Liana uzmeta man māksloti stingru skatienu, viņas acis pārsteigumā plati iepletās. Kā arvien šādos mirkļos uz Lianas lūpām rotājās viegls smaids, kas viņas dzīvajai sejai piešķīra vai nu labvēlīgi zobgalīgu vai domīgu izteiksmi.
— Ak tā, veselu mūžību? — Liana pēc tam noteica, it kā gribētu pateikt, ka, lai nu citi kā, bet viņa ir labi uztvērusi vārdu apslēpto jēgu, taču gluži saprotamu iemeslu dēļ nespēj uz tiem tieši atbildēt, un tūdaļ atkal viņa kļuva noslēgta un mazliet nenoteikti sacīja:
— Nu jā, varbūt tiešām tā ir. — Un, it kā atradusi atbildi uz jautājumu, kas viņu visu laiku mocījis, Liana vairs tikai tāpat pieklājības pēc pārjautāja:
— Tātad jūs brauksiet kopā ar mums?
— Protams, — es dzīvi attraucu, cerēdams pa ceļam pārmīt ar viņu kaut pāris vārdu. Un tikai šajā brīdī es aptvēru, kādu kļūdu esmu izdarījis! Ja jau Liana mani neiepazīstināja ar Livensu laulāto pāri, tad taču skaidrs, ka viņi jau ir pazīstami ar mani, tas ir — ar manu dubultnieku, kurš, protams, labāk par mani ir lietas kursā par šodienas satikšanos. Un ko iesākt tad, ja arī viņam labpatiks ierasties teātrī? Tas tik būtu skandāls! Grūti iedomāties nejēdzīgāku situāciju! Tātad uz teātri braukt es nedrīkstu.
— Pēc manām domām, — pēkšņi ierunājās Livenss, — jums, profesora kungs, ir pilnīga taisnība. — Un viņš daudznozīmīgi paraudzījās manī.
— Kā jūs to domājat? — es apvaicājos ar vāji apslēptu izbrīnu. Neskatoties uz to, ka Livensu pāris man likās simpātisks, es nespēju iedomāties, ko jaunu viņi man varētu pateikt. Tā bija pazīstama sajūta: arī agrāk, būdams sabiedrībā, es ne vienreiz vien jutu kaut ko līdzīgu. Gandrīz vienmēr man izdevās paredzēt iespējamo atbildi vai savu sarunu biedru izteikto domu jēgu. Nevaru apgalvot, ka tāda veida nodarbība mani aizrautu, drīzāk gan nogurdināja. Tagadējā situācijā es jutu, ka esmu bezpalīdzīgs, vajadzēja nemitīgi būt modram, jo katrs pat nejauši izmests vārds varēja izrādīties man ārkārtīgi svarīgs.
— Es daudz domāju par to, ko jūs teicāt, profesor…
Kaut jel es būtu zinājis, ko un kad «esmu teicis»!
— … par mākslu un politiku. Mēs, mākslas pārstāvji, patiešām bieži cenšamies norobežoties no politikas, baidīdamies, ka tā varētu padarīt nabagāku mūsu daiļradi. Bet tai pašā laikā taisni tieksme izvairīties no politikas sašaurina literārā darba idejisko saturu un pazemina tā māksliniecisko vērtību. Vai tad pašā dzīvē mēs ik uz soļa nesastopa- mies ar politikas izpausmes veidiem? Katru dienu mēs ar politiku saduramies visur! Politika — iespējams, ka tas skan mazliet paradoksāli, taču es tomēr atļaušos lietot teicienu, kas man iešāvās prātā, — jau sen vairs nav tikai politika vien.
Mazliet padomājis, viņš piebilda:
— Māksla arvien attēlo dzīvus cilvēkus. Bet dzīvus cilvēkus var attēlot tikai tik ilgi, kamēr tie ir dzīvi…
Sis teiciens laikam gan viņam sevišķi iepatikās, un rakstnieks atkārtoja vēlreiz:
— Tieši tā, kamēr dzīvi! …
Visu šo laiku Liana par kaut ko klusītiņām sarunājās ar dramaturga sievu, tomēr — man tā likās — uzmanību viņa bija pievērsusi man, neatlaidīgi sekodama mūsu sarunai.
Livenss jautājoši paraudzījās manī, it kā gaidīdams, lai es viņa domu atbalstu.
Noklepojies es atturīgi atbildēju:
— Diemžēl māksla nav mana sfēra.
Livenss vīlies atmeta ar roku.
— Atceros, iepriekšējā reizē jūs, profesor, izteicāties daudz noteiktāk un ar tādu dedzību aizstāvējāt savus uzskatus! Kā redzat, jums izdevies pārliecināt arī mani.
