Mēness no debesu augstumiem jau sen apgaismoja visu pagalmu, pilnu gulētājiem, biezo vītolu puduru un augstās nezāles, kurās bija iegrimis žogs, kas apņēma pagalmu. Viņa arvien vēl sēdēja savu mīļo dēlu galvgalī, ne mirkli nenolaida no tiem acis un nedomāja par miegu. Jau zirgi, jaus- dami rītu, bija visi saguluši zālē un beiguši ēst; augšējās vītolu lapas bija sākušas čukstēt, un mazpamazām čukstošā straume plūda pa tām līdz pašai zemei. Viņa nosēdēja līdz gaismai, nebija nemaz nogurusi un iekšēji vēlējās, lai nakts turpinātos pēc iespējas ilgāk. No stepes atplūda skaļš kumeļa zviedziens; sarkanas svītras skaidri pazibēja debesis. Buļba pēkšņi pamodās un uztrūkās. Viņš ļoti labi atcerējās visu, ko bija pavēlējis vakar.
«Nu, puiši, diezgan gulēts! Ir laiks, ir laiks! Padzirdiniet zirgus! Bet kur tad vecā? (tā viņš parasti mēdza saukt savu sievu). Žiglāk, vecā, taisi mums ēst: mums priekšā garš ceļš!»
Nabaga vecenīte, zaudējusi pēdējo cerību, skumji vilkās uz istabu. Kamēr viņa ar asarām acīs gatavoja visu, kas nepieciešams brokastīm, Buļba izdalīja savas pavēles, ņēmās pa zirgu stalli un pats izraudzīja saviem bērniem labākās rotas. Bursaki acumirklī pārvērtās: agrāko nobristo zābaku vietā viņiem parādījās sarkani saf jana zābaki ar sudraba pakaviem, bikses, Melnās jūras platumā, ar tūkstoš krokām un ievilkumiem bija savilktas ar zelta auklu; auklai bija piestiprinātas garas siksniņas ar bārkstīm un citiem skanuļiem pīpei. Sārtas krāsas kazakinu, no vadmalas uguns spilgtumā, apjoza ar izrakstītu jostu; izrotātas turku pistoles bija aizbāztas aiz jostas: zobens žvadzēja pie sāniem. Viņu sejas, kas vēl bija maz iedegušas, šķita kļuvušas skaistākas un baltākas; jaunās, melnās ūsas tagad it kā spilgtāk pasvītroja viņu baltumu un veselīgo, spēcīgo jaunības nokrāsu; viņi bija skaisti zēni melnajās jērādas cepurēs ar zeltaino virsu. Nabaga māte! Kad viņa tos ieraudzīja, viņa pat vārda izteikt nespēja, un asaras sastinga viņas acīs.
«Nu, dēli, viss ir gatavs! nav ko vilcināties!» sacīja beidzot Buļba. «Tagad pēc kristītu ļaužu paraduma visiem pirms ceļā došanās jāapsēžas.»
Visi apsēdās, līdzi pat arī puiši, kas godbijīgi stāvēja pie durvīm.
«Tagad svētī, māte, savus bērnus!» sacīja Buļba; «lūdz dievu, lai viņi varonīgi karo, lai vienmēr aizstāv bruņinieku godu, lai vienmēr stāv par Kristus ticību, bet ja ne — lai tad labāk izput, lai ne smakas no viņiem nepaliek pasaulē! Ejiet, bērni, pie mātes: mātes lūgsna ir uz ūdens, ir uz zemes glābj!» Māte, nevarīga kā māte, apkampa viņus, izņēma divi nelielas svētbildes, aplika tās viņiem raudādama ap kaklu. «Lai sarga jūs … dievmāte … Neaizmirstiet, dēliņi,, savu māti… atsūtiet kaut jel mazu ziņu par sevi …» Tālāk viņa nespēja vairs parunāt.
