— Melš niekus. It kā katram strādniekam tagad būšot jārauj par desmitiem, jo katru pavairošot desmit eksemplāros, bet algu viņš saņemšot tikai vienu …
— Tātad pēc jūsu domām tie ir slepenpolicisti?
— Tas nu ir skaidrs, profesora kungs, varat nešaubīties.
— Vai viņi novēro arī dārza vārtiņus?
— Dārzā es tos nelaidu. Bet kas viņus var zināt, varbūt spiegi uzglūn jums aiz pakalna. Aiziet apskatīties?
— Nevajag, Dāvid. Vai nu viņi tur ir vai nav, man tik un tā jāiet. Man no viņiem nav ko baidīties. Varbūt tie nemaz neizspiego mani.
Ievērojis Dāvida skatienā pavīdam vāji apslēptu ziņkāri, nolēmu izskaidrot viņam savu vārdu jēgu.
— Redziet, iespējams, ka viņiem uzdots pasargāt mani no uzbāzīgiem reportieriem un nelūgtiem viesiem. Jūs taču pats stāstāt, ka dažādas muļķīgas baumas un izdomājumi sakarā ar manu atklājumu satraukuši cilvēkus un radījuši lielas jukas. Vai mašīnā benzīns ir?
— Acumirklī noskaidrošu, profesora kungs. Vai pasaukt šoferi?
— Nē, braukšu pats.
Tas, ko es Dāvidam stāstīju par detektīviem, nebija tikai viltība vien. Es nešaubījos, ka viņi seko manam teledubultniekam, lai to notvertu, ja viņš «atgriezīsies mājās». Tādēļ es vismaz ārēji gluži mierīgs devos uz ārdurvīm. Taisnību sakot… Ja gribētu būt pilnīgi atklāts, vajadzētu atzīties, ka šis miers nemaz nebija tik visai bezrūpīgs. Es visu laiku domāju par to, ka «reproducētais Birmings» pēc izskata ir man pilnīgi līdzīgs gluži kā mans portrets, it sevišķi, kad viņš klusē … Bet tiklīdz telecilvēks sāk runāt, tūdaļ viņu var atšķirt no manis, jo viņš runā par tādiem jautājumiem, par kādiem es ne mūžam nebūtu plaši izteicies. Iespējams, ka Telebirmingam ir izdevies novērst no sevis aizdomas tieši tādēļ, ka viņš tik plaši izsakās par atklājumu. Patiesi:.kam gan ienāks prātā, ka cilvēka roku darināts aparāts uzdosies par izgudrotāju, kurš to radījis?!
Es vēl nebiju paguvis iziet, kad ar fotoaparātiem bruņojušies detektīvi tieši kā pēc komandas metās man klāt un, ielenkuši blīvā lokā, darīja visu, ko spēja, lai piekļūtu pēc iespējas tuvāk. īsta grūstīšanās un pat plūkšanās, kas notika ap mani, neatgādināja policijas izturēšanos. «Varbūt Dāvids tomēr būs kļūdījies?» es nodomāju. «Vai arī viņi pagaidām neatklāj savus īstos nolūkus?» Lai būtu kā būdams, vajadzēs izturēties tā, it kā es nekā nenojaustu. Tādēļ, ar visiem spēkiem lauzdams ceļu uz mašīnu, es bezrūpīgi noteicu:
— Brīnišķīgs laiks, džentlmeņi, vai ne?
Neīstie žurnālisti aiz pārsteiguma pat apjuka. Izdzirduši tik dziļdomīgu teicienu, ko es izsacīju gluži nepiespiestā tonī, viņi nevilšus pakāpās sānis, dodami man ceļu.
Līdz Lianas dzīvoklim ar mašīnu varēja nokļūt nepilnā ceturtdaļstundā. Izbraucot uz Klena prospekta, vajadzēja apstāties pie gaismas signāla. Bezgalīgajā mašīnu virknē trešajā vai ceturtajā rindā aiz sevis es pamanīju nelielu gaišzaļu sporta auto, kas brauca man pa pēdām kopš paša Kreti prospekta. Mani tas nepārsteidza. Ja mašīnā patiešām sēdēja profesionāli reportieri, tad viņi sekoja man ar tiem raksturīgo neatlaidību un ķērienu. Pie Rimeras vārtiem tomēr izdevās izbēgt no veiklās mašīnas, kas brauca man pa pēdām. Tiklīdz paguvu aizšauties garām zaļajam signālam, tā iedegās sarkanā gaisma, un mašīnas, kas brauca aiz manis, spēji nobremzēja.
Nolēmu braukt caur Nacionālo parku. Tiesa, šis ceļš bija nedaudz garāks, toties tur bija mazāka kustība. Lianai bija ieradums doties uz teātri pašā pēdējā brīdī, un es cerēju, ka sastapšu viņu vēl mājās. Taču neparedzēti apstākļi aizkavēja mani parkā ilgāk nekā parasti. Aiz Gulbju tilta man nācās nobremzēt: visu ielas braucamo daļu bija aizņēmusi cilvēku kolona, kas lēnām virzījās uz priekšu. Piebraucis tuvāk, ieraudzīju, ka tur soļoja jaunieši: puiši un meitenes. Viņu bija kādi divi simti. Nemaz nevajadzēja būt sevišķi acīgam, lai ievērotu policijas jātniekus, kas pa pāriem jāja abās pusēs alejai, pa kuru virzījās demonstranti. «Hm, policijas kordons — tas ir labi pārbaudīts valdības līdzeklis pret jebkuru tautas masu uzstāšanos,» es nodomāju. Jaunie demonstranti pašķīrās, lai palaistu cauri mašīnu, un tomēr es caur viņu rindām virzījos uz priekšu ar lielām pūlēm. Pēkšņi kāds nosauca manu vārdu. Es nevilšus atskatījos, spēji nobremzēdams auto. Universitātes studenti — izrādījās, ka tie ir viņi — sastājās pūlī ap mašīnu un sāka… pusbalsī izsaukt lozungus. Jā, jā, viņi tos skandēja gandrīz čukstus. Jauno demonstrantu paklusie saucieni skanēja kā slepena draudzīga uzruna:
— Lai dzīvo profesors Birmings!
— Mēs esam ar jums, profesor!
Kāds skaļi izsaucās:
— Ejam uz teātri!
Pamanījis pazīstamus elektronikas fakultātes studentus, es izkāpu no mašīnas.
— Kurp dodaties, draugi? — es apvaicājos satrauktajiem, sasarkušajiem studentiem, cenzdamies ar savu toni viņus nomierināt.
— Uz teātri! — apņēmīgi atbildēja jauniete audekla cepurītē,
— Uzkuru?
— Uz «Ormu».
Kāda sagadīšanās! Tieši šajā teātrī uzstājas Liana.
— Profesor, varbūt jūs teiksiet dažus vārdus?
— Jā, jā, mums ir tik interesanti jūsos klausīties!
No malas šī aina droši vien izskatījās ne tikai ļoti neparasta, bet arī nejēdzīga: gar alejas malām, turēdamies godbijīgā attālumā, it kā atrastos šeit pavisam nejauši, cēli dižojās policijas jātnieki, bet pa vidu soļoja satrauktas jaunietes un jaunieši, pusbalsī izsaukdami kaut kādus lozungus.
— Un policisti arī kopā ar jums? — es vientiesīgi ieprasījos. Nekas labāks man neienāca prātā.
— Viņi baidās, ka mūsu gājiens var pārvērsties politiskā demonstrācijā. Bet mēs taču vienīgi pastaigājamies pa parku, — plecīgs jaunietis neiecietīgi papurināja galvu. Bija grūti saprast, ko šis žests nozīmē: protestu pret policistiem vai apņēmību par spīti visam rīkoties, lai arī šī rīcība būtu saistīta ar risku un briesmām.
— Profesor, lūdzam jūs teikt dažus vārdus!
— Lūdzam, lūdzam! — skanēja no visām pusēm. Apjucis es nezināju, ko darīt tik neparastā situācijā.
Studentu pūlis, kas bija sastājies ap mani, aizsprostoja ceļu: no aizmugures skanēja nepacietīgi signāli. Bija jāpārceļas uz ietves. Tomēr tas stāvokli nebūt neuzlaboja. Vēl tagad nevaru tikt gudrs, kā viņiem tas bija izdevies, taču kaut kur iesānis iznira žiglā gaišzaļā sporta mašīna un apstājās mums blakus. Vairāki reportieri vai arī policijas aģenti, kas izlikās par žurnālistiem, sāka klikšķināt fotoaparātus man tieši deguna galā.
— Mīļie draugi, jādara viss, lai neizceltos sadursme ar policiju, — es centos pārliecināt jauniešus.
— Ai, neraizējieties! Mēs tos apvedīsim ap stūri, — un mans paziņa pamāja ar galvu uz policistu pusi. — Izliksimies, ka mēs vienā mierā pastaigājamies, un pa to laiku parunāsimies. — Pagriezies pret blakusstāvošo studentu, viņš nokomandēja: — Padod ziņu pa rindām! Bez lieka trokšņa! — Tad viņš atkal pievērsās man: — Parunāsimies vaļsir
dīgi, profesor, bet pēc tam mēs pavadīsim jūs līdz mašīnai, nebaidieties.
Dzirdot šos vārdus, es rūgti pavīpsnāju.
— Par ko tad mēs runāsim?
— Jūs taču esat izdarījis kolosālu atklājumu! Un kur tad jūsu drosmīgā cīņa pret mūsu reakcionāro valdību?! Pastāstiet mums par to, dārgais profesor!