Dotija nogludināja uz ceļgaliem kleitu.
— Paldies, profesor, jūsu advokāts izrādījās ar lielu pieredzi. Ļoti gudrs un enerģisks, bet, galvenais, ļoti pārdzīvo Nila nelaimi! Es viņam uzticos ne mazāk kā jums!
«Aha, «mans Birmings» sameklējis Nilam advokātu!»
— Ziniet, — Dotija turpināja, — viņš pret Nilu vērstos apvainojumus uzskata par smieklīgiem un apgalvo, ka tiesas izmeklēšana katrā ziņā vērsīsies pret pašiem apsūdzētājiem.
Neuzdrošinājos pavaicāt, par ko īsti Nilu apvaino, — ja jau «es» esmu sameklējis viņam advokātu, tad taču man visādā ziņā ari jābūt skaidrībā, par ko viņš arestēts. Es pat — tas nu nāca man pašam negaidot! — nosarku. Par laimi zālē pēkšņi nodzisa gaisma un visu apņēma glābēja tumsa.
Ja kāds būtu man ievaicājies par šovakar skatāmās Livensa lugas saturu, es būtu nonācis sprukās. Izrādīja «Tālo klajumu». Tiklab dramaturgs, kā arī inscenētājs bija izvirzījuši sev mērķi iedarboties uz skatītājiem drīzāk emocionālā nekā intelektuālā veidā.
Izrādes laikā mani pārņēma izjūtas, kādas parasti pārdzīvoju, klausoties mūziku. Šīs izjūtas modināja atmiņas, lika domās atdzīvoties pagātnes ainām. Iespējams, ka, šādi uztverot mākslu, nevar gūt visaugstāko māksliniecisko baudījumu, tomēr, lai nu Livenss man piedod, šoreiz es nebiju noskaņots vērīgi sekot notikumiem uz skatuves. Lugas galvenā tēma bija romantiska mīlestība, kas radusies kādā vientuļā meža klajumā un pēc tam tikusi aizmirsta. Meklēdami pazaudēto laimi, varoņi laužas caur meža biezokņiem, kas simbolizē dzīves burzmu. Mani mazliet pārsteidza tas, ka tieši šāda luga izraudzīta vakaram, ko noslēgs politiskas uzstāšanās. Acīm redzot, Livenss vēl nebija paspējis uzrakstīt politisku lugu, ko idejiski būtu ietekmējis «reproducētais Birmings». Taču iespējams, ka es pārspīlēju, un tas viss nemaz tā nebija.
Mani aizrāva Lianas spēle, un es nenovērsu no viņas acu. Iekšējas pārliecības pilnā balss, kustību plastiskums un aktrises izteiksmīgie žesti saistīja visas zāles uzmanību. Uz skatuves viņa bija neierobežota valdniece, krasi izcēlās savu partneru vidū, nebūt nenobīdī- dama tos pie malas. Un, ja luga mani savaldzināja, tad par to jāpateicas vispirms Lianas iespaidīgajam tēlojumam. Likās, ka viņa spēlē vienīgi man. Ar savas varones vārdiem aktrise it kā stāstīja man savas apslēptās domas, un es, elpu aizturējis, baidījos palaist garām kaut vārdiņu.
Toreiz, kad liktenis mani saveda kopā ar Liānu, man šķita, ka jaunība jau pagājusi. Un tikai tagad, pavēršot skatienu atpakaļ, es pārliecinājos,, ka naivais uzskats par jaunību, kas aizgājusi uz neatgriešanos, kā parasti mēdz domāt agrā jaunībā, ir dziļi maldīgs.
Vai gan bieži negadās, ka, domās pārstaigājot savu dzīves ceļu, cilvēks saprot, cik aplami viņš dažos dzīves brīžos sevi uzskatījis par vecu, jo laime toreiz vēl ir bijusi iespējama … Paies kāds laiciņš un cilvēks sapratīs, ka toreiz viņš nemaz nav bijis tik vecs. Bet tad teiks atkaclass="underline" «Toreiz gan es vēl biju spēka vīrs! Nu tā vairs nav! …»
Un tā paiet dzīve. Vai tiešām viss jau garām, cilvēks sev vaicā? Tiesa, esmu ieguvis plašu slavu, dzīve bijusi man labvēlīga, un steigā pagājušie gadi varētu likties laimīgi, ja nebūtu mocošo ilgu pēc kaut kā neikdienišķa, nepiepildāma … Pēc kā tad es ilgojos? Cilvēks nespēj tikt vaļā pats no sevis. No sava «es» nekur nevar aizbēgt. Ja nu reiz daba cilvēku apveltījusi ar noslēgtu raksturu, tad vientulības sajūta viņu neatstās nekur, viņš no tās nevarēs tikt vaļā pat īstu draugu pulkā, neko te neiespēs pat viskvēlākā abpusējā mīla!
