Viņa jaunākajam brālim, Andrijam, piemita mazliet dzīvākas un it kā vairāk attīstītas jūtas. Viņš mācījās labprātāk un bez piespiešanās, ar kādu parasti mācās smagie un spēcīgie raksturi. Viņš bija attapīgāks izdomā nekā viņa brālis, viņš bieži izvirzījās par diezgan bīstamu pasākumu vadoni un dažreiz ar savu izdomu bagāto prātu prata izlavīties no soda, kamēr viņa brālis Ostaps, nemaz nebēdādams, nometa no sevis svitku un gulās uz grīdas, nemaz nedomādams lūgt apžēlošanas. Arī viņā verda slāpes pēc panākumiem, bet reizē ar to viņa dvēsele bija pieejama arī citām jūtām. Nepieciešamība pēc mīlestības uzliesmoja viņā strauji, tiklīdz viņš bija pārsniedzis astoņpadsmit gadu; arvien biežāk viņa kvēlajās domās sāka tēloties sieviete; viņš, klausoties filozofiskos disputos, ik brīdi redzēja to svaigu, melnacainu, maigu. Viņa priekšā nepārtraukti vizēja viņas mirdzošās, vingrās krūtis, maiga, skaista, pilnīgi kaila roka; pat viņas tērps, kas piekļāvās viņas jaunavīgajiem un reizē spēcīgajiem locekļiem, izdvesa viņa domās kaut kādu neizsakāmu saldkaislL Viņš rūpīgi slēpa no saviem biedriem šīs kaislīgās jaunekļa dvēseles kustības, jo tajos laikos bija kauns un bezgods domāt kazakam par sievieti un mīlestību, pirms tas vēl nebija izbaudījis kauju. Vispār pēdējos gados viņš retāk uzņēmās kāda bara vadību, bet biežāk klejoja kaut kur viens pats kādā vientulīgā Kijevas šķērsieliņā, kura slīka ķiršu dārzos, starp zemām mājiņām, kas kārdinādamas lūkojās uz ielu. Dažreiz viņš iegriezās arī aristokratu ielā, tagadējā vecajā Kijevā, kur dzīvoja mazkrievu un poļu muižnieki un kur mājas bija izbūvētas kaut cik glītāk. Reiz, kad viņš bija aizdomājies, viņam gandrīz uzbrauca virsū kaut kāda poļu pana kariete un uz bukas sēdošais kučieris, kam bija pārmērīgas ūsas, iecirta viņam diezgan kārtīgi ar pātagu. Jaunais bursaks aiz- svilās: neprātīgā drosmē satvēra viņš ar savu spēcīgo roku pakaļējo riteni un apturēja karieti. Bet kučieris, baidīdamies atmaksas, uzšāva zirgiem, tiq strauji sakustējās, — un An- drijs, kas par laimi bija paguvis atraut roku, nokrita zemē tieši ar seju dubļos. Gaužām skanīgi un harmoniski smiekli atskanēja virs viņa. Viņš pacēla acis un ieraudzīja stāvam pie loga skaistuli, kādu vēl nekad nebija redzējis savā mūžā: melnacainu un baltu kā sniegs, kas apmirdzēts rīta saules sārtumu. Viņa smējās no visas sirds, un smiekli piešķīra viņas žilbinošajam skaistumam mirdzošu spēku. Viņš apstulba. Viņš raudzījās tajā pilnīgi apmulsis, nevērīgi slaucīdams nost no savas sejas dubļus, ar kuriem vēl vairāk notašķījās. Kas gan varēja būt šī skaistule? Viņš gribēja to izzināt no kalpotājiem, kas veselā barā, bagāti tērpušies, stāvēja aiz vārtiem, apstājuši jaunu banduras spēlmani. Bet kalpotāji sāka smieties, ieraudzījuši viņa netīro seju, un nepagodināja viņu ar atbildi. Beidzot viņš dabūja zināt, ka tā ir uz laiku atbraukušā Kaunas vojevodas meita. Tūlīt pat nākamajā naktī ar pārdrošību, kāda piemīt vienīgi bursakiem, viņš ielīda caur žogu dārzā, uzkāpa kokā, kas sazaroja pār pašu mājas jumtu; no koka viņš pārkāpa uz jumtu un caur kamina dūmeni iekļuva tieši guļamā istabā pie skaistules, kas tobrīd sēdēja pie aizdegtas sveces un ņēma ārā no savām ausim dārgus auskarus. Skaistā poliete tā iztrūkās, ieraugot pēkšņi savā priekšā nepazīstamu cilvēku, ka nevarēja izrunāt neviena vārda; bet, kad viņa ievēroja, ka bursaks stāvēja, nolaidis acis un nedrīkstēdams aiz kautrības pakustināt roku, kad pazina viņā to pašu, kas bija pakritis viņas acu priekšā uz ielas, viņu atkal pāršalca smiekli. Bez tam Andri ja vaibstos nebija nekā briesmīga: viņš bija ļoti skaists no vaiga. Viņa no sirds smējās un ilgi uzjautrinājās ar viņu. Skaistule bija aušīga, kā jau poliete; bet viņas acis, brīnišķīgās, žilbinoši skaidrās acis metu skatienu, kas bija ilgs kā mūžība. Bursaks nespēja pakustināt rokas un jutās kā sasiets, kā maisā, kad vojevodas meita droši piegāja tam klāt, uzlika viņam galvā savu mirdzošo diadēmu, uzkāra uz lūpām auskarus un uzmeta viņam vieglu caurspīdīgu, zelta puķēm izšūtu krekliņu. Viņa greznoja to un darīja ar viņu tūkstoš dažādu muļķību tik bērnišķīgā brīvībā, kāda raksturo aušīgas polietes un kas iedzina nabaga bursaku vēl lielākā apmulsumā. Viņš bija kļuvis smieklīga figūra, kas vaļēju muti un nekustīgu skatienu lūkojās viņas žilbinošajās acīs. Klauvējiens, kas tobrīd atskanēja durvīs, viņu izbiedēja. Viņa lika tam paslēpties zem gultas, un, tikko traucējums bija izbeidzies, pasauca savu istabeni, sagūstītu tatarieti, un pavēlēja tai uzmanīgi izvadīt bursaku dārzā un no turienes palaist pār žogu. Bet šoreiz mūsu bursaks ne tik laimīgi pārkļuva pār žogu: pamodies naktssargs notvēra viņu stingri aiz kājām un saskrējušie kalpotāji ilgi dauzīja viņu vēl uz ielas, kamēr žiglās kājas viņu nepaglāba. Pēc visa tā staigāt gar māju bija ļoti bīstami, jo kalpotāju skaits vojevodam bija ļoti liels. Viņš sastapa to vēl vienu reizi katoļu baznīcā: viņa pamanīja to un ļoti patīkami uzsmaidīja kā senam paziņam. Viņš redzēja to vēlreiz pavirši; un pēc tam Kaunas vo- jevoda drīz aizbrauca, un skaistās melnacainās polietes vietā pa logiem lūkojās laukā kāda tukla seja. Lūk, par ko domāja Andrijs, nokāris galvu un nodūris acis sava zirga krēpēs.