Redz, kā — dārgais profesor! Tas nu bija kaut kas pavisam jauns.
Reportieri satraukuma pilnā steigā kaut ko rakstīja savos bloknotos, tādēļ es nolēmu izdarīt taktisku viltību — kas tikai nav jāiemācās, kad nonāk tādās sprukās!
— Vispirms es gribētu uzklausīt jūs, kungi.
— Lūdzu, profesora kungs, mēs ļoti priecājamies.
— Ko jūs gribat darīt teātrī?
— Tur būs izrāde, bet pēc tam notiks diskusija par mākslas lomu cīņā par mieru, — atbildēja meitene ar audekla cepurīti galvā.
No pūļa iznāca jauns puisis ar jau krietni pašķidriem matiem. Pārmērīgi uzrautais deguns piešķīra viņa sejai dīvaini bērnišķīgu izteiksmi.
— ir pienācis laiks, kad cīņā par mieru jāizmanto visas iespējas. Šai ziņā, profesora kungs, mēs ar pilnu krūti stāvam jūsu pusē. Jūs neesat vientuļš cīnītājs.
— Ļoti jauki no jūsu puses! Tas tiešām mani pat aizkustina! Bet ko tad jūs cerat iegūt? Pie kā var novest jūsu nostāja?
— Mēs ceram iegūt daudz ko. Vispirms jāpanāk, lai valdība noteikti garantē, ka jūsu atklājums tiks izmantots vienīgi miera un progresa interesēs.
— Tātad, draugi, jūs, cik saprotu, esat uzsākuši protesta kampaņu zinātnes progresa vārdā?
— Tieši tā!
— Tad atļaujiet jautāt: kādēļ bija vajadzīga šī manifestācija?
Mans naivais jautājums izraisīja studentu sejās līdzjūtīgus smaidus. Daži pat labsirdīgi iesmējās. Tūdaļ atskanēja:
— Cst! Netrokšņot!
— Uz ielas labāka dziedāšana, — nebēdnīgi atbildēja meiča audekla cepurītē.
— Tiešām, profesor, mēs dziedam tautas dziesmas. Pret tām diez vai varētu celt iebildumus pat policijas jātnieki.
— Vārdu sakot, dziesma atbalsta zinātni un progresu? — Es ironiski pasmaidīju.
— Var sacīt arī tā, profesora kungs.
— Pie joda! Nebūtu slikti uzrakstīt disertāciju par tēmu: dziesmu loma zinātnes attīstībā!
Lai cik paradoksāli tas izklausās, taču manu ironisko padomu nebūt neuztvēra kā zobgalību. Studentiem, kas bija izvērsuši plašu kampaņu, lai solidarizētos ar profesoru Birmingu, pat prātā neienāca, ka šis pats profesors varētu viņus izzobot! Ar mani notika tieši tāpat kā ar pasaku varoni, kurš gribēja noraut dadzi, bet tas ar saviem dzeloņiem sāpīgi sadūra viņam roku!
Visu šo laiku reportieri bez mitas klikšķināja fotoaparātus un cītīgi pierakstīja savos bloknotos visu, ko tiem izdevās sadzirdēt. Līdz pat pēdējam brīdim es centos noturēt viņus atstatāk un neļaut noklausīties sarunu ar studentiem. Redzēdams, ka žurnālisti izmisīgi pūlas nokļūt pie manis, nolēmu par katru cenu izvairīties no intervijas, kas varēja sagādāt vienīgi nepatikšanas, un griezos pie apkārtstā vētā j iem:
— Jūs apsolījāt mani pavadīt līdz mašīnai.
— Vai jus ari uz teātri, profesora kungs? — studenti dzīvi atsaucās.
— Diemžēl, esmu jau ielūgts citur.
— Nu, tad uz redzēšanos, profesora kungs!
— Urā Birmingam!
Ieslēdzis motoru un piedevis gāzi, es ar skumjām, kas pēkšņi sažņaudza sirdi, nodomāju, ka visi šie atzinības pilnie vārdi un uzslavas nemaz nav domāti man. Mana vieta ir tur, laboratorijā, kur mani gaida darbs, taču to turpināt nav iespējams, jo otrs «Birmings» lauzis kontraktu ar valdību. Kamēr viņš nebūs notverts, nav ko domāt par eksperimentu atsākšanu.
Nogriezušies sānu alejā, mašīna paskrēja garām policijas jātniekiem un apstājās pie Lianas mājas. Es tūdaļ vēl neizkāpu. Mani aizturēja ziņojums, ko pārraidīja radio (uztvērējs bija iemontēts automobiļa armatūras dēlī):
«Ka jau ziņojām, šodien pēcpusdienā Nacionālajā parkā bija paredzēts studentu gājiens. Uzzinājusi, ka policija spers drošības soļus, Profesora Birminga aizstāvēšanas Jaunatnes komiteja bija spiesta atcelt demonstrāciju, kas solījās izvērsties ļoti plaša. Pievakarē cauri parkam izgāja neliela kolona — -tie vairāk par divsimt demonstrantu. Viņi 'dziedādami virzījās uz «Ormas» teātri. Netālu patrulējošie policisti demonstrāciju izklīdināt necentās. Drīz vien Nacionālajā parkā ieradās profesors Birmings. Laikrakstu korespondentiem un fotogrāfiem izdevās nokļūt pie viņa brīdī, kad profesors izpauda savu vilšanos sakarā ar to, ka demonstrantu tik maz. Kad studenti apliecināja Birmingam, ka solidarizējas ar viņu, un paziņoja, ka profesors nav «vientuļš cīnītājs», viņš pārlaida skatienu pūlim un ar skaidri saklausāmu ironiju piezīmēja: «Jūs sakāt, ka neesmu vientuļš?» Acīm redzot, zinātnieks norādīja uz demonstrantu niecīgo skaitu, jo, domājams, bija cerējis uz daudz iespaidīgāku atbalstu. Ar ko gan citu, ja ne ar vilšanos un neapmierinātību var izskaidrot viņa atteikšanos piedalīties diskusijā, kas notika teātrī, kaut arī profesors atrunājās ar nevaļu?
Mums ir tiesības uzdot jautājumu: vai visi šie simptomi dod pamatu cerēt, ka zinātnieks atkāpsies no tās kareivīgās pozīcijas, kādu bija ieņēmis pēdējā laikā?»
Es paraudzījos apkārt. Mazā gaišzaļā sporta mašīna bija pazudusi.
Liānu es sastapu mājās, taču viņa diemžēl nebija viena pati. Istabā sēdēja man nepazīstams drukns kungs ar apaļīgu seju un tāda pati apaļīga sieviete ar tukliem vaidziņiem un gludu matu sakārtojumu, ārkārtīgi līdzīga kungam. «Brālis ar māsu vai arī laulāts pāris», es nospriedu. Kā zināms, ilgstoša kopdzīve bieži padara cilvēkus apbrīnojami līdzīgus vienu otram. Cerība, ka Liana mūs iepazīstinās, tūdaļ izgaisa, viņi sagaidīja mani kā vecu, labu paziņu.
— Hallo, profesor! — Kad vīrietis piecēlās no sēdekļa, viņš vairs neizskatījās tik drukns. Viņa rokas spiediens bija vīrišķīgi spēcīgs un stājā viedās zināma iznesība.
Arī sieviete man draudzīgi pastiepa pretī roku un jau gatavojās kaut ko teikt, kad pēkšņi Liana, tā pati Liana, par kuras pieklājību un vienkāršību stāstīja īstas leģendas, pārņēma iniciatīvu. Šāda neparasta steiga arvien skaidri liecināja, ka viņa ir uztraukta.
— Livensa kungs ar kundzi laipni piedāvājās mani pavadīt uz teātri. Varbūt arī jūs, Denij, mums pievienosieties? Sēdieties, lūdzu! Mūsu rīcībā taču vēl ir dažas minūtes.
Nu, kā jūs domājāt? Vai brauksiet mums līdzi?
Man nez kādēļ likās, ka Liana, it kā uzminējusi manas domas, arī pūlas panākt, lai mēs paliktu divatā. Ko gan viņa būtu varējusi uzzināt? Livenss … Kas gan šis Livenss bija? Livenss, teātris… Skaidrs! Nu, protams, Livenss ir autors lugai, kuras galveno lomu Liana šovasar iestudēja. Tiesa gan, lugas nosaukumu atcerēties man neizdevās, taču nu vismaz zināju, ar ko man ir darīšana. Manā sejā laikam izpaudās mocošas pārdomas un raizes, tādēļ Livenss un viņa dzīves biedrene pieklājīgi klusēja. Visa Lianas izturēšanās, katra viņas kustība pauda saspringtu, acīm redzamu mākslotu mierīgumu. Tādēļ nolēmu vienalga kādā veidā nemanot izdibināt, vai viņa ir satikusies ar teledubultnieku.
— Pavadīt tik slavenu aktrisi? Uzskatu to par lielu godu.
Mani vārdi izskanēja tik nedabiski, ka baidījos, vai tikai tie nebūs pievērsuši klātesošo uzmanību. Cenzdamies notušēt nelāgo iespaidu, es mākslotā omulībā turpināju:
— Neesam tikušies veselu mūžību… — es uz mirkli apklusu, cerēdams, ka pauzi ievēros tikai Liana, un gribēju piebilst it kā paskaidrodams: «… uz skatuves». Taču man kaklā kaut kas aizķērās, un pauze tik ļoti ieilga, ka es teikuma beigas gribot negribot noklusēju. Mani kratīja īsts drudzis, tikai saņemot visus spēkus, es apvaldīju vēlēšanos mesties pie Lianas un uzsaukt: «Nu, stāsti pati un uzklausi arī mani!» Un kaut arī bija izrunāti tikai nedaudzi vārdi, šķita, ka mēs jau veselu mūžību risinām tukšas, veltīgas sarunas par sīkiem, visiem vienaldzīgiem jautājumiem un lieki tērējam dārgo laiku. Es nomocījos prātodams, kā lai palieku kaut uz dažām minūtēm ar Liānu vienatnē.