lietas būtībā. Mākslīgajam cilvēkam piemīt vienīgi fizioloģiskas īpašības. Tātad viņam piemīt izsalkuma apmierināšanas, slāpju dzesēšanas un citi instinkti. Arēji biorobots ne ar ko neatšķiras no īsta cilvēka: viņš tāpat lasa avīzes, naktī krāc un no rītiem ved pastaigāties savu suni. Ar ko viņš tomēr atšķiras no parastā cilvēka? Ar to, ka viņa dzīve paiet it kā mašināli, viņš nedomā par tās jēgu un mērķi, nespēj analizēt pats savu iīcību, paredzēt savas darbības sekas, tas ir — visai viņa dzīvei piemīt tīri mehānisks raksturs.
— Es jums pilnīgi piekrītu, profesora kungs. Tomēr gribētos dzirdēt noteiktu atbildi: vai teledubultnieki ir vai nav?
— Jūs taču zināt, ka esmu lauzis kontraktu ar valdību. Es kategoriski atteicos pavēstīt jebkādus tehniskos datus, kam ir sakars ar izgudrojumu. Tas nozīmē, ka teledubultnieki nevarēs rasties tik ilgi, kamēr valdība neapsolīsies izmantot manu atklājumu vienīgi miermīlīgiem nolūkiem.
— Piedodiet manu uzmācību, profesora kungs, taču par jūsu pašu personu daudz runā. Vieni apgalvo, ka eksistē viens pats profesors Birmings. Citi…
— Varat neturpināt. Kopš kāda laika mans psihiskais stāvoklis ārkārtīgi ieinteresējis dažus dīkdieņus. Uzdrošinos jums apgalvot, ka šādiem psihoanalīzes mēģinājumiem nav nekāda pamata. Attiecībā uz apgalvojumu, ka bez manis eksistē vēl vairāki Birmingi, jāsaka, es justos ļoti laimīgs, ja varētu ar tiem sastapties.
— Pēdējais jautājums. Kā jūs uzskatāt, vai cīņa par arestēto studentu atbrīvošanu beigsies ar panākumiem?
— Esmu zinātnieks un visu mūžu esmu ticējis saprāta un taisnības uzvarai.
— Pateicos jums, profesora kungs
MICLAN'S FUTUREļ
ARESTĒTS PROFESORA BIRMINGA ZINĀTNISKAIS SEKRETĀRS!
Kad «Hidarda» zālē beidzās solidaritātes mītiņš, profesors Birmings tika redzēts kopā ar savu sekretāru Nilu Kersenu. Kā mums tikko ziņoja, šodien pēcpusdienā policija Nilu Kersenu arestējusi. Par aresta iemesliem un apstākļiem pirms tā vēl nekas līdz šim nav zināms.
Pēdējais «profesora Birminga» paziņojums mani ieinteresēja. Tātad teledubultnieks kategoriski noraida versiju, it kā viņš būtu sajucis prātā, un tajā pašā laikā noliedz, ka eksistētu divi Birmingi. Kādi gan ir viņa mērķi? Tā ir jauna, neatrisināma mīkla. Tāpat nav saprotams, kāpēc viņš vēl arvien staigā brīvībā, kamēr Nils Kersens arestēts.
Es nolēmu nekavējoties noskaidrot patiesību, beidzot uzzināt, kas īsti notiek. Jau agrāk bija noteikts pamats bažīties par to cilvēku likteni, kas man tuvi; Nila Kersena arests nemieru padarīja vēl lielāku. Pacietība bija galā. Doma, ka no tā otra Birminga ir atkarīgs mans tālākais liktenis, dzina izmisumā. Galu galā, ko tad es vēlos? Man pašam arī par to nebija īstas jēgas. Skaidrs bija tikai viens: kaut kas jādara.
OTRA DAĻA
1
Sāku drudžaini prātot. Visas manas domas vijās ap pašreizējiem notikumiem. Pārcilādams tos atmiņā, es tiecos atrast izeju no strupceļa, taču velti: uzradās pārāk daudz visādu «nejaušību», kuru dēļ nevarēja piepildīties iepriekš pieņemtais un šķietami pārdomātais turpmākās rīcības plāns. Par dažiem jautājumiem man vairs nebija ne mazāko šaubu, kamēr daudz kas palika neskaidrs arī turpmāk. Piemēram, kādēļ valdība stūrgalvīgi tur noslēpumā jebkuras ziņas? Kādēļ teledubultnieks vēl arvien nav aizturēts? Nemaz nebiju gaidījis, ka notikumi ievirzīsies šādā gultnē! Par ko galu galā arestēts Nils Kersens? Man tūdaļ ienāca prātā kāds cits, ne mazāk svarīgs apstāklis: par katru cenu jālūko satikt Liana un jābrīdina viņa, lai neuztur sakarus ar «reproducēto Birmingu». Ja tagad draud briesmas man tuviem cilvēkiem, es vairs nedrīkstu slēpt viņiem patiesību.
Taču šai sakarā radās atkal jaunas grūtības: vai man atkal neuzplīsies ar uzbāzīgiem jautājumiem, vai visai lietai nevar kaitēt tas, ka es bez atļaujas iziešu no mājām? Turpmākie notikumi parādīja, ka man nebija jānožēlo pieņemtais lēmums. Bez tam es vairs ilgāk nebiju spējīgs dzīvot bezdarbībā! Sēdēju kā uz adatām un ik bridi kļuvu nepacietīgāks.
Vakarā mani ļoti pārsteidza Dāvida neparastais valodīgums. Kad apvaicājos, vai mašīna kārtībā, Dāvids — kaut kas tamlīdzīgs ar viņu notika ārkārtīgi reti! — piepeši ieprasījās:
— Vai tikai profesora kungs nedomā kaut kur braukt?
— Tieši tā. Un tad?
— Profesora kungs laikam piemirsis, ka deva rīkojumu paziņot reportieriem, ka viņa nav mājās, bet es rīkojumu precīzi izpildīju.
— Vai tad viņi vēl arvien nīkst pie durvīm?
— Viņi nolēmuši jūs sagaidīt. Sēž uz kāpnēm.
— Ak tu ķeza! Vai tiešām viņi nosēdējuši visu nakti?
— Kas viņus zina, profesora kungs. Varbūt patiešām. Skaits nav mainījies, bet sejas ir citas.
— Jūs gribat teikt, ka pirmos nomainījuši citi?
— Tā tas ir, profesora kungs. Uzdrīkstos vaicāt, vai jūs nedusmosieties, ja es kaut ko pateikšu?
■— Nedusmošos, Dāvid, runājiet droši, nekautrējieties!
— Profesora kungs, šie zeļļi nav īsti reportieri.
— Ko tas nozīmē — nav īsti? — Man iešāvās prātā avīžu kliedzošie ievadraksti par noslēpumainajiem dubultniekiem, biju jau gatavs sarāt Dāvidu, tomēr mana balss ieskanējās drīzāk lūdzoši nekā īgni:
— Mans dievs, un jūs arī par to pašu? Kādā ziņā viņi nav īsti?
Dāvids iesānis paraudzījās manī, viņa acīs spīdēja savāda uguntiņa. Es sapratu: Dāvids bija uzminējis, kas man prātā, viņš zina itin visu.
— Nē, profesora kungs, nevis tā, kā jūs domājat. Es tam visam neticu ne par matu.
— Kam tad tu netici?
— Vai ir vērts par to runāt, profesora kungs…
— Nē, mani interesē, ko tieši es esmu domājis? Kam jūs neticat?
— Mūsu ekonome vakar žēlojās. Izrādās, ka pārtikas preču veikalā visi par viņu zobojušies: viņa neesot tā, par ko izliekoties, bet mākslīgā, tādēļ ka profesora kungs esot mags un burvju mākslinieks …
— Burvju mākslinieks?
— Patiešām, viņi to sarūgtinājuši līdz asarām: ieņēmuši galvā, ka profesora kungs ir mags un burvju mākslinieks un tik tarkšķ vienā tarkšķēšanā. Kāds bezkauņa pat mēģinājis viņu pataustīt ar savām ķetnām, lai pārliecinātos, vai ir īsta. Nu tad gan viņa pratās sevi aizstāvēt! Jūs jau zināt, cik tikumīga sieviete ir mūsu ekonome Streme. Par viņu vis nevar teikt, ka tā būtu vientiesīgs bērns, un viņa nav arī uz mutes kritusi… Jā .. Bet es tomēr saku: žurnālisti nu gan viņi nav.
— Kā lai jūs saprot, Dāvid? Jūs tikko apgalvojāt, ka neticat burvju māksliniekiem …
— Nūja, neticu. Ko tad es gribu sacīt? Viņi nemaz nav reportieri, bet slepenpolicisti.
— Kādēļ jūs tā domājat?
— Ēs pazinu vienu no viņiem. Atceros vēl no pagājušā gada, kad izmeklēja slepkavību.
— Kādu slepkavību?
— Vai tad jūs esat aizmirsis, profesora kungs? Kreti un Frenoli ielu stūra savrupmājā nogalināja veco Gandeleru. Vai tad jūs veco vīru arī neatceraties?
— Nekad neesmu par viņu dzirdējis.
• — Bija labs cilvēks, lai viņam debesu valstība. Nelieši tīkoja pēc viņa naudas, tādēļ nogalināja…
— Labi, labi, par ko vēl runā pārtikas veikalā?