CHRONICLE
TELEDUBULTNIEKI — ĀRZEMJU AĢENTU KARA MINISTRIJA PASTIPRINA PRETGAISA AIZSARDZTBU1
Daudzi pēdējā laikā konstatēti fakti apstiprina versiju, ka profesora Birminga teiedubultniekus un viņu piekritējus mūsu zemē iesūta no Ferlenas. Šīs valsts stratoplāni izmet Miklanas teritorijā aģentus televīzijas iekārtu veidā, un pēc tam Ferlenas slepenajās tele- studijās tiek ieslēgta aparatūra, kas translē biotelepār- raides. Lai darītu galu ārzemju aģentu kaitnieciskajai darbībai un nodrošinātu iedzīvotājiem mieru, kara ministrija devusi pavēli aviācijas izlūkdienesta iznīcinātāju eskadriļām, atombumbvedējiem, raķešu nesējām lidmašīnām, kā arī pretraķešu aizsardzības baterijām pastiprināt modrību un aizsargāt mūsu dzimtenes gaisa plašumu neaizskaramību. Sakarā ar pēkšņa uzbrukuma draudiem izsludināta steidzīga kara gaisa spēku rezerves virsnieku mobilizācija.
MIKLANIESI, ESIET MODRU
PARĀDĪJUSIES CILVĒKU LAUPĪTĀJI!
KUR ATRODAS PROFESORS BIRMINGS?
Mūsu zemē iekļuvuši ārzemju aģenti! Un, kas visbīstamākais, — tie līdzinās mūsu brāļiem, dēliem, draugiem, kaimiņiem, mūsu durvju sargiem vai sētniekiem kā ūdens lāse ūdens lāsei… Kā gan tas bijis iespējams? Ļoti vienkārši: Ferlenas izlūkdienests nolaupa mūsu tautas brāļus un pakļauj tos īpašai ideoloģiskai apstrādei, lai pēc tam ar retranslācijas metodi iesūtītu mūsu zemē viņu teiedubultniekus! Pēc šādas nežēlīgas psiholoģiskas apstrādes mākslīgie cilvēki kļūst spējīgi lietot visādus līdzekļus un bez sirdsapziņas pārmetumiem visrafinētākā veidā kūda cilvēkus un veic neģēlīgu graujošu darbību. Ka augstāk minētais ir taisnība, to neapgāžami pierāda ārkārtējais gadījums Hanstonā.
ĻAUNPRĀTĪGS UZBRUKUMS HANSTONĀ!
Pagājušajā ceturtdienā Hanstona iegrima necaurredzamā oktobra tumsā. Kas gan nenotiek nakts tumsas aizsegā! Pilsētas ziemeļu daļā, kas izvietojusies augstienē, iedzīvotājus naktī pēkšņi pamodināja izmisīgi kliedzieni un vaimanas. Tie skanēja no Tillija Runa krodziņa puses. Saimnieces izmisīgajām vaimanām un viņas vīra skaļajiem lāstiem pa vidu jaucās sieviešu raudas. Kaimiņi atsteigušies ieraudzīja neparastu ainu. Pie otrā stāva loga bija pieslietas kāpnes, uz kuru augšējā kāpiena stāvēja cilvēks garā lietusmētelī, turēdams uz rokām kādu meiteni. Viņš kategoriski atteicās kāpt lejā. Pārbiedētā meiča — tā izrādījās gaišmatainā Gi- zena — aiz bailēm bija gandrīz vai zaudējusi samaņu un bezspēcīgi noliekusi galvu uz laupītāja pleca. No Tillija Runa negantajām lamām kaimiņi ar lielām pūlēm izdibināja, ka viņa meitu mēģinājuši nolaupīt. Patiešām, netālu stāvēja diezgan vecmodīgs vaļējais auto, kurā pēc zinātāju domām bija ierīkots spēcīgs reaktīvais motors. «Tik un tā jūsu meita būs mana!» — nekaunīgi apgalvojis laupītājs. Meitene šausmās bija zaudējusi valodu. ..
Sašutušajiem kaimiņiem tomēr izdevās nolaist lejup kāpnes un notvert gangsteri, kurš sāka apgalvot, ka esot atbraucis uz Hanstonu no tālienes un īstenībā strādājot par montētāju uz elektrolīnijas. Kvartāla iedzīvotāji, kas šo cilvēku nekad agrāk nebija redzējuši, tomēr ir pārliecināti, ka nepazīstamais laupītājs lietusmētelī nav nekas cits kā ārzemju aģents, kas mēģinājis labi audzināto meiteni ar varu nogādāt slepenā komunistu telestudijā. Šī mīklainā notikuma izmeklēšana uzdota drošības orgāniem.
