Šoreiz vējš pūta no otras puses, un kazaki sadzirdēja katru vārdu. Bet par tādu padomu viņš tūlīt dabūja sitienu ar mietu pa galvu, tā ka viss apgriezās viņa acīs.
Kazaki laidās rikšos pa nokalnes celiņu; bet aiz muguras tiem jau dzenas pakaļ. Redz: lokās un līkumo taks un briesmīgi izvijas. «A, biedri! tas nekādi neiet!» sacīja visi, apstājās uz mirkli, pacēla savas pātagas, iesvilpās — un viņu tataru zirgi, atrāvušies no zemes, izstiepušies gaisā kā čūskas, pārlidoja pār bezdibeni un ielēca taisni Dņestrā. Tikai divi nesasniedza upi, nokrita no augstuma uz akmeņiem, nozuda tur uz mūžīgiem laikiem ar zirgiem, nepagūdami pat ne iekliegties. Bet kazaki jau peldēja ar zirgiem pa upi un raisīja vaļā laivas. Apstājās ļachi pie bezdibeņa, brīnīdamies par nedzirdēto kazaku drosmi un domādami: vai viņiem lēkt, vai ne? Kāds jauns pulkvedis, jaunas, karstas asinis, skaistās polietes miesīgais brālis, kura bija apbūrusi nabaga Andriju, ilgi nedomāja un metās pilnā sparā ar zirgu pakaļ kazakiem, apmeta ar savu zirgu gaisā trīs kūleņus un uzkrita taisni uz asajām klintīm. To asie akmeņi saplosīja viņu gabalos, viņš pazuda bezdibenī, un viņa smadzenes, sajauktas ar asinīm, apšļāca krūmus, kas auga gar nogāzes nelīdzenajām sienām.
Kad Tarass Buļba atžilba no sitiena un paraudzījās uz Dņestru, kazaki jau bija laivās un airēja; lodes bira uz viņiem no augšas, bet tos nesasniedza. Un iedegās vecā ata- mana acīs prieks.
«Ardievu, biedri!» sauca viņš tiem no augšas, «atcerieties mani un jau nākamajā pavasarī ierodieties te no jauna un krietni pasirojiet! Ko jūs iedomājaties, velna ļachi? Vai jūs domājat, ka pasaulē kas ir, no kā kazaks būtu nobijies? Pagaidiet vien, pienāks laiks, būs laiks, un jūs dabūsiet zināt, kas ir pareizticīgā krievu ticība! Pat jau tagad sajūt tālās un tuvās tautas: celsies no krievu zemes pašu cars, un nebūs pasaulē varas, kas viņam nepakļautos!…» Bet virs sārta pacēlās jau uguns, apņēma viņa kājas un pārklāja liesmām koku .. . Bet vai gan atradīsies pasaulē tādas ugunis, mocības un tāda vara, kas pārspētu krievu spēku!
Nav Dņestra nekāda mazā upe, un daudz tajā akaču, biezu upes niedru, sēkļu un dzelmainu vietu; laistās upes spogulis, pār ko skan gulbju dzidrās dziesmas, un lepnā nira ātri peld pa to, un daudz sloku, kuruchtanu sarkanām krūtīm un dažādu citu putnu gan niedrēs, gan krastmalā. Kazaki ātri brauca šaurajās divu stūru laivās, rakstā cilāja airēs, uzmanīgi pabrauca garām sēkļiem, satraucot paceļošos putnus, un runāja par savu atamanu
[1] vārda spēle: krieviski šilo nozīmē īlenu. Tulk