Aizkrācieši gatavojās jūras braucienam. Divi simti laivu ielaida Dņeprā, un Mazazija redzēja viņus, noskūtām galvām un gariem čupriem, kas šķēpiem un ugunīm postīja tās ziedošos krastus; tie redzēja savu muhamedaņu iedzīvotāju čal- mas izmētātas līdzīgi tās neskaitāmiem ziediem asinīs iz- mirkušajos laukos un peldam gar krastiem. Tā redzēja diezgan daudz darvu notrieptas aizkrāciešu bikses, muskuļainās rokas ar melnām pātagām. Aizkrācieši noēda un aplauza visus vīnogājus, muhamedaņu dievnamos pameta veselas kaudzes mēslu; dārgos persiešu lakatus izlietoja par kājautiem un apjoza ar tiem notrieptos svārkus. Ilgi vēl pēc tam tais vietās varēja atrast aizkrāciešu īsās pīpes. Viņi līksmi brauca atpakaļ; viņiem pakaļ dzinās turku kuģis ar desmit Lielgabaliem un ar zalvēm no visiem saviem lielgabaliem izklīdināja kā putnus viņu vecās laivas. To trešā daļa noslīka jūras dziļumos; bet pārējās no jauna salasījās kopā un ieradās Dņepras grīvā ar divpadsmit muciņām, pilnām cechinu. Bet viss tas vairs neinteresēja Tarasu. Viņš devās pļavās un stepēs, it kā pēc medījuma, bet viņa municija palika neizšauta. Un, nolicis šauteni, pilns skumju nosēdās viņš jūras krastā. Ilgi viņš tur sēdēja, nokāris galvu, un visu laiku runāja: «Ostaps mans! Ostaps mans!» Viņa priekšā vizēja un izplētās Melnā jūra; tālā niedrājā sauca kaija; viņa baltās ūsas sidrabojās, un asaras ritēja viena pēc otras.
Un neizturēja beidzot Tarass: «Lai būtu kā būdams, iešu izlūkot, kas ir ar viņu: vai viņš ir dzīvs? kapā? vai varbūt pat pašā kapā viņa nav? Izlūkošu, lai tas maksā, ko maksādams!» Un jau pēc nedēļas viņš atradās Umaņas pilsētā, apbruņojies, zirgā, ar pīķi, zobenu, dzērienu muciņu ceļam pie segliem, ceļa katlu ar salamatu, pulvera patronām, zirga pinekļiem un pārējām mantām. Viņš tieši piejāja netīrai, noplukušai mājelei, kuras mazie lodziņi tik tikko bija saskatāmi, ar nezin ko aizkvēpināti; dūmenis bija aizbāzts ar lupatu, un caurais jumts bija pilnīgi nosēts zvirbuļiem. Kaudze visvisādu mēslu gulēja pie pašām durvīm. Pa logu raudzījās laukā žīdietes galva aubē ar izdzisušām pērlēm.
«Vai vīrs mājās?» sacīja Buļba, nokāpdams no zirga un piesiedams pavadu pie dzelzs āķa, kas atradās pie pašām durvīm.
«Mājās,» sacīja žīdiete un tūlīt steidzās iznākt laukā ar kviešu trauku zirgam un alus stopu bruņiniekam.
«Kur tad tavs žīds?»
«Viņš ir otrā istabā, lūdz dievu,» teica žīdiete, klanīdamās un novēlēdama labu veselību tai brīdī, kad Buļba piecēla pie lūpām stopu.
«Paliec te, pabaro un padzirdini manu zirgu, bet es iešu, parunāšos ar viņu viens pats. Man ar viņu ir darīšanas.»
Sis žīds bija zināmais Jankelis. Viņš jau te bija ierīkojies par nomnieku un krodzinieku; bija pievācis pamazām visus apkārtnes panus un šļachtas piederīgos savās rokās, izsūcis pamazām gandrīz visu to naudu un stipri iezīmējis savu žīda klātbūtni tai pusē! Trīs jūdžu attālumā uz visām pusēm nebija kārtībā nevienas mājas: viss sagāzās un izdēdēja, viss tika nodzerts, un bija palikusi nabadzība un skrandas; kā pēc ugunsgrēka vai mēra saira viss apvidus. Un, ja Jankelis vēl nodzīvotu tur desmit gadu, tad laikam būtu sairusi arī visa vojevodas zeme. Tarass iegāja istabā. Zīds skaitīja lūgsnas, pāi sedzies ar savu diezgan notraipīto apsegu, un apgriezās, lai pēdējo reizi nospļautos pēc savas ticības paražas, kad pēkšņi viņa acis sastapās ar Buļbu, kas stāvēja viņa aizmugurē. Kā krišus iekrita žīdam prātā vispapriekšu divi tūkstoši zeltā, kas bija apsolīti par viņa galvu; bet viņš nokaunējās savas mantkārības un centās apspiest sevī mūžīgo domu par zeltu, kas kā tārps vijas ap žīda dvēseli.
«Paklausies, Jankel!» teica Tarass žīdam, kas sāka viņa priekšā klanīties un uzmanīgi aizslēdza durvis, lai viņus neredzētu. «Es izglābu tev dzīvību, aizkrācieši tevi būtu saplosījuši kā suni, tagad tava kārta, tagad izdari man pakalpojumu!»
Zīda seja mazliet saraucās.
«Kādu pakalpojumu? Ja tāds pakalpojums, ko var izdarīt, kādēļ tad neizdarīt?»
«Nesaki nekā. Aizved mani uz Varšavu.»
«Uz Varšavu? Kā, uz Varšavu?» sacīja Jankelis. Viņa uzacis un pleci sacēlās uz augšu no brīnumiem.
«Nesaki man nekā. Aizved mani uz Varšavu. Lai būtu, kas būdams, bet es gribu vēlreiz viņu redzēt, pateikt viņam kaut vienu vārdu.»
«Kam pateikt vārdu?»
«Viņam, Ostapam, savam dēlam.»
«Vai tad pans nav dzirdējis, ka jau …»
«Zinu, zinu visu: par manu galvu dod divi tūkstoši zeltā. Zina gan viņi, muļķi, tās vērtību! Es tev došu piecus tūkstošus. Te tev būs divi tūkstoši tūlīt (Buļba izbēra no ādas zuteņa divi tūkstoši zeltā), bet pārējo — kad atgriezīšos.»
Zīds tūdaļ paķēra dvieli un apsedza ar to červoncus.
«Ai, skaista nauda! Ai, laba nauda!» runāja viņš, grozīdams vienu červoncu rokās un mēģinādams to ar zobiem. «Es domāju, ka tas cilvēks, kam pans atņēma tik labus