Mūsu korespondents sazinājās ar Roles kungu, kurš gluži kategoriski atspēkoja, kā viņš izteicās, sievas «ārprātīgās izdomas». «Man pat prātā neienāca, ka pāris lūpu krāsas traipu spēj sievai pilnīgi atņemt prātu! Ticiet, es esmu dabīgais, īstais Role, varat par to nešaubīties.» Un par pierādījumu godājamais komersants ar spēku iezvēla sev pa krūtīm.
Tālāk korespondents ziņo:
«Šovakar Polo, nomaļā Austrummiklanas pilsētiņā, kas mūsu zemei dāvājusi pazīstamo arheologu E. Diardesu un mūsdienu detektīvromāna pamatlicēju A. Indelenas kundzi, atgadījās sensacionāls notikums, kas visos sacēla vislielāko paniku. No sākuma viss risinājās ļoti mierīgi, kā tas mēdz būt arvien. Ielās iedegās laternas. Pilsētas bulvārus un skvērus pildīja ļaudis, kas bija iznākuši pastaigāties, lai izbaudītu jauko rudens vakaru. Mūzikholla parters un visu balkonu galerijas bija kā bāztin piebāztas. Pie galdiņiem apmeklētāji, dzerdami koka-kolu un citus dzērienus, ar nepacietību gaidīja ansambļa «Mirdzošās zvaigznes» uzstāšanos. Dejotāju parādīšanās uz skatuves visā skatītāju zālē izraisīja sajūsmas pilnus izsaucienus un draudzīgus aplausus. Iedārdējās džezs. Vienā taktī ar orķestra nevaldāmo ritmu ugunīgā virpulī griezās kailas sieviešu kājas un pleci, ap kuriem vijās tabakas dūmu grīstes, kas prožektoru gaismā ieguva brīnišķīgu nokrāsu. Mūzikas skaņas saplūda kopā ar glāžu šķindoņu un klusinātiem smiekliem. Bet tad Bibs 2enns sāka nevaldāmi dauzīt ar bungu vālītēm, un visi juta, ka pienācis nakts uzveduma kulminācijas brīdis — programmas nagla ar intriģējošu nosaukumu «Zvaigznes nomet tērpus». Vīrieši, elpu aizturējuši, kā apburti urbās skatuvē kāriem skatieniem. Skatītāju zālē atmosfēra kļuva arvien svelmaināka. Šķita jau, ka nevis Bibs Zenns rīkotos ar vālītēm, bet tās pašas trakā niknumā, histēriskā ekstāzē raustītu bundzinieka rokas. Bungu rībieni pēkšņi apklusa, un klusums, kas iestājās, skatītājus gluži apdullināja. Orķestris sāka klusi spēlēt, un, maigai, gaistošai melodijai skanot, divpadsmit dejotājas, drudžaini locīdamās, sāka mest nost tērpus, nekautrīgi atsegdamas savus ķermeņus. Tabakas dūmu mutuļos, kas kļuva arvien biezāki, dejotāju augumi izplūda, zaudēja formu, un skatītāju sejas dīvaini saplūda neskaidrā jūklī. Prožektori raidīja uz skatuvi dažādu krāsu gaismas kūļus: violetus, zeltaini dzeltenus, zilgi zaļus … Rampas apgaismojums mainījās arvien straujāk, un drīz vien visu mūzikholla ēku ieskāva spilgtas, plandošas liesmas. Šķita, ka liesmu mēles mestu skatuvē un skatītāju zālē neskaitāmus sīkus zibšņus. Gan uz skatuves ņirbošie kailie sieviešu ķermeņi, gan tiem pievērstie, uzbudinātie apmeklētāju skatieni — viss sagriezās mežonīgā virpulī. Bet, kad orķestris sāka spēlēt bravurīgu maršu un dejotājas pazuda aiz kulisēm, nez no kurienes izlauzās sirdi plosošs kliedziens:
— Karš! Sācies karš!
Izmisīgais sauciens satricināja visu zāli. Cilvēki panikā lēcā augšā no savām vietām un pa galvu pa kaklu metās uz izeju, notriekdami cits citu gar zemi un mīdīdami kājām. Izcēlās drausmīga drūzmēšanās. Rampas ugunis vienā mirklī nodzisa. Teātra personāls pameta savas vietas. Rezultātā četri cilvēki dabūja nopietnus miesas bojājumus. Taču kad aiz bailēm gluži prātu zaudējušie skatītāji saplosītās drēbēs izskrēja uz ielas, viņi savām acīm pārliecinājās, ka dzīve joprojām rit ierastajās sliedēs. Cilvēki ilgi nevarēja nomierināties. Kāda Rimeri kundze pie teātra izejas zaudēja samaņu. Atsteidzās ātrā palīdzība un nogādāja viņu uz slimnīcu smagā stāvoklī. Mašīnā nākusi pie samaņas, viņa ietiepīgi apgalvoja vienu un to pašu: «Karš! Sācies karš! Mēs visi sadegsim kara ugunīs!» Mūsu korespondents apmeklēja Rimeri kundzi slimnīcā. Būdama vēl arvien pārdzīvotā iespaidā, nelaimīgā sieviete drebošā balsī pastāstīja: viņai esot licies, ka mūzikholla zāle pilna ar nikniem telereprodukcijas ceļā radītiem ļaundariem, kas gatavojušies tur sarīkot mežonīgu slaktiņu.»
