Ostapam un Andrijam likās ārkārtīgi savādi, ka viņu pašu klātienē Sečā ieradās neskaitāmi ļaudis, un kaut jel viens būtu pajautājis: no kurienes šie ļaudis, kas viņi ir un kā tos sauc? Viņi ieradās te, it kā tie atgrieztos paši savās mājās, no kurām tikai pirms stundas bija izgājuši. Atnācējs ieradās tikai pie koševoja, kas parasti sacīja: «Sveiks! Ko, vai tu Kristum tici?» — «Ticu!» atbildēja atnācējs. — «Un svētajai trīsvienībai tici?» — «Ticu!» — «Un baznīcā eji?» — «Eju! > — «Nu, tad pārmet krustu!» — Atnācējs meta krustu. — «Nu, labi!» atbildēja koševojs. «Ej, kurā kureņā tu pats zini.» Ar to beidzās visa ceremonija. Un visa Seča pielūdza dievu vienā baznīcā un bija gatava to aizstāvēt līdz pēdējam asins pilienam, kaut gan ne dzirdēt negribēja par gavēni un atturību. Tikai žīdi, armēņi un tatari, kurus tirdīja liela mantkārība, iedrošinājās dzīvot un tirgoties priekšpilsētā, jo aizkrācieši nekad nemīlēja kaulēties, bet, cik daudz naudas roka no kabatas izņēma, tik ari maksāja. Taču šo mantkārīgo tirgotāju liktenis bija visai nožēlojams: viņi bija līdzīgi tādiem, kas apmetušies Vezuva pakājē, jo, tiklīdz aizkrāciešiem pietrūka naudas, tā drosmīgie izdauzīja viņu bodītes un ņēma vienmēr visu par velti. Seča sastāvēja no vairāk nekā sešdesmit kureņiem, kas ļoti līdzinājās atsevišķām neatkarīgām republikām, bet vēl vairāk skolai un bērnu bursai, kas dzīvoja pie visa gatava. Neviens nekā neiegādājās un nekā pie sevis neturēja: viss bija kureņa ata- mana rokās, kas tāpēc arvien nesa tēva vārdu. Viņa rokās bija nauda, apģērbs, viss uzturs, auzu milti, biezputra un pat kurināmais; viņam nodeva naudu glabāšanā. Nereti notika ķildas kureņu starpā; tādā gadījumā lieta tūdaļ nonāca līdz kautiņam. Kureņu ļaudis pildīja laukumu un dūrēm ielauza viens otram sānus, kamēr beidzot vieni ieguva pārsvaru un uzvarēja, un pēc tam sākās uzdzīve. Tāda bija šī Seča, kurai bija tik daudz kārdinājumu jauniem cilvēkiem. Ostaps un Andrijs metās ar visu jaunekļu dedzību šinī uzdzīves jūrā un vienā mirklī aizmirsa ir tēva māju, ir buršu, ir visu citu, kas agrāk satrauca viņu dvēseli, un nodevās jaunajai dzīvei. Viss viņus aizrāva: trakulīgās Sečas paražas, un vienkāršā iekārta un likumi, kas dažreiz viņiem izlikās pārāk stingri šādā patvaļas pilnā republikā. Ja kazaks apzagās, bija nozadzis kādu nieku, tas jau skaitījās par apkaunojumu visai kazaku kārtai: viņu kā bezgodi piesēja pie kauna staba un nolika tam līdzās nūju, ar kuru katram garāmgājējam tam bija jāiesit, kamēr tas bija sadauzīts līdz nāvei. Parāda nemaksātāju piekala ar važu pie lielgabala, kur tam bija jāsēž tik ilgi, līdz kāds no draugiem viņu izpirka, samaksādams viņa vietā parādu. Bet vislielāko iespaidu uz Andriju atstāja briesmīgais nāves sods, kas bija noteikts par slepkavību. Tepat, viņam klātesot, izraka bedri, ielaida tur dzīvu slepkavu un virs viņa novietoja šķirstu, kurā bija viņa noslepkavotā upura miesas, un pēc tam abus aizraka ar zemēm. Vēl ilgi pēc tam viņam vienmēr rēgojās briesmīgā nāves soda norise un vienmēr rādījās šis dzīvs apraktais cilvēks kopā ar briesmīgo šķirstu.
Drīz abi jaunie kazaki kļuva labi ieredzēti starp kazakiem. Bieži kopā ar citiem sava kureņa biedriem, bet dažreiz ar visu kureni un ar kaimiņu kureņiem, viņi izgāja stepēs šaut tur neskaitāmā daudzumā mītošos stepju putnus, briežus un kazas, vai arī devās uz ezeriem, upēm un attekām, kas ar izlozi bija nodalītas katram kurenim, mest tiņus un tīklus un vilkt laukā bagātus lomus visa sava kureņa uzturam. Kaut gan te nebija mākslas, kurā pārbauda kazaku, bet viņi jau bija kļuvuši izcili starp citiem jaunajiem ar savu atklāto drosmi un veiksmi visās lietās. Viņi droši un ar sekmēm šāva mērķī, peldēja pret straumi pār Dņepru — tas bija darbs, par ko jauno svinīgi uzņēma kazaku aprindās. Bet vecais Tarass bija nodomājis tiem citu nodarbību. Viņam nebija pa prātam šāda svētku dzīve — viņš gribēja īstu darbu. Viņš visu laiku gudroja, kā sacelt Seču drosmīgam pasākumam, kur varētu tā iztrakoties, kā tas īstam bruņiniekam pieklājas. Beidzot kādu dienu viņš atnāca pie koševoja un sacīja viņam tieši: