Ko izjuta vecais Tarass, kad ieraudzīja savu Ostapu? Kas notika tai brīdī viņa sirdī? Viņš raudzījās uz to no pūļa un nepalaida garām nevienu tā kustību. Viņi jau tuvojās pieres vietai. Ostaps apstājās. Viņam pirmajam nācās izdzert šo smago biķeri. Viņš uzmeta skatienu saviem vīriem, pacēla roku uz augšu un skaļi teica: «Dod jel, dievs, lai visi eretiķi, kas vien te stāv, lai tie bezgoži nedzirdētu, kā mokas kristīgais! kaut neviens no mums neizdvestu neviena vārda!» Tad viņš tuvojās ešafotam.
«Labi, dēliņ, labi!» sacīja klusi Buļba un nolieca zemu savu sirmo galvu.
Bende norāva no viņa vecās skrandas, viņam piestiprināja rokas un kājas speciāli pagatavotiem bluķiem, un … Nemulsināsim lasītājus ar elles mocību attēlošanu, no kurām saceltos stāvus viņu mati. Tās bija toreizējā rupjā, nežēlīgā gadsimta izgudrojums, kad cilvēks vēl dzīvoja asiņainajā dzīvē, kas bija vieni vienīgi karagājieni, un bija norūdījis tajā savu dvēseli, nejuzdams cilvēcības. Velti daži nedaudzie, kas bija gadsimta izņēmumi, bija šo šausmīgo līdzekļu pretinieki. Velti karalis un daudzi bruņinieki, izglītotu prātu un dvēseli, iedomājās, ka līdzīga sodu cietsirdība var tikai sakurināt kazaku tautas atriebību. Bet karaļa un gudro ieskatu vara nebija nekas pret valsts magnatu nekārtībām un rupjām iegribām, kuri savā neapdomībā, neiespējami trūkstot katrai tālredzībai, bērnišķīgā patmīlībā un niecīgā lepnumā bija pārvērtuši seimu par valdības satiru. Ostaps pacieta mocības un spīdzināšanas kā milzis. Ne kliedziens, ne vaids nebija dzirdams pat tad, kad sāka lauzt viņa roku un kāju kaulus, kad attālie skatītāji sadzirdēja nāves klusumā, kāds valdīja pūlī, to brīkšķēšanu, kad kundzenes novērsa savas acis, — nekas, kas varētu būt līdzīgs vaidam, nenāca pār viņa lūpām, viņa sejā nekas nepakustējās. Tarass stāvēja pūlī, nodūris galvu un tai pašā laikā lepni pacēlis acis, un tikai runāja piekrizdams: «Labi, dēliņ, labi!»
Bet, kad viņu pieveda pie pēdējām nāves mocībām, šķita, ka viņa spēki sāka it kā izsikt. Un viņš pārlaida skatienu sev apkārt: Dievs! visas nepazīstamas, visas svešas sejas! Kaut jel kāds no tuviniekiem būtu bijis klāt pie viņa miršanas! Viņš nebūtu gribējis dzirdēt vājās mātes raudāšanu un izmisumu vai neprātīgas sievas vaimanas, kas plēstu matus un plosītu savas baltās krūtis; viņš gribētu tagad ieraudzīt cietu vīru, kas ar prātīgu vārdu viņu uzmundrinātu un nomierinātu pirms nāves. Un viņa spēki izgaisa, un dvēseles nespēkā viņš iesaucās: «Tēvs! kur tu esi? Vai tu to visu dzirdi? …»
«Dzirdu!» atskanēja vispārējā klusumā, un viss ļaužu miljons reizē nodrebēja. Kara jātnieku nodaļa metās rūpīgi izskatīt ļaužu barus. Jankelis nobāla kā nāve, un, kad jātnieki mazliet attālinājās no viņa, viņš bailēs atgriezās atpakaļ, lai uzlūkotu Tarasu; bet Tarasa viņam līdzās vairs nebija: pat ne pēdu nebija no viņa.