Un, lūk, vēl viens ziņojums:
«Šodien Budžeta asignējumu resorā ar lūgumu ieradās kāds Dž. Fogins, Grohoumas apgabala iedzīvotājs. Savā lūgumā Fogins uzstāj, lai viņam piešķir valsts ilgtermiņa aizdevumu, ar ko zem viņam piederošās mājas izbūvēt drošu pretatomu patvertni un apgādāt to ar īpašu iekārtu.
«Nākošajā kodoltermiskajā karā cilvēce neglābjami ies bojā,» viņš raksta, «bet es pavairošu sevi pēc profesora Birminga metodes un tā sagādāšu cilvēcei iespēju izdzīvot un saglabāties. Pēc kara visa zemeslode kļūs par vienu pašu impēriju; to nosauks par Foginiju. Cilvēki aizmirsīs nesaskaņas, ķildas, brāļu karus, tādēļ ka zemeslodi apdzīvos vienīgi man līdzīgas būtnes. Griežos pie jums ar lūgumu nodot profesoram Birmingam manus vislabākos novēlējumus un visdziļāko atzinību. Ar savu ģeniālo izgudrojumu viņš deva man lielisku ideju, kam ir vispasaules nozīme. Es esmu mūsdienu Ādams, nākošās cilvēces ciltstēvs!
Pēc iepriekš izdarītiem aprēķiniem man vajadzēs apmēram desmit miljonus, lai varētu rekonstruēt manu patvertni, nostiprināt tas pārsegumu un paplašināt to. Papildus būs vajadzīgi 25 miljoni, ar ko nopirkt, kameras, aparātus, speciālās iekārtas un citas ierīces. Bez. tam lūdzu pieprasīt no profesora Birminga instrukciju, kā visas viņa ierīces un aparāti lietojami, kā arī to uzbūves sīku aprakstu un norādījumus, kā novērst defektus un visus iespējamos traucējumus un trūkumus. Mani interesē arī, uz cik ilgu laiku Birmings garantē savu ierīču nepārtrauktas darba spējas? Un cik stabilas ir šīs ierīces? Pretējā gadījumā katra kļūme var novest pie cilvēku dzimuma pilnīgas izmiršanas, pie visas Fogi- nijas bojā ejas! Taču cilvēce izbēgs no šāda likteņa, ja man tiks piešķirti 15 miljoni papildu asignējumu rezerves daļu izgatavošanai un pašreizējo ierīču, aparātu un iekārtu kapitālajam remontam. Kopsummā lūdzu Resoru piešķirt man augstāk minētajiem mērķiem pavisam 50 miljonus. Tas ir tīrais nieks, salīdzinot ar to, cik valdībai izmaksās jauns pasaules karš! Kāds milzums naudas tiks izkaisīts vējā! Un cik daudz zaudējumu sagādās atombumbas, kas pārvērtīs drupās visas mūsu zemes pilsētas! Turpretī es prasu tikai nieka 50 miljonus! Vai ir vērts riskēt ar cilvēku likteņiem un Fogi- nijas uzplaukumu tāda sīkuma dēļ kā 50 miljoni? Paļaudamies uz to, ka jūs spriedīsiet valsts labā, un uz jūsu veselo saprātu, palieku optimistiski noskaņots.»
Pēc saņemtajām ziņām Budžeta asignējumu resors nodomājis tuvākajā laikā izskatīt šo mazliet oriģinālo, taču katrā ziņā vērtīgo priekšlikumu. Tiesa gan, pēc labi informētu aprindu domām, pašreizējais līdz galējai robežai pārslogotais budžets rada visai nelabvēlīgus apstākļus 50 miljonus liela ilgtermiņa kredīta piešķiršanai. Tika izteikts uzskats, ka šī projekta apspriešanas gaitā varētu rasties zināmas šaubas par to, kam tieši Fogins aizdevumu atmaksās, ja jau visai cilvēcei ii lemta bojā eja. Tai pašā laikā tika atzīmēts, ka, ja Fo- gina oriģinālā pieredze vainagosies panākumiem, tad ar viņa aizmuguriski reproducētajiem līdziniekiem pietiks arī Budžeta asignējumu resoram. Viņi nodrošinās parāda dzēšanu un visas kredīta summas atdošanu.»