Jā, jā, es skaidri atceros, ka ļāvos tieši šādiem sapņiem un tieši lietus manī radīja lirisku noskaņu. Toreiz es savam noskaņojumam daudz uzmanības neveltīju, jo biju pārāk noguris, lai apgrūtinātu sevi ar pašanalīzi. Taču tagad sāku atcerēties, kā, atrazdamies «Stereoskopiskā efekta pilī» (tā mēs bijām iesaukuši vienu no grandiozajām celtnēm, kur izvietoti Monsenas zinātniski pētnieciskā telecentra lieliski iekārtotie eksperimentālie cehi, laboratorijas un studijas), trīspadsmitajā stāvā, un ar skatienu urbdamies pelēkajā lietus plīvurā, es jutu dīvainu neapmierinātību, šķitu zaudējis ko neatgūstamu. Uz mirkli manā apziņā pazibēja Lusijas tēls. «Sirdssāpes,» es nevilšus nodomāju, «galu galā pierimst, notrulinās, paliek tikai viegla smeldze kā zudušās laimes atspīdums …»
Vārdu sakot, es liekuļotu apgalvodams, ka tobrīd savas izjūtas būtu uzskatījis par nozīmīgām. Cik tās svarīgas, es sāku aptvert tikai vēlāk.
Nolēmis vēlreiz pāršķirstīt lekcijas konspektu par tematu «Zinātne un cilvēces nākotne», ar ko man vakarā vajadzēja uzstāties klubā, es ielūkojos sava sekretāra Nila Kersena kabinetā. Viņš pašlaik kaut ko diktēja automātiskajai rakstāmmašīnai.
— Hallo, Nil! — es viņu sveicināju. — Nu, kā ar konspektu? Pārrakstīts?
— Gatavs, profesor! — viņš pasniedza man uz rakstāmmašīnas aprakstītu lapu žūksni.
Pēkšņi man iešāvās prātā kāda doma.
— Es aiziešu uz studiju, Nil. Ja kāds pēc manis prasa, pārslēdziet telefonu uz turieni. Norunāts?
— Protams.
— Gribu vēlreiz pārbaudīt jauno ierīci, — paskaidroju.
Nils saprotoši pasmaidīja vienīgi ar acīm — viņa seja tāpat kā līdz šim saglabāja ierasto atturību. Nils saprot jaunrades prieku, kas pārņem visu zinātnieka būtni un cieši piesaista viņu dārgajam lolojumam, ko radījis paša spēcīgais prāts. Es arvien esmu izturējies pret Nilu labvēlīgi, taču šoreiz nez kādēļ nodomāju: «Šķiet, viņš ir mazliet panaivs un izliekas briesmīgi nopietns.» Un tūdaļ man sametās kauns par savu iedomu: vai gan īstais iemesls nav tas, ka viņš apzinās savu cildeno zinātnieka aicinājumu?
Es attapos, ka pārlieku cildinu Nilu, gribēdams kaut drusciņ nolīdzināt savu vainu pret viņu par netīšo blēdīšanos. Tiesa gan, diez vai to varēja nosaukt par blēdīšanos, taču fakts paliek fakts: es negāju uz studiju tikai tādēļ, lai vēlreiz rūpīgi pārbaudītu jaunās ierīces shēmu, pie kuras biju ilgi un neatlaidīgi strādājis. Man vienkārši iegribējās reproducēt pašam sevi, lekciju lasot, un pamēģināt no malas novērtēt sevi kā lektoru. Neesmu jau nu gan šai ziņā nekāds iesācējs, tomēr katru reizi, stāvēdams universitātes katedrā, gribot negribot izjūtu zināmu nedrošību. Bet tieši šodien man gribētos uzstāties sevišķi spoži. Starp citu, iespējams, ka man vienkārši gribējās kaut kā izmantot laiku, nogaidot, kamēr pāries lietus.
Ierīce atradās nelielā zālē blakus studijai, no kurienes es pa īpašu vilni raidīju televīzijas signālus tikai aparāta uztveres ietaisei. Uztvērējs ārēji maz atšķīrās no jau pazīsta
is mās manis paša konstruētās televīzijas ierīces.
Šī ierīce atradās tieši uz grīdas. Tā bija cilindriska pēc formas un apmēram cilvēka augstumā. Korpuss, kā arī visas detaļas bija pagatavotas no īpašas caurspīdīgas vielas (tālāk es par to pastāstīšu sīkāk). Aparāta ārpuse bija viens vienīgs ekrāns. Uztvērējs darbojās pa translācijas tīklu kā parastais T-B sistēmas televizors. Uz ekrāna reproducētās figūras brīvi pārvietojās telpā, radot pilnīgu dzīvu cilvēku ilūziju. Skatītājam likās, ka viņš sēž apaļā zālē, kuras centrā kustas īsti cilvēki ar miesu un asinīm. Ja uz aparātu skatījās no pretējās puses vai sāniem, vārdu sakot, vienalga no kurienes, bija redzamas tās pašas «darbojošās personas», tas pats pārraides objekts. īpaša gāze, ar ko piepildīts cilindriskais ekrāns, tā lauž elektronu starus, ko dažādos leņķos izstaro katodu lampas, ka tie saplūzdami izveido dabīgu stereo- skopisku krāsaino attēlu. Šādu efektu nodrošina ari tas, ka stari tiek vienmērīgi vērsti pret visu cilindriskā ekrāna virsmu. Piespiežot īpašu pogu, var ieslēgt vai izslēgt līdzstrāvas barošanas sistēmu.
Man iegribējās ne vien paskatīties uz sevi no malas, bet arī fiksēt uz ekrāna pašam savu attēlu. Tādēļ es ieslēdzu uztvērēja apakšdaļā iemontēto telerekordieri. Kā zināms, šis aparāts fiksē filmā televīzijas attēlus.
Pēc tam iegāju studijā, kur ieslēdzu kameras un sāku skaļi lasīt lekcijas tekstu. Vaļsirdīgi atzīstoties, es lasīju diezgan vienmuļi; mana seja izskatījās garlaicīga un nogurusi. Par to es pārliecinājos, tiklīdz izgāju no studijas un ar telerekordiera palīdzību sāku uzmanīgi pētīt pats savu attēlu.
Nāk prātā, ka sevī spriedu: vai gan lektoram ir tiesības uztiept savus ieskatus citiem un izvirzīt par neapstrīdamu patiesību to, kas viņam šķiet neapšaubāms? Protams, lasīt lekcijas universitātē ir gluži kas cits. Tur man no katedras jāizklāsta stingri zinātniskas problēmas. Skaitļu likumi un matemātiskās formulas nepieļauj patvaļīgus izskaidrojumus. Skaitlis — tas ir stingri noteikts un precīzs jēdziens. Matemātiskie lielumi — tie ir fakti, ar kuriem tāpat kā ar reālo īstenību nevar nerēķināties. Toties, kad man nācies lasīt lekcijas par sociāliem vai filozofiskiem tematiem, es neesmu varējis atbrīvoties no izjūtas, ka varmācīgi ietekmēju cilvēku domāšanu, cenzdamies uzspiest klausītājiem savu
domu gaitu un savu loģiku. Katram cilvēkam taču ir pašam savas individuālas vēlēšanās un spriedumi. Nedrīkst aizmirst, ka dzīve nav nekas cits kā vien mūžsena cīņa, visdažādāko cilvēku, valstu un tautu pretējo uzskatu, vēlmju un darbību sadursme. Nereti atsevišķs indivīds nespēj saskaņot viengabalainā sistēmā pat savu paša rīcību un jūtas.
Piepeši aparāts pārstāja darboties.
Man saglabājies lekcijas teksts, un es precīzi atceros, kur tieši apstājos, kad notika «avārija».
Te ir šis teksts:
«Veidot nākotni — tas ir nākošo paaudžu uzdevums. Nav iespējams mākslīgi ietekmēt dzīves dabisko attīstības gaitu. Vienīgais, ko mēs spējam paveikt, ir — atbilstoši mūsu spēkiem un iespējām pacelt zinātni augstākā pakāpē, lai nākošās paaudzes varētu to virzīt vēl tālāk. Kamēr vien pasaulē dzīvos cilvēki, tikmēr nenovēršamas būs pretrunas un interešu sadursmes.
Mūsu dienās daudz runā par karu. Zinātnei nav tiesību, tieši iejaucoties, izlemt jautājumu — būt vai nebūt karam. Un tomēr, iedarbojoties uz cilvēku saprātu un popularizējot dabas zinātņu atziņas, tā spēj izskaidrot, ka pastāv tādas pamata patiesības, kam ir vispārcilvēciska nozīme. Apgūstot šīs patiesības, cilvēce droši vien spēs vieglāk izprast arī savas kopīgās intereses. Taču, kā liecina vēstures pieredze, zinātnes progress vienmēr aizsteidzas priekšā cilvēku apziņas augsmei. Tātad šai sfērā nevaram cerēt uz paātrinātu attīstības procesu…»
Šai vietā aparāts apstājās. Iespējams, ka bija sabojājušās barotājas baterijas. Acumirklī aizmirsās lekcija, ko man šovakar vajadzēja nolasīt, un visas slavenības un zinātnes spīdekļi, kuriem vajadzēja būt klāt Bek- lahema klubā. Kas noticis ar baterijām? No rīta tās darbojās bez traucējumiem.