«Nu, iesim, bērni!» sacīja Buļba. Pie lieveņa stāvēja apsegloti zirgi. Buļba uzlēca mugurā savam Velnam, kas tramīgi atlēca atpakaļ, sajutis uz sevis divdesmitpudīgu nastu, jo Tarass bija ārkārtīgi smags un resns. Kad māte ieraudzīja, ka arī viņas dēli jau uzsēdušies zirgos, viņa metās pie jaunākā, kura sejas vaibstos izpaudās it kā vairāk maiguma; viņa satvēra to aiz kāpšļa, viņa pielipa pie viņa segliem un ar izmisumu acīs neizlaida to no savām rokām. Divi braši kazaki saudzīgi paņēma viņu un aiznesa uz istabu. Bet, kad viņi bija izjājuši aiz vārtiem, ar meža kazas vieglumu, kas nav iedomājams viņas gados, viņa izskrēja aiz vārtiem, ar neiedomājamu spēku apturēja zirgu un apkampa vienu no dēliem ar tādu kā ārprātīgu, neatmanīgu dedzību. Viņu atkal aizveda.
Jaunie kazaki jāja apmulsuši un valdīja asaras, baidīdamies no tēva, kas savukārt arī bija mazliet apmulsis, kaut gan viņš centās to neizrādīt. Diena bija pelēka; spilgti mirdzēja zaļums; putni čivināja it kā bez saskaņas. Kādu gabalu nojājuši, viņi palūkojās atpakaļ: viņu māja bija it kā iegrimusi zemē, virs zemes bija redzami tikai viņu vienkāršās mājiņas divi dūmeņi un koku galotnes, pa kuru zariem viņi bija kāpelējuši kā vāveres; vēl viņu priekšā klājās tā pati pļava, kas viņiem lika atcerēties visu savas dzīves gājumu, no tiem gadiem, kad viņi bija vārtījušies tās rasainajā zālē, līdz gadiem, kad viņi bija tur gaidījuši melnskropstainu kazaku meiču, kas bailīgi to pārlidoja ar savām ņiprajām vingrajām kājām. Un nu vairs tikai kārts virs akas, ar augšā piesieto ratu riteni, vientuļi izslējās debesīs; jau līdzenums, kuru tie ir nojājuši, iztālēm izskatās pēc kalna un visu aizsedz — Ardievu, bērnība un spēles, un viss, itin viss!
Visi trīs jātnieki jāja klusēdami. Vecais Tarass domāja par pagātni: viņš redzēja savu jaunību, sava mūža gadus, savus aiztecējušos gadus, par kuriem arvien raud kazaks, vēlēdamies, kaut visa viņa dzīve būtu tikai jaunība. Viņš domāja par to, ko viņš sastaps Sečā no saviem agrākajiem kara biedriem. Viņš saskaitīja tos, kas jau bija apmiruši un kas vēl dzīvo. Asara lēni riesās viņa acu zīlē, un viņa nosirmojusī galva sēri noslīga lejup.
Viņa dēlus nodarbināja citas domas. Bet jāpastāsta vairāk par viņa dēliem. Ar divpadsmito gadu viņus nodeva Kijevas akadēmijā, jo visi tā laika cienījamie augstmaņi uzskatīja par nepieciešamu savus bērnus izglītot, kaut arī to darīja tikai tādēļ, lai vēlāk to visu pilnīgi aizmirstu. Viņi toreiz, tāpat kā visi, kas iestājās bursā, bija mežonīgi, uzauguši brīvībā, un tur tad nu viņi parasti kaut cik noslīpējās un ieguva kaut ko kopīgu, kas tos darīja līdzīgus vienu otram. Vecākais, Ostaps, uzsāka te savas gaitas ar to, ka jau pirmajā gadā — izbēga Viņu nosūtīja atpakaļ, briesmīgi nopēra un nosēdināja pie grāmatas. Četras reizes viņš ieraka savu ābeci zemē, un četras reizes pēc necilvēcīgās nopēršanas nopirka viņam jaunu. Bet nav šaubu, ka viņš būtu to atkārtojis arī piekto reizi, ja tēvs nebūtu devis viņam svinīgu solījumu noturēt viņu klostera kalpībā veselus divdesmit gadus un ja nebūtu pirms tam zvērējis, ka viņš ne mūžam neredzēs Aizkrāci, ja neizmācīsies akadēmijā visas gudrības. Interesanti, ka to runāja