— Liana! Tev nevajag braukt uz teātri!
— Kā tad tā?
— Tas ir bīstami! Tu taču zini, kāda nelaime notikusi ar Nilu?
— Pagaidi, bet tas taču nesaskan ar to, ko tu teici?!
— Neatceros, ko teicu, — es mēģināju izlocīties.
— … Ka jebkuras nepatikšanas ir sīkums, salīdzinot ar kara šausmām.
— Kad es to teicu?
Liana izmisumā lauzīja rokas.
— Redzi, Denij! Mums nopietni jāizrunājas. Es vairs tā nespēju! Visa šī nenoteiktība … Vēl vakar tu teici…
«Tātad vakar viņa satikusies ar teledubult- nieku!»
— … ka mums jāsarauj visas saites. Tu biji tāds dīvains … Starp citu, arī tagad tu esi bāls.
— Liana, es teicu, ka mums jāšķiras?
Viņa palika nepielūdzama.
— Tu to zini tikpat labi kā es. Ko tur vēl sacīt, lai notiek, kā tu vēlies, Denij. Man ir diezgan.
— Tev diezgan?
Mani jautājumi nepavisam neskanēja asprātīgi, taču katrs, kurš spējīgs kaut uz
mirkli iedomāties sevi manā vietā, sapratīs, kādā stāvoklī biju nonācis.
— Paklausies, Denij. Vēl vakar tu apgalvoji, ka gatavojies doties uz Jaunatnes klubu un tādēļ nevarēsi mani pavadīt uz teātri, bet šodien pēkšņi maini savu lēmumu… Ko tas viss nozīmē?
— Vai esi pārliecināta, ka es gatavojos doties uz Jaunatnes klubu?
— Nē, es to izdomāju!
«Iznāk, ka «reproducētais Birmings» šodien ir kaut kur aizņemts un tātad es varu Liānu pavadīt uz teātri. Bet kāpēc viņš grib pamest Liānu? Vai viņu vada pienākuma apziņa vai greizsirdība?»
— Tici man, Liana, — es atbildēju, — ka to visu dara cits, «reproducētais Birmings».
Taču mani vārdi izskanēja tik gurdi un neskaidri, ka Liana, jau iedama laukā no istabas, tos nesadzirdēja.
3
Pēc izskaidrošanās ar Liānu es ilgi nevarēju norimt. Mierīgākā noskaņojumā es diez vai riskētu rādīties publiskās vietās tādā
reizē, kad mans teledubultnieks, staigādams brīvībā, varēja pēkšņi jebkur ierasties vienlaicīgi ar mani. Nemaz nav jābūt gaišreģim, lai paredzētu, kādas bīstamas sekas var būt mūsu «līdzāspastāvēšanai», vēl jo vairāk tādēļ, ka man bijis pārāk daudz iespēju pārbaudīt, cik glumi ir reportieri, kuru netrūkst nekur. Neslēpšu — es jau paredzēju, ka neizbēgamā izskaidrošanās ar Liānu, bez šaubām, būs grūta, taču nedomāju, ka tā beigsies tik muļķīgi. Turklāt vēl… Lai lasītājs nedomā, ka tā ir tukša plātīšanās, taču manī modās kaut kāda neizprotama stūrgalvība, vēlēšanās rīkoties par spīti visam. Lai notiek kas notikdams! Kāds nepārvarams spēks virzīja mani pretī bargajai īstenībai. Bet varbūt te lauzās uz āru apslēptā vēlēšanās pierādīt, ka reproducētais cilvēks — ir reāls fakts!
Jā, negaisa mākoņi acīm redzami sabiezēja, arvien skaidrāk bija jūtams, ka pret mani gatavojas sazvērestība. Kā citādi lai izskaidro valdības stūrgalvīgo klusuciešanu?
Uz mirkli man pat iešāvās prātā: un ja nu teledubultniekam ir izdevies pārliecināt valdību, ka īstais Birmings ir tieši viņš, nevis es. Mūs taču pēc ārējām pazīmēm nav iespējams atšķirt vienu no otra… Ko iesākt, ja viņa
mērķtiecīgā taktika — neatlaidīgi uzdoties par televīzijas ceļā reproducētā cilvēka izgudrotāju — būtu guvusi panākumus?
Viens bija skaidrs: man viņš par katru cenu jāatmasko! Lai to varētu izdarīt, pats izgudrošanas fakts jānodod atklātībai. Vienīgi es varu pierādīt, ka šis otrs Birmings, kurš vairs nevienam nepakļaujas, ir dumpinieks. Pie joda, es taču pats pretēji varas iestāžu aizliegumam biju pametis mājas! Tad jau iznāk, ka arī es esmu dumpinieks?
