«O, nevar, cienītais pan, nevar!» sacīja nopūzdamies Jankelis.
«Nē, nevar!» teica otrs žīds.
Visi trīs žīdi saskatījās.
«Pamēģināt?» sacīja trešais, bailīgi lūkodamies divi pārējos, «var būt, dievs dos.»
Visi trīs žīdi sāka runāt vāciski. Buļba, lai kā viņš klausījās, nespēja nekā uzminēt; viņš dzirdēja tikai bieži izrunājamo vārdu «Mardochajs» un vairāk nekā.
«Klausies, pan!» sacīja Jankelis, «ir jāaprunājas ar kādu cilvēku, kuram otra līdzīga nav visā pasaulē. U, ū, viņš ir tik gudrs kā Zālamans, un, ja viņš nekā nevar darīt, tad jau arī neviens cits uz pasaules neizdarīs. Sēdi te; še tev atslēga, un nelaid nevienu iekšā!» Zīdi izgāja uz ielas.
Tarass aizslēdza durvis un lūkojās caur lodziņu uz šo netīro žīdu prospektu. Trīs žīdi apstājās ielas vidū un sāka diezgan aizrautīgi sarunāties; viņiem pievienojās drīz ceturtais, beidzot arī piektais. Viņš atkal dzirdēja atkārtoto: «Mardochajs, Mardochajs.» Zīdi nepārtraukti lūkojās vienā ielas virzienā: beidzot tās galā no vienas koka mājas parādījās kāja žīda zābakā un pazibēja puspaltraka krckas. «A, Mardochajs! Mardochajs!» sauca visi žīdi vienā balsī. Kalsnējs žīds, mazliet mazāks par Jankeli, bet daudz krunkaināku seju, ar milzīgu augšlūpu, tuvojās nepacietīgajam baram, un visi žīdi viens caur otru steidza tam stāstīt, pie kam Mardochajs vairākas reizes pameta skatienu uz mazo lodziņu, un Tarass saprata, ka runā par viņu. Mardochajs plātīja rokas, klausījās, iejaucās sarunās, bieži spļāva sānis un, sacēlis puspaltraka krokas, bāza roku kabatā un ņēma ārā kaut kādus žvadzekļus, tā parādīdams savas briesmīgi draņķīgās bikses. Beidzot visi žīdi sacēla tādu kliegšanu, ka žīds, kas stāvēja sardzē, bija spiests dot zīmi viņiem apklust, un Tarass jau sāka baiļoties par savu drošību, bet atcerējās, ka žīdi nav spējīgi citādi apspriesties, kā uz ielas, un ka viņu valodu nesapratīs pats velns, viņš nomierinājās.
Pēc pāris minūtēm žīdi visi kopā ienāca istabā. Mardochajs piegāja pie Tarasa, pabužināja viņam plecu un teica: «Ja jau mēs un dievs gribēsim ko izdarīt, tad arī tā būs, kā nākas.»
Tarass paraudzījās šai Zālamanā, kuram otra līdzīga nav visā pasaulē, un sāka mazliet cerēt. Tiešām, viņa izskats varēja modināt zināmu uzticību: viņa augšējā lūpa bija vienkārši baideklis; tās biezumu, bez šaubām, pavairoja blakus apstākļi. Šā Zālamana bārdā bija tikai piecpadsmit matu, un tie paši kreisajā pusē. Zālamana sejā bija tik daudz sitienu pēdu, kas bija dabūti par drošsirdību, ka viņš, bez šaubām, sen bija aizmirsis to skaitu un uzskatīja tās par dzimumzīmēm.
Mardochajs aizgāja reizē ar biedriem, kas bija apbrīnošanas pārpilni par viņa gudrību. Buļba palika viens. Viņš atradās dīvainā, nekad nebijušā stāvoklī: pirmo reizi mūžā viņš sajuta nemieru. Viņa dvēsele bija kā drudzī. Viņš nebija vairs tas pats agrākais, nepiekāpīgais, nesvārstīgais, stiprais ozols; viņš bija mazdūšīgs; tagad viņš bija vājš. Viņš satrūkās no katra trokšņa, par katru jaunu žīda augumu, kas parādījās ielas galā. Tādā stāvoklī viņš nodzīvoja galu galā visu dienu; viņš neēda, nedzēra, un viņa acis neatrāvās ne mirkli no nelielā ielas loga. Beidzot jau vēlā vakarā parādījās Mardochajs un Jankelis. Tarasa sirds pamira.
«Kas ir! izdevās?» jautāja viņš tos nepacietīgi kā mežonīgs zirgs.
Bet vēl pirms tam, kad žīdi bija attapušies atbildēt, Tarass ievēroja, ka Mardochajam vairs nebija pēdējās matu sprogas, kas, kaut arī visai nekārtīgi, tomēr bija vijusies gredzeniem no viņa cepurītes apakšas. Varēja redzēt, ka viņš gribēja kaut ko sacīt, bet sarunāja tādus niekus, ka Tarass nekā nesaprata. Un ari pats Jankelis lika ļoti bieži roku pie mutes, it kā viņš būtu slims no saaukstēšanās.
«O, cienītais pan!» sacīja Jankelis, «tagad pilnīgi neiespējami! Nudien, neiespējami! Tik slikti ļaudis, ka tiem vajadzētu uz pašas galvas uzspļaut. Arī Mardochajs teiks to pašu. Mardochajs strādāja tādas lietas, ko vēl neviens cilvēks pasaulē nav darījis; bet dievs negribēja, lai tas tā notiktu. Tur stāv trīs tūkstoši karavīru, un rītu viņus visus sodīs ar nāvi.»
Tarass paraudzījās žīdiem acīs, bet jau bez nepacietības un dusmām.
«Un ja pans grib satikties, tad tas jādara rītu agri, kamēr vēl pat ne saule nav uzlēkusi. Sardze ir ar mieru, un viens leventars ir apsolījies. Bet lai viņiem nav viņā saulē laimes, oi, kas par tautu! Kas tā ir par mantkārīgu tautu! Pat starp mums tādu nav: piecdesmit červoncu es iedevu katram, bet leventaram…»
«Labi. Aizved mani pie viņa!» teica Tarass noteikti, un visa stingrība atgriezās viņa dvēselē. Viņš pieņēma Jankeļa priekšlikumu pārģērbties par ārzemju grafu, kas atbraucis no vācu zemes; drēbes šim gadījumam tālredzīgais žīds jau bija paguvis sagādāt. Bija jau nakts. Mājas saimnieks, pazīstamais sarkanmatainais žīds ar vasaras raibumiem, izvilka plānu gultas maisu, pārsegtu ar kaut kādu mašu, un izklāja to uz sola Buļbam. Jankelis nogulās uz grīdas uz tāda paša maisa. Sarkanmatainais žīds izdzēra nelielu glāzīti kaut kāda liķiera, nometa puspaltraku un, izskatīdamies savās zeķēs un zābakos mazliet līdzīgs cālim, nolikās ar savu žīdieti kaut kamā, kas līdzinājās skapim. Divi žīdēni kā divi istabas sunīši nogulās uz grīdas līdzās skapim. Bet Tarass negulēja; viņš sēdēja nekustīgi un viegli bungoja ar pirkstiem pa galdu:, viņš turēja mutē pīpi un laida laukā dūmus, no kuriem žīds miegā šķaudīja un tīstīja segā savu degunu. Tikko debesis sārtojās bālajā rītausmas jausmā, viņš jau piegrūda Jankelim ar kāju. «Ceiies, žīd, un dod šurp savas grafa drēbes!»