— Ļoti patīkami, — es atbildēju.
— Dārgais, vai tu izmēģini savu runu? — maigi ievaicājās Livensa kundze. Tieši pretēji dramaturga uzbudinātajam, kaismīgajam runas veidam no viņas maigās runas manieres vēdīja nesatricināms miers tāpat kā, starp citu, no visa viņas apaļīgā auguma, un vienīgi pelēko acu izteiksmīgais skatiens liecināja, ka šī ironiskā toņa uzdevums ir veikli nomaskēt pilnīgo solidarizēšanos ar vīru.
Izdzirdis Livensa kundzes vārdus, es nodrebēju, it kā man būtu uzgāzuši toveri auksta ūdens. «Dārgais, vai tu izmēģini savu runu?» Ar to nu bija trāpīts tieši naglai uz galvas! Juzdams, ka nobālu, es ātri ierunājos:
— Protams, esmu ļoti glaimots, ka man izdevies … dabūt jūs savā pusē… ka cildenās idejas atradušas dzirdīgas ausis… kaut gan jūs, acīm redzot, uzreiz vis tās pilnībā nepieņēmāt… taču tagad tās kļuvušas par jūsu pārliecību… Mēdz gan sacīt, ka pasaulē esot cik prātu, tik uzskatu. Varbūt tādēļ arī patiesības ir vairākas.
Livenss atkal kļuva dzīvāks.
— Kā to ņem, profesor …
Liana arvien biežāk raudzījās pulkstenī.
— Ziniet, man gribētos ar jums pastrīdēties. — Livenss turpināja. — Atsevišķās detaļās un arī sakarā ar šo patiesību.
Es neizpratnē vēros viņā, plati iepletis acis.
Livenss viegli piesarka un pievērsās sievai, lai slēptu apmulsumu.
Ak kungs, vai tikai šī replika neatspoguļoja paša «reproducētā Birminga» loģiku? Kādi gan varētu būt viņa uzskati par patiesību? Ko tu neteiksi, mans teledubultnieks pretendē uz tiesībām izteikt savus uzskatus… Atceros, kā tajā nelaimīgajā vakarā, kad viņš kļuva par dzīvu būtni, es prātoju, ka nevienam nedrīkst uzspiest savus uzskatus … Un tagad šīs domas ir atradušas apstiprinājumu mana teledubultnieka pārspriedumos! Kas zina, varbūt viņa domāšanas veids arī pierāda, ka man taisnība… Bet varbūt mēs abi vienādi izprotam patiesības būtību …
Liana piecēlās.
— Mums laiks braukt.
Es gribēju piedāvāt Livensam savu automobili, cerēdams, ka tādā gadījumā man izdosies braukt kopā ar Liānu viņas mašīnā. Taču viņa klusi noteica:
— Denij… — un, atvainojusies dramaturgam un viņa sievai, atkal pievērsās man: — Vai jūs nevarētu veltīt man dažus mirkļus? Esiet tik labs, ieiesim otrā istabā. Man nepieciešama jūsu palīdzība.
— Atvainojiet, lūdzami, — es mulsi nomurmināju, steigdamies pakaļ Lianai.
Uztraukumā tikko nepaklupu, aizķēries aiz biezā paklāja, ko mēs ar Liānu kādreiz —• cik sen atpakaļ tas bija! — iesaucām par mājas estrādi.
— Es ļoti priecājos, ka esi atnācis, Denij. Tu sen neesi mani pavadījis uz teātri.
— Tu taču labi zini, Liana, ka visas šīs dienas biju aizņemts …
— Par to es arī gribēju parunāt. Vai patiesi tev negribas dalīties ar mani, izkratīt sirdi?
— Es jau sen jūtu nepieciešamību pēc tā.
— Tu esi kļuvis ļoti savāds …
Es ne uz mirkli neaizmiršu, ka man katrā ziņā jāizdibina, ko viņa zina un ko vēl nezina. Kā gan lai Lianai visu izstāstu, ja mūsu rīcībā tikai nedaudzas minūtes?
— Vai esi vesels? — Liana līdzjūtīgi ievaicājās, uzmanīgi noņemdama diega galu no manas žaketes atloka.
Es uzreiz jutu atvieglojumu kā cilvēks, kuram tikko izvilkta dziļi ierauta skabarga. Lianas rokas maigais pieskāriens ne tikai atņēma sāpes, bet arī lika notrīsēt manai sirdij. Tomēr dīvainā briesmu priekšnojauta mani neatstāja.