Bet pa to laiku viņus visus jau sen bija uzņēmusi stepe savos zaļajos apkampienos, un augstā zāle, kas tiem bija visapkārt, noslēpa viņus, un tikai vienīgi melnās kazaku cepures zibēja starp tās stiebriem.
<'E, e, e! ko tad jūs puiši, tā apklusuši?» sacīja beidzot Buļba, pamodies no savām pārdomām, «it kā kādi melnsvārči! Nu, tūlīt visas domas pie nelabā! Ņemiet zobos pīpes un aizsmēķēsim, un piespiedīsim zirgiem ciešāk piešus un laidīsim tā, ka ne putns lai mūs nepanāk!»
Un kazaki, pieliekušies pie zirgiem, izzuda zālē. Vairs pat melnās cepures nevarēja saredzēt; tikai vienīgi pašķirtās zāles straume rādīja viņu straujā jājiena pēdas.
Saule jau sen lūkojās no skaidrajām debesīm un ar savu dzīvīgo, silto gaismu izlija pār stepi. Viss, kas bija nespožs un miegains, kazaku dvēselē mirklī pagaisa; viņu sirdis iespurdzās kā putni.
Stepe, jo tālāk, jo tā kļuva skaistāka. Toreiz visi dienvidi, viss tas plašums, kas aptver tagadējo Jaunkrieviju līdz pašai Melnajai jūrai, bija zaļš, pirmatnējs tuksnesis. Nekad vēl arkls nebija gājis pāri neizmērojamiem mežonīgo augu viļņiem: vienīgi tikai zirgi, kas tanīs slēpās kā mežā, izmīdīja tos. Nekā skaistāka dabā nevarēja būt; visa zemes virsa šķita zaļi zeltains okeāns, kurā lāsmoja dažādi ziedu miljoni. Starp smalkiem, gariem zāles stiebriem ņirbēja gaiši zili, tumši zili un violeti sunīši; dzeltenā irbulene tecēja augšup ar savu piramidalo galotni, baltais pļavu āboliņš ar lietussargiem līdzīgiem ziedu biķeriem klājās pa virsu; kviešu vārpa, dievs to zina, no kurienes atnesta, brieda šai biezoknī. Zem to smalkajām saknēm ložņāja irbes, izstiepušas savus kaklus. Gaiss bija pilns tūkstošiem dažādu putnu kliedzieniem. Gaisā nekustīgi karājās vanagi, izpletuši savus spārnus un nekustīgi pievērsuši savas acis zālei. Dievs zina, no kāda tāla ezera atbalsojās meža zosu sauciens, kuras laidās pamalē kā mākonis. No zāles, vienādiem spārnu vēdieniem pacēlās kaija un krāšņi ienira zilajos gaisa viļņos. Lūk, tur viņa pazuda augstumā un vairs tikai ņirb kā niecīgs, melns punkts; lūk, tur viņa apgriezās spārniem un nozibēja gar sauli… Velns parāvis, cik skaistas esat jūs, stepes!…