Mūsu komentētājs raksta:
«Ja nepiešķiram sevišķu nozīmi profesora Birminga vārdiem, jo zinātnieka paskaidrojumi, kādēļ viņš devis Bodienas kongresam propagandas materiālus, nebija visai pārliecinoši, mums jāatzīst (ja vien profesora paziņojums nav kārtējais propagandas triks), ka atrodamies vispasaules nozīmes vēsturiska fakta priekšā. Savām tradīcijām uzticīgā kreisā prese ap visu šo notikumu saceļ neiedomājamu traci un pūlas no tā iegūt politisku kapitālu. Taču mēs no savas puses gribam uzsvērt nenoliedzamo patiesību, ka izdarīt profesora Birminga izgudrojumam līdzīgus atklājumus ir iespējams vienīgi mūsu patiesi brīvajā pasaulē, tehniski attīstītā sabiedrībā un tikai ar tādu kultūras līmeni, kādu sasniedzis profesors Birmings. Vienīgi brīva personība un sabiedrība, kas spējīga maksimāli garantēt savas svētās tiesības, var radīt tādus lieliskus gara darbus. Šo neapstrīdamo faktu nekādi nav iespējams apgāzt pat ar pazīstamā zinātnieka pilnīgi negaidīto politisko pārorientēšanos un viņa ārkārtīgi dīvainajiem uzskatiem par racionāli organizētu sabiedrību.»
PĒDĒJA BRĪDĪ
Šodien, ap dienas vidu, profesors Birmings atgriezās galvaspilsētā, kur, kā viņš paziņoja, gribot turpināt savus eksperimentus.
«Nu, ko teiksiet?» — es saskatīju mēmu jautājumu savu sarunu biedru acīs, kaut arī neviens to skaļi neizteica.
— Esmu pieradis godbijīgi izturēties pret savu ienaidnieku pārliecību un pacietīgi uzklausīt viņu viedokli. — Kaut ko taču man vajadzēja teikt!
— Par ko jūs runājāt? — ministrs pikti noprasīja.
Bija manāms, ka viņš ļoti nervozē un ik mirkli uzbudinās arvien vairāk.
— Par avīzes rakstu, protams.
— Bet par kādu ienaidnieku un par kā viedokli tad jūs runājat?! Nepietiek ar to, ka esat izpaudis pilnīgi slepenas ziņas, kas ir valsts noslēpums, un ar to pašu pārkāpis noteikumus, kas tika izvirzīti, kad slēdzāt ar mums kontraktu. Jūs vēl palielināt savu vainu, izmantodams slepenos materiālus pret- valstiskas, naidīgas propagandas nolūkos! . . . Un pēc tam jūs uzdrošināties mācīt mums, kas ir domu brīvība? Protams, nav noliedzami jūsu izcilie zinātniskie nopelni, mēs cienām jūsu autoritāti zinātnes pasaulē. Bet visam ir robežas. Laupīt prestižu Miklanas valdībai mēs neļausim nevienam! Jūs spēlējat pārāk bīstamu spēli, profesor, ka tikai jums nenāktos nožēlot!
Raug, cik tālu šī lieta bija nonākusi, cienījamo lasītāj! Iedzīts strupceļā, neredzēdams citas izejas, es nolēmu ar vienu cirtienu pārcirst Gordija mezglu:
— Bet es taču neesmu bijis Bodienā!
Viņi laikam uzreiz neizprata manu vārdu jēgu. Pirmais attapās senāta pārstāvis, izstīdzējis, pasīvs cilvēks ar asām, pētošām un šaudīgām ačtelēm.
— Kā tas saprotams, — nebijāt Bodienā? Avīzē taču melns uz balta stāv rakstīts jūsu vārds! Denijs Birmings — tas taču esat jūs? Vai arī te atgadījusies kāda kļūda?
— Kļūdīties ir cilvēcīgi, mēs neviens neesam pasargāts no kļūdām, — Monsens nenoteikti izmeta.
— Šoreiz jūs patiešām dziļi maldāties, — es viņiem piekritu.
— Kā tad tas jāsaprot? — ministrs stingri noprasīja.
— Jums varētu likties, ka esmu sajucis prātā. Un ne jau jums pirmajam radies tāds iespaids.
— Lai cik bēdīgi tas būtu, taču jūs, profesor, atstājat tieši tādu iespaidu, — ministrs novilka caur zobiem.
Monsens pūlējās glābt stāvokli:
— Pēc tādiem galvu reibinošiem panākumiem nav brīnums …
— Vai to jūs arī noraidāt? — ministrs atvēra citu avīzi. — Reportieris apgalvo, ka dabūjis no jums ļoti amizantu interviju! Lūk, papriecājieties.
Slabenden
PROFESORA BIRMINGA INTERVIJA
Mūsu korespondentam izdevās notvert profesoru Birmingu aerodromā, kur viņš kopā ar jauno zinātnieku Nilu Kersenu gaidīja lidmašīnu, kas dotos uz galvaspilsētu.
— Atļaujiet uzdot jums dažus jautājumus, profesora kungs.
— Esmu jūsu rīcībā. —• Profesors paklanījās.
— Kāda nozīme ir jūsu izgudrojumam?
— Par to es runāju jau kongresā. Teledubultnieki — tās ir dzīvas būtnes, un tātad tām atveras plašs darbības lauks visās sfērās.
— Zinātniski fantastiskos romānos bieži tiek aprakstītas robotu sacelšanās pret to radītājiem. Vai arī mums nedraud šīs briesmas no telecilvēkiem? Šķiet, ka arī jūs izteicāt šādas bažas.
Profesors Birmings noslēpumaini pasmaidīja.
— Dumpji mēdz būt dažādi.
— Esiet tik laipns, profesora kungs, un neatsakieties paskaidrot, kā jāsaprot šie jūsu vārdi?
— Teledubultnieki precīzi atdarina to konkrēto cilvēku labās un sliktās īpašības, kuru kopijas tie ir. Viss atkarīgs no tā indivīda, no kura tie reproducēti. Pats par sevi saprotams, ka šis indivīds var izrādīties par nelieti, neģēli vai despotu — dzīvē taču sastopami tādi tipi.
— Pēdējā laikā jūsu filozofiskie uzskati pārsteidzoši mainījušies. Kā izskaidrojams tas, ka jūs kongresā uzstājāties par jaunas, uz kolektīvisma principa organizētas sabiedriskās iekārtas aizstāvi?
— Palikdams arī turpmāk jebkāda veida personības apspiešanas pretinieks, esmu pārliecināts, ka cilvēks, kurš nejūtas par kolektīva locekli, nevar būt patiesi brīvs, jo vienīgi kolektīvs, tātad sabiedrība, spēj garantēt personības brīvību. Patiesa brīvība taču nav domājama bez neierobežotas darbības brīvības. Un- vienīgi sabiedrība spēj sagādāt cilvēkam plašu darbības lauku, iespēju attīstīt nekādi neierobežotu radošu iniciatīvu. Citiem vārdiem sakot, sabiedrība paplašina indivīda ^personiskās brīvības loku. Tā ir neapstrīdama patiesība, kas loģiski izriet no mana atklājuma dziļākas būtības. Tādēļ man pilnīgas tiesības apgalvot, ka pārmaiņas manos uzskatos noteica pati dzīve ar savu attīstību un evolūciju.
Diemžēl interviju ar profesoru Birmingu vajadzēja pārtraukt, jo šajā brīdī sākās iekāpšana lidmašīnā. Uzkāpis pa trapu, profesors pagriezās atpakaļ un smaidīdams pamāja mums draudzīgi ar roku.