Tarasa pēdas atradās. Simt divdesmit tūkstošu kazaku karaspēks parādījās pie Ukrainas robežām. Tā vairs nebija nekāda maza daļa vai nodaļa, kas bija nākusi iegūt laupījumu vai dzinās pakaļ tatariem. Nē, bija cēlusies kājās visa tauta, jo tautas pacietība gāja pāri malām, — cēlās, lai atriebtu savu tiesību zaimošanu, par savu tikumu kauna pilnu pazemošanu, par senču ticības un baznīcas paražu apsmiešanu, par baznīcu apgānīšanu, par svešzemju 'kungu patvaļībām, par apspiešanu, par ūniju, par kauna pilnu žīdu kundzību kristīgo zemē, par visu, kas bija krājis un vairojis no seniem laikiem kazaku sīvu naidu. Jaunais, bet garā spēcīgais hetmanis Ostra- ņica vadīja visu šo nepārredzamo kazaku karaspēku. Viņam līdzās redzēja pavisam veco, pieredzē bagāto viņa biedru un padomdevēju Guņu. Astoņi pulkveži vadīja divpadsmit tūkstošu vīru lielos pulkus. Divi ģenerāliesauli un ģeneral- bunčuknesējs jāja aiz hetmaņa. Ģeneralkarodznieks vadīja galveno karogu; daudz citu karogu plīvoja tālumā; bunčuk- nesēja biedri nesa bunčukus. Daudz bija ari citu pulka pakāpju: vezumnieku, karabiedru, pulku rakstvežu, un ar viņiem arī kājnieku un jātnieku nodaļas; gandrīz tikpat daudz, cik bija reģistra kazaku, salasījās arī brīvprātīgo un savvaļnieku. Visās malās cēlās kazaki: Čigirinā, Perejaslavā,
Baturinā, Gluchovā, Dņepras lejas galā un visos tās augšgalos un salās. Neskaitāmi zirgi un nepārredzamas ratu virknes stiepās pār laukiem. Un starp šiem kazakiem, starp šiem astoņiem izlasītiem pulkiem visizlasītākais bija viens pujks, un šo pulku vadīja Tarass Buļba. Viss viņam piešķīra pārākumu citu priekšā; ir cienījamais vecums, ir pieredze, ir prasme rīkoties ar savu karaspēku, ir vislielākais ienaids pret ienaidnieku. Pat pašiem kazakiem likās pārmērīga viņa nesaudzīgā nežēlība un cietsirdība. Tikai uguni un karātavas piesprieda viņa sirmā galva, un viņa padoms karaspēka padomē dvesa tikai iznīcināšanu.
Nav ko aprakstīt visas kaujas, kurās kazaki sevi parādīja, ne arī visu kampaņas gaitas attīstību: viss tas ir ierakstīts chroniku lappusēs. Visiem ir zināms, kāds ir krievu zemes karš, kas izcēlies ticības dēļ: nav lielāka spēka par ticību. Tā ir neuzveicama un barga, tā ir kā pārcilvēciska klints vētrainas, mūžam mainīgas jūras vidū. No paša jūras dibena vidus tā izslej pret debesīm savas sienas, viscaur veidota no viena vesela, masiva akmens. No visām vietām to redz un tā lūkojas tieši acīs garāmskrejošiem viļņiem. Un nelaime tam kuģim, kas uzdrāzīsies tai virsū! Skaidās sabirst visas tā jedas, grimst un lūzt viss, kas vien uz tām atrodas, un gaisu pāršķeļ grimstošo žēlais kliedziens.
Chronikas lappusēs sīki attēlots, kā muka poļu garnizoni no atbrīvotajām pilsētām; kā norisinājās nekrietno žīdu nomnieku kāršana; cik vājš bijis kronētais hetmanis Nikolajs Potockis ar savu lielo armiju pret šo nepārvaramo spēku; kā sasists, vajāts, viņš apslīcināja mazā upītē savu karaspēka labāko daļu; kā nelielā miestiņā Polonā viņu aplenca draudīgie kazaku pulki un kā, līdz pēdējam nomocīts, viņš apsolīja ar zvērestu pilnīgu atlīdzību par visu no karaļa un valsts ierēdņu puses un visu agrāko tiesību un priekšrocību atdošanu. Bet kazaki nebija tie, kas tam ticētu: viņi jau zināja, ko nozīmē poļu zvērests. Un Potockis vairs nedižotos ar savu seši tūkstoši dārgo argamaku, saistīdams dižciltīgo kundzeņu skatienus un muižnieku skaudību, netrokšņotu vairs seimos, rīkodams greznas dzīres senatoriem, ja viņu nebūtu izglābuši krievu garīdznieki, kas atradās miestiņā. Kad iznāca pretī visi garīdznieki, tērpušies gaišās zelta drānās, nesdami svētbildes un krustus, un visiem pa priekšu pats archibiskaps ar krustu rokā un ar garīdznieka mitru galvā, visi kazaki nolieca savas galvas un noņēma cepures. Nevienam viņi nebūtu parādījuši tai brīdi cieņu, pat ne pašam karalim; bet pret savu kristīgo baznīcu viņi to neiedrīkstējās un zemojās savu garīdznieku priekšā. Hetmanis kopā ar pulkvežiem vienojās atbrīvot Potccki, likdami viņam ar zvērestu apsolīt atstāt brīvas visas kristīgās baznīcas, aizmirst veco ienaidu un nedarīt nekādas pārestības kazaku karavīriem. Tikai viens pulkvedis bija pret šo mieru. Sis viens bija Tarass. Izrāva viņš matu šķipsnu no savas galvas un iesaucās: