«Ei, hetman un pulkveži! nedariet tādu sievu darbu! neticiet ļachiem: pārdos suņi!» Bet, kad pulka rakstvedis pasniedza līgumu un hetmanis pielika tam savu vareno roku, viņš nojoza no sevis skaidro tēraudu, dārgo turku zobenu no pirmā labuma dzelzs, pārlauza to divi gabalos kā spieķi un aizmeta tālu vienu galu no otra, sacīdams: «Ardievu tad' Kā šā zobena abiem galiem nesavienoties un nebūt par vienu zobenu, tā arī mums, biedri, vairs neredzēties šai saulē! Bet pieminiet manus atvadīšanās vārdus (ar šo vārdu viņa balss bija pieaugusi, tā pacēlās augstāk, ieguva neizteicamu spēku — un visi apmulsa no viņa pravietīgajiem vārdiem): pirms savas nāves stundas jūs atcerēsieties mani! Jūs domājat, ka esat nopirkuši mieru; vai jūs domājat, ka jūs valdīsiet? Jūs valdīsiet ar citu valdīšanu: nodīrās no tavas galvas, hetman, ādu, piebāzis to ar griķu putru, un ilgi tā būs redzama visos gada tirgos! Nenoturēsiet arī jūs, pani, savas galvas! aiziesiet bojā mitros pagrabos, iemūrēti akmens sienās, ja vien jūs kā aunus neizvārīs visus dzīvus katlos!»
«Un jūs, zēni!» turpināja viņš, vērzdamies pret saviem vīriem, «kas no jums grib nomirt pats savā nāvē, — ne aizkrāsnē un sievu migā, ne piedzēries pie kroga žoga, līdzīgi katrai maitai, bet godīgā kazaka nāvē, visi vienā gultā kā līgavainis ar līgavu? Vai varbūt jūs gribat atgriezties mājās un pārvērsties par pusticīgajiem un vadāt uz savām mugurām poļu ksendzus?»
«Ar tevi, pan pulkvedi! ar tevi!» iesaucās visi, kas bija Tarasa pulkā, un pie viņiem pārbēga ne mazums citu.
«Nu, ja ar mani, tad ar mani!» sacīja Tarass, uzbāzis sev galvā dzijāk cepuri, bargi palūkojās visos, kas palika, sakārtojās savā zirgā un uzsauca saviem vīriem: «Nevarēs mums neviens pārmest ne ar vārdu! Un nu, aiziet, zēni, ciemos pie katoļiem!» Un pēc šiem vārdiem viņš uzšāva zirgam, un aiz viņa stiepās simt ratu gara rinda, un ar viņu bija daudz kazaku jātnieku un kājnieku, un, atgriezies, viņš draudēja ar skatienu visiem palicējiem, — un nikns bija viņa skatiens. Neviens neiedrīkstējās tos apturēt. Visam karaspēkam redzot, devās projām pulks, un Tarass vēl ilgi griezās atpakaļ un visu laiku draudēja.
Apmulsis stāvēja hetmanis un pulkveži, visi bija domīgi un ilgi klusēja, it kā tos nospiestu kāda smaga priekšnojauta. Nebija velti pareģojis Tarass: tā arī viss notika, kā viņš bija pareģojis. Pēc neilga laika, pēc nodevības pie Kaņevas, hetmaņa galvu kopā ar daudzām augstāko ierēdņu galvām uzdūra uz mieta.
Bet ko tad Tarass? Tarass siroja pa visu Poliju ar savu pulku, bija nodedzinājis astoņpadsmit miestiņu, kādas četrdesmit katoļu baznīcas un tuvojās jau Krakovai. Daudz viņš bija nositis visādus muižniekus, izlaupījis bagātākās un skaistākās pilis; attaisīja un izlaistīja kazaki pa zemi simtgadīgos medeņus un vīnus, ko rūpīgi glabāja panu pagrabos; sakapāja zobeniem un sadedzināja dārgas vadmalas, drēbes un mantas, kas atradās pieliekamajos kambaros. «Nekā netaupiet!» vienmēr atkārtoja Tarass. Nesaudzēja kazaki meln- acainās kundzenes, baltkrūtainās sārtvaidzes meitenes; pat pie pašiem altariem nebija tām glābiņa; aizdedzināja viņas Tarass kopā ar altariem. Ne vienas vien rokas, baltas kā sniegs, cēlās no uguns liesmām pret debesīm, pavadītas žēliem kliedzieniem, no kuriem būtu sakustējusies pat valgā zeme un stepes zāle būtu noliekusies aiz žēluma līdz zemei. Bet cietsirdīgie kazaki nekā neievēroja un, pacēluši ar pīķiem uz ielām viņu zīdaiņus, meta iekšā turpat pie viņām liesmās. «Tas jums, ienīstie ļachi, par atmiņu no Ostapa!» piemetināja tikai Tarass. Un tādu Ostapa pieminēšanu viņš rīkoja katrā ciemā, kamēr poļu valdība ieraudzīja, ka Tarasa rīcība bi ja mazliet vairāk nekā parastā slepkavošana, un tam pašam Potockim bija uzdots ar pieciem pulkiem katrā ziņā notvert Tarasu.
Sešas dienas kazaki gāja projām pa lauku ceļiem, bēgdami no vajātājiem; tik tikko zirgi spēja izturēt neparasto bēgšanu un glāba kazakus. Bet Potockis šoreiz bija viņam uzliktā pienākuma cienīgs; nenoguris viņš tiem sekoja un panaca tos Dņestras krastā, kur Buļba bija apmeties atpūtā kādā pamestā, pussakritušā cietoksnī.
Virs pašas kraujas pie Dņestras upes varēja redzēt tā stāvos vaļņus un sabrukušās mūru atliekas. Šķembas un sadauzīti ķieģeļi klāja klints galotni, kas kuru katru mirkli varēja nobrukt un nogāzties lejā. Te tad no divi pusēm, kas piekļāvās laukiem, aplenca viņu kroņa hetmanis Potockis. Četras dienas sitās un cīnījās kazaki, atkaudamies ar ķieģe ļiem un akmeņiem. Bet izsilka krājumi un spēki, un Tarass nolēma izsisties cauri ierindām. Un gandrīz jau bija izsitušies kazaki un varbūt arī vēl šoreiz būtu uzticīgi pakalpojuši viņiem straujie zirgi, kad pēkšņi, paša skrējiena laikā, Tarass apstājās un iesaucās: «Stāvi! izkrita pīpe un tabaka; negribu, ka kaut pīpi dabū ienīstie ļachi!» Un noliecās vecais atamans un sāka meklēt zālē savu pīpi un tabaku, nešķiramo pavadoni jūrā un uz sauszemes, karagājienos un mājās. Bet pa to laiku piesteidzās bars naidnieku un satvēra viņu aiz varenajiem pleciem. Sakustējās viņš ar visiem locekļiem, bet nekrita vairs pie zemes, kā tas bija noticis agrāk, viņu satvērušie haiduki. «Ek, vecums, vecums!» sacīja viņš, un sāka raudāt stiprais, vecais kazaks. Bet tā nebija vecuma vaina: spēks uzveica spēku. Vismaz trīsdesmit cilvēku karinājās viņam pie rokām un kājām. «Nu ir rokā krauklis!» sauca ļachi. «Tagad tikai jāsagudro, kādu viņam, sunim, godu labāk parādīt.» Un nosprieda ar hetmaņa atļauju sadedzināt viņu visu acu priekšā dzīvu. Turpat atradās kāds kails koks, kā galotni bija saspēris pērkons. Piesaistīja viņu dzelzs važām pie koka stumbra, pienagloja viņam rokas un, pacēluši viņu augstāk, lai no visām vietām būtu redzams kazaks, sāka tepat zem koka sakraut sārtu. Bet ne uz sārtu lūkojās Tarass, ne par uguni viņš domāja, kurā gatavojās viņu sadedzināt; viņš, bēdulis, raudzījās uz to pusi, kur atšaudījās kazaki: viņš redzēja visu no augstuma kā uz plaukstas. «Ieņemt, zēni, ātrāk ieņemt,» sauca viņš, «kalniņu, kas aiz meža: tur viņi nevarēs piekļūt!» Bet vējš neaiznesa viņa vārdus. «Nu būs pagalam, būs pagalam ne par ko!» runāja viņš izmisis un paraudzījās uz leju, kur spīguļoja Dņeštra. Prieks pazibēja viņa acīs. Viņš ieraudzīja aiz krūmiem izvirzāmies četras laivas, saņēma visus balss spēkus un skaļi kliedza: «Uz krastu! uz krastu, zēni! Ejiet lejā pa nokalnes celiņu, kas ir pa kreisi. Pie krasta stāv laivas, ņemiet tās visas, lai jums nedzītos pakaļ.»