Ak vai, mani nosēdināja blakus pilnīgi nepazīstamiem cilvēkiem. Turpretī Liana sēdēja galda viņā galā. Livenss mani čukstus iepazīstināja ar kaimiņiem. Izrādījās, ka sausnē- jais sirmgalvis kreisajā pusē bija teātra direktors. Pieklājīgi paspiedis mums rokas, viņš tūdaļ uzrunāja skatītājus. īsos vārdos viņš izteica savu prieku par to, ka viņam ir laime apsveikt izcilo miera cīnītāju, cienījamo profesoru Birmingu, «kura vārds vien jau izraisa jaunatnes sirdīs milzīgu pacilātību». Vārdu «pacilātība» viņš izrunāja mazliet patētiski, taču pilnīgi neliekuļoti.
Pēc viņa klātesošos «Jaunatnes padomes» vārdā sirsnīgi apsveica kāda jauna meitene. Paziņojusi sapulcei, ka debatēs pieteikušies vairāk nekā divdesmit cilvēku, viņa lūdza, lai runātāji stingri ievēro jautājuma būtību, jo jāatstāj laiks Livensa kunga galavārdam. Pēc tam viņa atklāja diskusiju, kas veltīta dramaturga Livensa lugai un mākslas un miera problēmas savstarpējiem sakariem.
Lielu rosību izraisīja jau pats pirmais runātājs. Tas bija kāds slaids, kalsnējs jauneklis, kurš runāja tieši no galerijas. Laikam gan viņš tur atradās pašā pēdējā rindā, un skatītājiem, kas sēdēja parterā, vajadzēja bez mitas staipīt kaklus, lai kaut nedaudz dabūtu viņu redzēt. Droši vien tādēļ, ka pats runātājs sēdēja kaut kur zem griestiem, viņa skaļā balss izskanēja sevišķi dobji un visa runa iznāca īpaši svinīga. Arī man neizdevās jaunekli saskatīt, kamēr tas nebija panācies uz priekšu. Atspiedies ar rokām pret augšējā balkona barjeru kā kapteinis pret kaujas kuģa pieturi, viņš runāja skaļi un pārliecināti, ar bravūru, aiz kuras, acīm redzot, tika slēpts satraukums.
— Jauns, apdāvināts dzejnieks, — Livenss pačukstēja.
Aizbildinājies, ka viņš nebūt nevēloties nodarīt pāri citiem aktieriem un kaut kā mazināt viņu snieguma vērtību, dzejnieks nosauca Liānu par lieliskāko aktrisi, kādu viņam gadījies redzēt, bet pēc tam stājās pie jautājuma par mākslas un politikas savstarpējām attiecībām.
Vai tās viena otru neizslēdz? — viņš vaicāja auditorijai. Tad, palūdzis viņu atvainot, par cik, domājams, daudzi klātesošie nebūšot ar viņu vienis prātis, dzejnieks paziņoja, ka pēc viņa domām īstu mākslu varot radīt tikai lielas ciešanas, bet, ja tā, kāds liktenis tad sagaidot mākslu sabiedrībā, kas iznīcinās cilvēku ciešanas? Viņš pats, protams, esot kara pretinieks, «kādēļ arī piedaloties šajā disputā, taču viņš šauboties, vai tikai cilvēku gribasspēks nekļūšot vājāks, ja tiem ceļā vairs nebūšot draudīgo šķēršļu, un vai prieks būšot pilnīgs un neierobežots bez sava pretspēka — dvēseles ciešanām?
Jaunā dzejnieka vārdi izraisīja zālē dobju, sašutuma pilnu kurnēšanu. Tikko viņš bija beidzis, atskanēja rezervēti aplausi. Man šķita, it kā te izpaustos jauniešu patiesā vēlēšanās sākumā mierīgi un pēc iespējas ob- jektīvāk uzklausīt visus runātājus. Tā kā runātājs bija skāris arī Lianas māksliniecisko sniegumu, tad priekšsēdētāja lūdza, lai aktrise atbild uz jautājumiem.
Liana uzkāpa tribīnē mazliet samulsusi. Viņa sāka runāt pusbalsī, nevis tā, kā parasti uz skatuves. Es vēroju, ka viņa cenšas ne ar ko neizcelties pārējo vidū: stājā nemanīja ne mazākās pozas vai mākslotības. Liana patiesi bija aizkustināta un atturīgi pateicās jaunajam dzejniekam par tik atzinīgu atsauksmi. Iepriekš atvainojusies, ka uz jautājumu atbildēs pēc sava ieskata tā, kā pati to izprot, Liana izteica bažas, ka diez vai viņas atbilde būšot īsti izsmeļoša.
