokai. Bet Ostapam jau pēkšņi uzbruka seši vīri; un acīm redzot tie nebija uzbrukuši laimīgā brīdī: vienam noripoja galva, otrs apmeta kūleni atkāpdamies; trešo pīķis ķēra ribās; ceturtais bija izveicīgāks, atrāva galvu no lodes, un ieskrēja zirga krūtīs karstā lode — sacēlās pakaļkājās trakais zirgs, nokrita smagi zemē un nospieda zem sevis jātnieku. «Labi, dēliņ! Labi, Ostap!» sauca Tarass, «es tepat tev pa pēdām.» Bet pats visu laiku gaiņājās no uzbrucējiem. Cērtas un sitas Tarass, izdala ciema kukuli vienam un otram pa galvu, bet. pats visu laiku skatās uz priekšu uz Ostapu, un redz, ka atkal no jauna ar Ostapu saķērušies vismaz astoņi vīri vienā reizē. «Ostap! Ostap! nepadodies!» Bet Ostapu jau pieveic; viens jau uzmetis viņam ap kaklu cilou, jau sasien, jau saņem Ostapu. «Ek, Ostap, Ostap!» sauca Tarass, lauzdamies pie vina, cirzdams kā kāpostus visus, kas vien pagadījās ceļā. «Ek, Ostap, Ostap!…» Bet tai pašā brīdī it kā smags akmens ķēra viņu pašu. Viss griezās un sametās otrādi viņa acīs. Uz mirkli sajukušas pazibēja viņa priekšā galvas, pīķi, dūmi, uguņu spožums, zari ar koku lapām, kas ņirbēja viņam gar pašām acīm. Un novēlās viņš kā aizcirsts ozols zemē. Un migla aizsedza viņa acis.
«Nu gan ilgi es esmu nogulējis!» teica Tarass, atvēris acis it kā pēc smaga dzēruma miega un cenzdamies sazīmēt apkārtējos priekšmetus. Briesmīgs nespēks pārņēma viņa locekļus. Viņš tikko spēja saskatīt savā priekšā nepazīstamās istabas sienas un kaktus. Beidzot viņš ievēroja, ka viņa priekšā sēdēja Tovkačs un, kā likās, klausījās katrā viņa elpas vilcienā.
«Jā,» nodomāja pie sevis Tovkačs, «tā tu varbūt būtu aizmidzis arī uz mūžu!» Bet viņš neka neteica, padraudēja ar pirkstu un rādīja ar zīmi, ka jāklusē.
«Nu pasaki taču man, kur es tagad esmu?» jautāja atkal Tarass, piepūlēdams domas un cenzdamies atcerēties notikušo.
«Ciet taču klusu!» uzsauca viņam bargi biedrs, «ko tev vēl gribas zināt? Vai tad tu neredzi, ka esi viscaur sakapāts? Jau divi nedēļas, kopš mēs ar tevi jājam, elpas neatvilkuši, un kopš tu karsonī un karstumā runā un dari blēņas. Šī ir pirmā reize, kad tu mierīgi aizmigi. Klusē taču, ja tu negribi pats sev atnest nelaimi.»
Bet Tarass visu laiku centās un pūlējās sakopot savas domas un atcerēties notikušo. «Bet mani taču bija saķēruši un pilnīgi aplenkuši ļachi? Man taču nebija nekādas iespējas izsisties no burzās?»
«Ciet taču klusu, velna bērns!» iesaucās nikni Tovkačs, tāpat kā aukle, izvesta no pacietības, uzkliedz nerimīgajam palaidņa bērnam. «Kas tev par labumu, ja tu zināsi, kā izkļuvis laukā? Pietiek ar to, ka esi izkļuvis. Atradās ļaudis, kas tevi nenodeva, — nu, un pietiek tev! Mums vēl ne mazums nakšu jānojāj kopā! Tu domā. ka tevi uzskatīja par vienkāršu kazaku? Nē, tavu galvu novērtēja par divi tūkstoši zelta gabalu.»