Kur gan tā rodas, šī vientulība? Varbūt no nepārvaramām alkām pēc pilnības? Cilvēks arvien tiecas pēc bezgalīgā, tomēr beidzot spiests atzīt, ka ir tikai sīks smilšu graudiņš bezgalības plašumos, kas ir un paliek tam nesasniedzami… Kā lai to saprot? Vai tā būtu doma par savu niecīgumu? Varbūt gan… Toreiz Liana it kā nojauta nepacietību, kas mani tirdīja, apslēpto vēlēšanos aizbēgt, lai glābtos. Cilvēks taču dažbrīd pārliecinās, ka nav iespējams aizbēgt pašam no sevis, un tad nonāk izmisumā, no kura nav izejas.
Mazais, nemājīgais augšstāva dzīvoklis, kur es toreiz mitinājos, atstāja bēdīgu, pat drūmu iespaidu, kaut arī līdzekļu man netrūka, un es pilnīgi būtu varējis iekārtoties ar visām ērtībām. Taču man tas nemaz nebija ienācis prātā. Reiz mani apciemoja Liana, kas toreiz vēl bija iesācēja, tomēr jau talantīga provinces teātra aktrise, uz kuru lika cerības. Viņa pārmeta: «Tu dzīvo kā tāds caurbraucējs! Kāpēc gan tu nevarētu iekārtoties mājīgāk?» Nākošajā reizē viņa atnesa gaumīgus pārklājus, skaistas vāzes, nez kādas statuetes un pat lielisku gravīru, cerēdama kaut nedaudz izdaiļot manu pieticīgo mājokli. Patiesi, «… kā tāds caurbraucējs». Kālab dzīve ievirzās tā, ka es arvien izrādos par pagaidu iemītnieku? Lai kur es atrastos, viss ātri apnīk un mani velk uz citu vietu. Taču ari tur viss kļūst garlaicīgs, gribas būt vēl kur citur, un viss sākas no jauna, it kā būtu iespējams, ka man kādreiz izdosies atrasties vienlaicīgi «visur» un tad rimties! Smagā bezpalīdzības sajūta, apziņa, ka esmu vientuļš un pilnīgi izolēts no pārējās pasaules, sagādāja man nemitīgas mokas…
Piepeši es atguvos un bez kāda sakara ar iepriekšējo atcerējos savu teledubultnieku. Tiklīdz biju viņu iedomājies, mani pārņēma līksme un garīgs mundrums. Un ja nu esmu uzsācis cīņu pret viņu tikai tādēļ, ka viņa izturēšanās likusi man pieņemt kaut kādu lēmumu?
4
— Patīk? — Livenss manu domī- gumu izskaidroja pēc sava ieskata. Nu protams, autoram taču piedodama neapzināta godkāre.
— Nav slikti, — es atteicu diezgan atturīgi, izvairīdamies runāt par sīkumiem un pārspriest lugas labās īpašības, lai nekristu kaunā un nenonāktu neveiklā stāvoklī. Turklāt es arī vēlējos ātrāk tikt pie Lianas.
Diemžēl man neizdevās pie viņas nokļūt.
Publika, draudzīgi aplaudējot, ilgi nelaida nost no skatuves izrādes dalībniekus. Sevišķi daudz aplausu izpelnījās Liana. Pēc tam, man par lielu pārsteigumu, aizkars neaizvērās, bet uz skatuves tika iznests garš galds, pie kura tāpat kostīmos sasēdās visi, kas spēlēja lugā.
— Mans dārgais, tevi gaida, — Livensa kundze pievērsās vīram.
— Jā, jā, — Livenss sāka rosīties un pagriezās pret mani: — Cienījamo profesor, man jāiet uz skatuvi. Pēc manām domām tur jābūt arī jums.
— Kā, vai tad jau cauri? — es nomurmināju, neuzdrošinādamies vaicāt, vai patiešām izrāde jau beigusies.
— Ko jūs ar to gribat teikt? — Livenss jutās pārsteigts.
— Cik nemanot paskrējis laiks, — biju spiests atbildēt.
Livenss apmierināti pasmaidīja. Acīm redzot, viņš manus vārdus uztvēra kā komplimentu.
Es uzmetu skatienu Dotij ai Skotai, cerēdams vēlreiz izbaudīt to miera sajūtu, kas plūda no viņas un bija mani tik ļoti pārsteigusi brīdī, kad mēs sastapāmies. Un pēkšņi man iešāvās prātā laimīga doma: ja es negribu pavisam izšķirties ar Liānu un pazaudēt to šajā milzīgajā ļaužu pūlī, vai tad nebūtu labāk turēties viņas tuvumā? Lianas uz skatuves nebija. Kas zina, vai pēc disputa izdosies šādā drūzmā aizspraukties pie viņas?
Es pamāju ar galvu, it kā atbildētu pats savām domām, un gandrīz tai pašā acumirklī zālē atskanēja skaļi saucieni:
— Birmingu prezidijā!
Ko man atlika darīt? «Būs milzīgs skandāls. Laikam gan nevajadzēja braukt šurp,» galvā pavīdēja doma, bet pa to laiku Livenss nešaubīdamies veda mani cauri dienesta telpu līčloču labirintiem. Tikko izgājām uz skatuves, mani burtiski padarīja aklu prožektoru spilgtās ugunis. Par laimi kādam ienāca prātā tos nodzēst. Un nu jau zālē un uz skatuves valdīja vienmērīga, maiga gaisma.