— Esmu aktrise, un mans radošā darba cēliens teātrī ir jau krietni garš … Nezinu, vai mani sapratīs, taču kalpošanu mākslai, savu aktrises aicinājumu es nespēju iedomāties, nejūtot blakus drauga plecu, nejūtot vienprātību cilvēku starpā. Lai ticami izpildītu jebkuru lomu, aktierim ir nepieciešams pilnībā iedziļināties tēlā, sava varoņa psiholoģijā un iekšējā pasaulē, tam pilnībā jāiedzīvojas svešos likteņos. Esmu dziļi pārliecināta, ka skatītājs, atnācis teātrī un guvis no izrādes patiesu māksliniecisku baudījumu, nevilšus sāk simpatizēt lugas pozitīvajiem varoņiem un to pretiniekus uzskatīt par saviem ienaidniekiem. Mākslā solidaritāte ir visu svētumu svētums, tās dzīvinošā augsne. Aktieris un skatītājs vienādā mērā saplūst ar lugas varoņiem, jo šo varoņu likteņi, lai cik ļoti tie atšķirtos no paša aktiera vai skatītāja likteņa, tomēr ir īstā dzīve, bet visdažādāko cilvēku dzīves parādībās ir kaut kas radniecisks. Māksla — tā ir viena no lieliskākajām sabiedriskās solidaritātes izpausmes formām!
«Jā, patiesi jāatzīst, ka mans teledubultnieks tik īsā laika sprīdī jau guvis lieliskus panākumus!» — es nodomāju, klausīdamies Lianas vārdos. Un tomēr biju spiests atzīties, ka, lai arī Liana agrāk netika izteikusi noteiktus progresīvus uzskatus, pret savu aktrises aicinājumu viņa arvien bija izturējusies ļoti nopietni tieši tādēļ, ka notikumus uz skatuves patiesi uzskatīja par reālu dzīvi. Uz skatuves viņa katrreiz izgāja ar tādu sajūtu, it kā tur izšķirtos pasaules likteņi, tai skaitā arī viņas pašas liktenis.
Un tomēr, izdzirdis tagad no Lianas mutes
kolektīvisma un sabiedriskas solidaritātes ideju cildinājumu, jutos neveikli. Es iedomājos, ka viņa mazliet pārspīlē, runādama par to, kā viņa saliedējas ar varones tēlu, un par to, ka ir nepieciešams pilnīgi saplūst ar to. Tā nevarēja būt. Personībai jāsaglabā savas individuālās īpatnības, savi raksturīgie vaibsti, jāaizstāv sava vieta dzīvē.
Kad aplausi apklusa, Liana turpināja:
— Kas attiecas uz man uzdotā jautājuma otro pusi, tad, man šķiet, kalpošana mākslai patiešām ir nesaraujami saistīta ar ciešanām. Māksliniekam, kurš tiecas apgūt materiālu, katra mākslas darba reālo pamatu, un piešķirt tam kaut kādā veidā jaunu jēgu, ir jāpatērē daudz pūļu. Materiāls slepus pretojas, izkustināt to no sākuma stāvokļa un piešķirt tam noteiktas formas ir ārkārtīgi grūts uzdevums.
Taču dabiski rodas jautājums: vai jaunā, harmoniskā sabiedrība liek māksliniekiem ceļā šķēršļus? Nē. Tieši otrādi. Jaunās sabiedriskās iekārtas apstākļos mākslinieka radošajām tieksmēm vai, ja vēlaties, radošajām mokām ir pavērts plašs ceļš. Tomēr esmu pārliecināta, — Lianas balsī ieskanējās valdzinošs iekšējās pārliecības spēks, — ka mākslinieciskā radīšana nav tikai dvēseles mokas vien, bet arī to šaubu pārvarēšana, kas tirda mākslinieku jaunrades procesa laikā. Jo vai tad cilvēkam nekļūst vieglāk, ja viņš var atklāt savu sirdi citiem? Prieks aug augumā, bet sāpes pierimst, līdzko mēs tajos dalāmies ar tuviem cilvēkiem. Patiesībā māksla jau ļoti sen, kopš pašiem tās pirmsākumiem, arvien ir centusies, lai cilvēku jūtas un pārdzīvojumi aizkustinātu sabiedrību, savaldzinātu to. — Šos vārdus teikdama, Liana pārlaida skatienu zālei.
Kaut arī pēdējās dienās es vairs ne par ko nebrīnījos, pārsteigums, kādu es izjutu, apslāpēja nemiera pilnās domas, un es pūlējos paturēt prātā Lianas negaidīti izteiktos uzskatus. Skatītāji, elpu aizturējuši, klausījās aktrises vārdos, viņus pilnīgi savā varā bija pārņēmusi tās kvēlā idejiskā pārliecība, degsme un bezgalīgā ticība savu uzskatu patiesīgumam.
— Tomēr nedrīkstam aizmirst, — Lianas balss ieskanējās ar jaunu spēku, — ka ir vēl citas mokas un ciešanas, manuprāt, nesalīdzināmi briesmīgākas un necilvēciskākas: līdz pat šim laikam taču vēl pastāv šķēršļi, kas neļauj brīvi izteikt mūsu jūtas, noskaņo