jumu un domas! … Vai gan var aizmirst cilvēkus, kas bez laika gājuši bojā drausmīgi nežēlīgos, asiņainos karos, kuri plosījušies visā cilvēces pastāvēšanas laikā? Kas mums devis tiesības aizmirst talantus, kuriem bijis lemts iznīkt vēl dīglī nabadzības un beztie- siskuma dēļ! Tādām ciešanām un mokām nedrīkst būt vietas cilvēku sabiedrībā!
Liana uz mirkli apklusa.
— Iedomājieties tikai, — viņa turpināja dziļi izjustā balsī, — kādas perspektīvas pavērsies mākslai tādā sabiedrībā, kur būs pilnīgi novērsts viss, kas ļauj izpausties zemiskiem, cilvēka necienīgiem instinktiem! Jaunā, harmoniskā cilvēku apvienībā viss kalpos citādāku jūtu, citu emociju un citādas gaumes ieaudzināšanai. Cilvēkos iesakņosies paši cēlākie morāles principi.
Liana apsēdās. Uz mirkli zālē iestājās saspringts klusums. Likās, kāds būtu iemetis naudas gabalu dziļā akā un tas strauji kristu lejup…
Es atkal iegrimu domas… Redz, ar kadu entuziasmu Liana aizstāv mana dubultnieka uzskatus, tā paša Birminga uzskatus, kurš patiesībā viņu pametis! Beidzot es sarūgtināts izvilku no kabatas piezīmju grāmatiņu,
izrāvu no tās lapu un steigā uzrakstīju pāris vārdu: «Liana, mums steidzīgi jāparunājas. Nemūžam nespēšu no tevis šķirties, bez tevis es nevarētu dzīvot.» Salocījis zīmīti un lieliem burtiem uzrakstījis «Lianai Dianai», es piebīdīju papīriņu blakus sēdošajam direktoram, likdams saprast, ka lūdzu padot to tālāk. Students būdams, es tāpat lekciju laikā sarakstījos ar Lusiju.
5
Gaidīdams Lianas atbildi, es ik brīdi pametu acis uz savu kaimiņu. Pēkšņi dzirdēju kādu pieminam manu vārdu. Tai brīdī, šķiet, es būtu atdevis visu, lai tikai varētu palikt neviena nepamanīts, kā skatītājs kaut kur pašā pēdējā partera rindā! Ak vai, nebija lemts, ka šī vēlēšanās piepildās. Man bija vien jārunā …
Iegrimis smagās pārdomās, es uzreiz nevarēju saprast, par ko īsti runā garais, melnīgsnējais vīrietis, kura zemais, skaļais bass skanēja šurp no partera dziļumiem. «Interesanti tomēr, par ko īsti viņš runā?» es nemiera pilns nodomāju. «Kas zina, vai nenāksies atbildēt uz jautājumiem, ko nebūšu pat ļāgā dzirdējis.» Par laimi viss beidzās labi: runātājs savu domu formulēja pietiekami skaidri.
— Izmantodams gadījumu, — viņš paziņoja, — vispirms gribu apliecināt savu cieņu augsti godātajam profesoram Birmingam. Man un maniem biedriem gribētos zināt, kas tiek darīts, lai ātrāk atbrīvotu Nilu Kersenu un universitātes studentus, kas ietupināti aiz restēm? Mēs te spriedelējam par mākslu, par aktiera augsto aicinājumu, bet mūsu draugi pa to laiku nīkst cietumā. Skaidrs, ka mūsu iespējas ir stipri ierobežotas, taču tādēļ vēl jo vairāk vajag izmantot tās pilnīgi. Taisni tāpēc esmu ieradies šeit. Bez tam mēs nezinām, kādā veidā vajadzētu cīnīties, kādas metodes lietot? Es lasīju uzsaukumu, ko parakstījuši izcili progresīvi kultūras darbinieki, kuri aicina humānisma vārdā būt iecietīgiem un saprasties savā starpā. Tas ir lielisks dokuments! Bet ko lai dara tie, kam iespējas ir daudz ierobežotākas? Tā mēs savā uzņēmumā, kur no mums izspiež pēdējos spēkus, sarīkojām pusstundu ilgu brīdinājuma streiku. Tiesa gan, daži strādnieki nebija ar mieru streikot. Baidījās, ka tikai viņu vietās neieliek strādāt reproducētus cilvēkus. Lielākā daļa tomēr izturējās apzinīgi. Viņi gluži pareizi sprieda, ka tādā brīdī nedrīkst domāt tikai par sevi vien …
Strādnieku pārstāvja īso uzstāšanos zāle uzņēma ar piekrišanas saucieniem un draudzīgiem aplausiem. Līdzko tie beidzās, priekšsēdētāja paziņoja, ka vārds tiek dots profesoram Birmingam.
Es piecēlos. Tik tiešām, man nepavisam nav vēlēšanās ar atpakaļejošu datumu iztēlot sevi par varoni, atklāti sakot, tobrīd es sevi nolādēju, ka tik neapdomīgi biju ieradies teātrī! Tomēr atkāpties jau bija par vēlu — vajadzēja maksāt nodevas par paša neapdomību.