Mani ārkārtīgi pārsteidza un dziļi aizkustināja tas, ka simtiem cilvēku negaidot sniedza savu atbalstu. Nils Kersens, kurš, domājams, bija arestēts savu antimilitāro uzskatu dēļ, dramaturgs Livenss, arī studenti, ar kuriem es sastapos parkā, — ar kādu pacilātību viņi visi iesaistījās cīņā «manā» pusē! Arī Liana, ar kuru mēs bijām tik muļķīgā kārtā «izšķīrušies», acīm redzot, ne tikai aiz personiskajām simpātijām vien bija nolēmusi piedalīties publiskajā diskusijā, kurai vajadzēja notikt šovakar teātri. Cilvēkam, kas nodevies zinātnei, pati diskusijas tēma «Māksla un miera problēma» šķiet visai miglaina. Ko lai dara, dzīve nereti mūs, neizdibinātās patiesības meklētājus, pakļauj bar
giem pārbaudījumiem. Vai tad es pats dedzīgi neilgojos atklāt patiesību? Un skumīgā atziņa, ka pārāk lielas cerības dzīvē nekad nepiepildās, ka visa dzīve ir nebeidzama netaisnību virkne, — vai tas neizraisa vilšanās sajūtu? Kas gan cits, ja ne kliedzoša netaisnība ir dotā vārda laušana, un vai ir taisnīgiprasīt no kāda uzticību?
Baidos, ka man vispār neizdosies atcerēties, par ko mēs ar Livensu runājām ceļā uz teātri. Atminos, ka Livensa kundze brauca Lianas mašīnā. Tā, bez šaubām, Liana iekārtoja tīšām. Interesanti, vai man izdosies vismaz starpbrīdī palikt ar viņu vienatnē? Viņa kaut kādā veidā jānomierina. Bet ko gan īsti nozīmē nomierināt? Vai tad mūsu izšķiršanās simptomi neparādījās jau sen pirms visa šī notikuma? Protams, es viņu mīlēju… Kāpēc gan bija iznācis tik nejauki? Mēs nebijām spējuši ievirzīt savu dzīvi pareizā gultnē…
… Kad es, piebraucis pie teātra, izkāpu no mašīnas, man bija visai drūma sejas izteiksme. Laikam pareizāk būtu bijis teikt, ka
manai sejai bija uzspiests «drūma svinīguma zīmogs». Tā izteicās kāds labvēlīgs un taisnīgs žurnālists, kura reportāžu man izdevās izlasīt vēlāk. Lianas mašīna apstājās pie dienesta ieejas — to parasti izmantoja aktieri. Ar Livensa kundzi mums bija norunāts satikties benuāra ložā.
Teātra foajē telpā, kur mēs iegājām kopā ar Livensu, nevilšus uzmanību saistīja sasprindzinājums un reizē arī pacilātība. Atmosfēra, kas valdīja teātrī, nepavisam neatgādināja parasto, kad publikas vairums bija smalkās vakara tualetēs tērpti pāri, kas cienīgi pastaigājās pa foajē. Šodien teātri pildīja nemierīga, trokšņaina jaunatne. Pat es ievēroju, ka šeit, acīm redzot, sastopami īsti tautas masu pārstāvji. Jaunatne, neatzīdama nekādas ceremonijas, aplenca mūs ciešā lokā un, dedzīgi sveikdama, skaļi aplaudēja. Livenss jūsmīgi atņēma sveicienus, smaidīja, māja ar rokām un brīdi pa brīdim ar triumfējošu skatienu noraudzījās manī.
Pēc tam jaunie cilvēki pieklājīgi pašķīrās, palaizdami mūs tālāk. Pa platajām kāpnēm, kas bija noklātas ar purpurkrāsas celiņu, mēs netraucēti uzkāpām beletāžā, ko rotāja koka paneļi un spilgti apgaismoja kandelabri. Un tikai, kad Livenss laipni atvēra man ložas durvis, es atcerējos, ka nezinu pat viņa lugas nosaukumu. Interesanti zināt, cik tai cēlienu?
Līdz izrādes sākumam bija palikušas nedaudzas minūtes. Ieiedams ložā, pēkšņi sāku justies kā politisks darbinieks, kas tikko atgriezies dzimtenē pēc ilgstošas emigrācijas un piepeši uzzinājis, ka ir kļuvis par valdības galvu. Aplausu vētra, ar kādu mani sagaidīja, skaidri liecināja, ka visas zāles uzmanību saista mūsu loža. Būdams satraukts un mazliet apdullis, es uzreiz nepamanīju, ka man blakus sēž Dotija Skota. Viņa sirsnīgi sasveicinājās ar mani, pēc tam laipni kā vecam paziņam pamāja ar galvu Livensam. Man gribējās viņu kaut kā uzmundrināt:
— Patiešām ļoti jūtu līdzi, Dotij…