«Un Ostaps?» iesaucās pēkšņi Tarass, pūlējās mazliet piecelties un pēkšņi atcerējās, kā Ostapu saķēra un sasēja viņa acu priekšā un ka tas tagad ir jau ļachu rokās. Un pārņēma bēdas veco vīru. Noplēsa un norāva viņš visu savu brūču apsējumus; aizmeta tos tālu projām, gribēja kaut ko skaļi sacīt — bet tā vietā sāka muldēt niekus: karstums un murgi no jauna pārņēma viņu, un sāka plūst bez jēgas un sakarības neprātīgi vārdi. Bet pa to laiku uzticamais biedrs stāvēja viņa priekšā, rādamies un bārstīdams neskaitāmus stiprus pārmetuma vārdus. Beidzot tas satvēra viņu aiz kājām un rokām, satina kā bērnu, sakārtoja visus apsējumus, ietīstīja viņu vērša ādā, iesēja lubās un, piestiprinājis virvēm pie segliem, devās no jauna ar viņu aulēkšiem ceļā.
«Kaut vai nedzīvu, bet aizvedīšu tevi! Nepieļaušu, lai ļachi apgāna tavu kazaka cilti, saplosa gabalos tavas miesas un iemet tās ūdenī. Lai tad kaut vai ērglis izknābj acis no tavas pieres, bet lai tad tas ir mūsu pašu stepju ērglis, bet ne ļachu, ne tas, kas atlaižas no poļu zemes. Kaut vai nedzīvu, bet aizvedīšu tevi līdz Ukrainai.»
Tā runāja uzticamais biedrs. Aulēkšoja bez atpūtas dienām un naktīm un atveda viņu nesamanīgu uz pašu Aizkrāces Seču. Tur viņš sāka to nenogurstoši ārstēt ar zālēm un mēr- cēšanām; sameklēja kādu protošu žīdieti, kas veselu mēnesi deva viņam dzert dažādas zāles, līdz beidzot Tarasam kļuva labāk. Vai nu zāles, vai paša dzelzs griba ņēma virsroku, bet pēc pusotra mēneša viņš bija uz kājām; brūces sadzija, un tikai zobena rētas ļāva saskatīt, cik dziļi reiz ievainots vecais kazaks. Tomēr viņš bija kļuvis jūtami drūms un skumīgs. Trīs dziļas grumbas iegula viņa pierē un vairs nekad no tās neizzuda. Pavērās viņš tagad sev apkārt: viss Sečā jauns, visi vecie biedri apmiruši. Neviena no tiem, kas bija stāvējuši par taisno lietu, par ticību un brālību. Arī to, kas bija devušies ar koševoju pakaļ tatariem, arī to vairs sen nebija; visi bija nolikuši galvas, visi aizgājuši bojā, dažs nolicis pašā kaujā savu godīgo galvu, dažs aiz ūdens un maizes trūkuma starp Krimas sālieniem; dažs bija aizgājis bojā gūstā, nespēdams pārdzīvot kaunu; arī paša agrākā koševoja jau sen vairs nebija pasaulē, un neviena no vecajiem biedriem, un sen jau bija apaudzis ar zāli kādreiz verdošais kazaku spēks. Viņš tikai dzirdēja, ka bijušas dzīres, lielas trokšņainas dzīres: sīkās drumslās sadauzīti visi trauki; nekur nebija atlicis ne piliena vīna, izlaupījuši viesi un kalpi visus dārgos kausus un vīna traukus — - un apmulsis stāv mājas saimnieks, domādams: «labāk nemaz nebūtu bijis to dzīru.» Velti bija censties izklaidēt un uzjautrināt Tarasu; velti bārdainie sirmie banduras spēlētāji, nākdami te cauri pa divi un trīs, slavināja viņa kazaka panākumus — drūmi un vienaldzīgi noraudzījās viņš visā, un viņa nekustīgajā sejā parādījās neizdzēšamas sāpes, un klusu, nokāris galvu, viņš runāja: «Dēls mans! Ostaps mans!»