Pirms sāku runāt, es pa paradumam uzmanīgi pārlaidu acis auditorijai. Mans skatiens pievērsās Dotijai Skotai. Viņa sēdēja ložā, ar visu augumu tiekdamās uz priekšu, viņas starojošās acis, kas cerību pilnas vērās manī, mirdzēja kā zvaigznes. «Nu, nu, vecais, dari nu, ko spēj, tikai nešauj pār strīpu!» — es uzmundrināju pats sevi.
Man šķita, klausītāji jutās mazliet vīlušies. Acīm redzot, tie bija gaidījuši dziļāku notikumu analīzi, pamatīgākus izskaidrojumus un norādījumus. Taču es, šķiet, sev neko nevaru pārmest. Godīgi atzīstoties, sākumā man gan iešāvās prātā: «Tā, nu es reiz pielikšu punktu, izstāstīšu visu un skaidri paziņošu, ka ir divi Birmingi, turklāt tas, kuru viņi uzskata par savu idejisko vadoni un domu pavēlnieku, nebūt neesmu es, bet mans teledubultnieks, un es viņa uzskatus neatbalstu.» Taču no šīs domas tūliņ atteicos. Varbūt es baidījos, ka šāds nobeigums varētu radīt publikā galīgu vilšanos, varbūt man gluži vienkārši pietrūka drosmes…
Kritiskā brīdī cilvēka smadzenes strādā drudžainā ātrumā, un tās pāris sekundes, kamēr es šaubījos, ko darīt, mocoši garas izlikās vienīgi man.
Es laikam pats sevi tiesāju pārāk bargi, jo pretēji tam, ko biju gaidījis, manus vārdus klātesošie uzņēma ar vētrainiem piekrišanas saucieniem. Baidos gan, ka pateicība par šiem panākumiem pienākas manam teledubultnie- kam. Publikas iztēle papildināja manus vārdus ar tām idejām, kuras viņš bija paguvis paust jau agrāk dažādās sapulcēs un mītiņos un par kurām es pats biju lasījis vienīgi avīzēs.
Tomēr atgriezīsimies pie manas runas. Sākumā biju apņēmies runāt vienīgi par Nila Kersena likteni un nemaz nepieskarties principiāliem ideoloģijas jautājumiem. Taču man tas neizdevās.
— Nilu Kersenu labi pazīstu kā apdāvinātu un pēc dabas klusu, jaunu zinātnieku, — tā es iesāku. Un, pateicis vēl pāris vārdus par viņa krietnumu un pozitīvajām īpašībām, turpināju: — Jau vairākkārt esmu uzsvēris, ka augstāk par visu vērtēju personības brīvību un uzskatu, ka ikvienam ir neatņemamas tiesības uz savu personisko pārliecību…
Es uz mirkli sastomījos, attapies, ka pats esmu negribot pārkāpis atļautās robežas. Mēģinādams kaut kā izķepuroties, turpināju spriedelēt, tādējādi tikai galīgi sarežģīdams jau tāpat nelādzīgo situāciju.
— … Tādēļ tagad man gribētos runāt ne tik daudz par Nila Kersena pārliecību, kā par citu, jo man šķiet, ka vienas personas brīvību nedrīkst aizstāvēt tā, ka aiz restēm nonāk kāds cits.
Šī frāze man nelikās pietiekami pārliecinoša, tādēļ es steidzos piebilst:
— Cietumā vajadzētu sēdēt slepkavām un laupītājiem!
Šos vārdus klausītāji laikam uztvēra pēc sava prāta, jo nodārdēja aplausu vētra.
Es turpināju:
— Cietumā vajadzētu ieslodzīt tos, kas tiecas sasniegt labklājību, gūt panākumus uz citu rēķina. Atkārtoju, es neticu, ka viena cilvēka personisko brīvību var nodrošināt, ierobežojot to citiem.
Pateicis šos vārdus, es devos uz savu vietu, visai zālei skanot vētrainās ovācijās, un apsēdos pie prezidija galda, ar mutautu slaucīdams nosvīdušo pieri. Un tikai pamanījis tālu zālē melnīgsnējo strādnieku, kurš runāja pirms manis, atcerējos, ka tā arī paliku neatbildējis uz viņa jautājumu par turpmākajām cīņas metodēm. Taču jutu, ka galvā nav nekādu domu un ka mani pārņēmis vājums, kā pēc tikko pārciestas novārdzinošas slimības, vēlējos vienīgi to, lai man blakus sēdētu Liana.
Teātra direktors droši vien jutās neveikli, jo es ik bridi pametu uz viņa pusi nepacietīgu skatienu, it kā viņš pats varētu uzrakstīt atbildi Lianas vietā. Vainas apziņā raudzīdamies uz mani un pat it kā sagumis, viņš ar visu savu ārieni tiecās pateikt: «Nu, ko lai dara?» Kā gan viņš atplauka un, gaidīdams atzinību, daudznozīmīgi pavērās manī, — sak, neesmu vis pūlējies velti! — piebīdīdams man aploksni no galda viņa gala. Uz prāva formāta aploksnes (atceros — es pat pabrīnījos, kur Liana to dabūjusi, neaizejot prom no skatuves) lieliem drukātiem burtiem bija uzrakstīts: «Profesoram Birmingam, personiski. Pilnīgi konfidenciāli!»