tas pats Tarass Buļba, kas lamāja visu skološanos un ieteica, kā mēs jau redzējām, bērniem nemaz ar to nenodarboties. No tā laika Ostaps ar neparastu cītību sāka sēdēt pie garlaicīgās grāmatas un drīz vien ierindojās starp labākajiem. Toreizējais mācību veids briesmīgi atšķīrās no dzīves veida: šie scholas- tiskie, gramatiskie, retoriskie un loģiskie izsmalcinājumi pilnīgi nepieskārās laikam, nekad netika izmantoti un neatkārtojās dzīvē. Tie, kas to bija mācījušies, nekur nevarēja izlietot savas zināšanas, pat ne tās, kas bija mazāk scholastiskas. Paši toreizējie zinātnieki bija lielāki neprašas nekā citi, jo bija pilnīgi atšķirti no prakses. Bez tam arī šī republikāniskā bur- sas iekārta, šis briesmīgais jauno, brašo, veselīgo ļaužu skaits, viss tas viņus ietekmēja rosīties pilnīgi ārpus viņu skolas nodarbības. Dažreiz sliktais uzturs, dažreiz biežie badošanās sodi, dažreiz daudzās nepieciešamības, kas izraisījās jaunā, veselīgā, spēcīgā jauneklī, viss tas apvienojoties radīja viņos to uzņēmību, kas vēlāk attīstījās Aizkrācē. Badīgā bursa rikšoja pa Kijevas ielām un spieda visus būt piesardzīgiem. Tirgotājas, kas sēdēja tirgū, arvien aizsedza rokām savus pīrāgus, bubļikus, ķirbju sēklas kā ērgļu mātes savus bērnus, ja vien ieraudzīja garāmejošu bursaku. Konsulam, kura pienākums bija uzmanīt viņam padotos biedrus, viņa paša biksēs bija tik šausmīgas kabatas, ka viņš tur varēja novietot visu izklaidīgās tirgotājas bodi. Šie bursaki veidoja kādu pilnīgi atsevišķu pasauli: augstākā sabiedrībā, kas sastāvēja no poļu un krievu muižniekiem, viņus neuzņēma. Pats vojevoda Ј.dams Ķīselis, neraugoties uz to, ka viņš akadēmijai bija labvēlīgs, neievadīja viņus sabiedrībā un pavēlēja turēt viņus stingrāk. īstenībā šis norādījums bija pilnīgi lieks, jo rektors un profesori - mūki nežēloja žagara un siksnu, un bieži lik- tori pēc viņu pavēlēm pēra savus konsulus tik nežēlīgi, ka tie vairākas nedēļas kasīja savas bikses. Daudziem no viņiem tas nebija pavisam nekas un šķita kā mazliet kas stiprāks par labu piparu degvīnu; citiem beidzot šīs nepārtrauktās pēršanas stipri apnika, un viņi bēga projām uz Aizkrāci, ja vien prata atrast ceļu un ja tos ceļā nenotvēra. Ostaps Buļba, neraugoties uz to, ka bija sācis ar lielu centību mācīties loģiku un pat dievvārdniecību, nekā nevarēja tikt vaļā no nepielūdzamiem žagariem. Dabiski, ka visam tam bija kaut kā jānocietina raksturs un jāpiešķir tam stingrība, kas arvien stipri izpaužas pie kazakiem. Ostapu vienmēr uzskatīja par vienu no labākajiem biedriem. Viņš reti vadīja citus pārdrošos pasākumos — iztukšot svešu augļu vai sakņu dārzu, bet toties viņš bija vienmēr viens no pirmajiem, kas soļoja zem uzņēmīga bursaka karoga un nekad, nekādā gadījumā nenodeva savus biedrus; nekādas siksnas un žagari nespēja viņu piespiest to izdarīt. Viņš bija ciets pret citām kaislībām, izņemot karu un dzīru uzdzīvi; vismaz viņš gandrīz nekad ne par ko citu nedomāja. Viņš bija taisnīgs pret līdzīgiem. Viņam piemita labestība tādā veidā, kādā tā varēja iemājot vienīgi tādā raksturā un tajā laikā. Sirds dziļumos viņu bija aizkustinājušas nabaga mātes asaras, un vienīgi tas viņu mulsināja un piespieda domīgi nokārt galvu.