Viss notikušais dod mums pamatu domāt, ka arī profesoru Birmingu nolaupījuši Ferlenas aģenti, bet no rūpīgi konspirētajām studijām, kas izvietotas komunistiskās impērijas milzīgajā teritorijā, tie reproducējuši uz musu zemi profesora teiedubultniekus!
Jā … Diez vai Lianai nāks par labu, ja pēc visa tā viņu redzēs manā sabiedrībā! Jau tāpat viņai bijis pietiekami daudz nepatikšanu. Nekavējoties jātiek pie ministra. Galvenais — nepamanītam nokļūt līdz mašīnai, tur varēs aizvilkt priekšā aizkariņus. Ātrāk, kamēr nav beidzies disputs! Jā, bet kā lai pierāda ministram, ka tieši es esmu īstais Birmings? Beidzamos vārdus es, acīm redzot, izkliedzu, jo krustmāte Firra izbailēs pavērās manī platām acīm.
Rokā ir! Personas apliecība! Manam tele- dubultniekam taču nav nekādu dokumentu! Un es sāku drudžainā ātrumā rakņāties pa kabatām.
Nolādēts! Man nebija klāt nekādu dokumentu. Tie bija palikuši žaketē, ko novilku, pirms braucu uz pilsētu.
Ātrāk mājup! Kavēties vairs nedrīkst!
7
Kamēr nokļuvu mājās, nervu saspīlējums pieauga līdz galējai robežai. Nervi saspringti kā stīgas, kas ik brīdi var pārtrūkt. Un detonators tomēr iedarbojās: nogranda sprādziens. Nebiju vēl paguvis atvērt sava kabineta durvis, kad jau piepeši izdzirdu «viņa» balsi.
Savu paša balsi. Viss pēdējo dienu sasprindzinājums mirklī izzuda. Baigās priekšnojautas pagaisa bez pēdām. Kaut kur izkūpēja nomāktība, pat nogurums nebija vairs tik ļoti jūtams … Mani pārņēma tāda noskaņa, it kā būtu pagājusi secen neizbēgama nelaime, un nu var brīvi atvilkt elpu.
— Varbūt cigareti? — teledubultnieks pieklājīgi piedāvāja.
Mēs stāvējām, nenolaizdami viens no otra ciešos, saspringtos skatienus.
— Nē, pateicos, — es atturīgi atbildēju.
— Kā vēlaties, — viņš noteica tikpat pieklājīgi, aizsizdams etviju.
Sākumā nesaskatīju savā dubultniekā nekādu dīvainību, ne mazāko pazīmju, ka viņā kaut kas būtu mākslīgs, lai gan, jāatzīstas, ka nopētīju tik vērīgi kā vēl nevienu savā mūžā.
— Jūs nepaņēmāt pats sev cigareti, — es piezīmēju, kaut agrāk diez vai būtu to ievērojis.
— Arī es nesmēķēju, — viņš gluži mierīgi paskaidroja.
«Ahā!» es ar ļaunu prieku nodomāju. «Tā jau ir pirmā loģiskā kļūda: nēsā līdzi etviju, bet nesmēķē!» Taču tūdaļ attapos: «Pie velna! Aparāts nespēj izdarīt loģisku kļūdu!»
Teledubultnieks nenovērsa no manis pētījošo skatienu. Viņš raudzījās manī ar tādu pašu ziņkāri kā es viņā.
— Etviju nēsāju līdzi tāpat vien, ja tā ir klāt, tad vieglāk sarunāties, — mans dubultnieks apgalvoja.
«Lūk, kāpēc etvija saistīja manu uzmanību: vizīte pie ministra … Etvija, ko atrada zem galdauta…»
— Nu, godātais, kādā notikumā tad jūs esat paredzējis mani tagad iejaukt? — es naidīgi pablenzu uz teledubultnieka pusi. Viņš acīm redzami nobālēja.
— Iespējams, ka jums, profesor, tas viss šķiet vienīgi uzjautrinošs notikums, taču man tā ir traģēdija. Jā, jā, traģēdija, kas man draud ar nāvi!
— Ar nāvi?
— Jūsu izgudrojums pārspējis visu gaidīto. Iedarbojoties biostrāvām, manas, ja tā varētu teikt, substances viela, kas sastāv no pārjutekliskām molekulām, spēj reproducēt visas emocijas, kādas piemīt cilvēkam. Tā ka no neizbēgamā nav iespējams izvairīties.