Mēģinādams atminēt šo mīklu, es svārku augšējā kabatā sameklēju radiofonu.
— Nil?
— Kas noticis, profesor?
— Acīm redzot, sabojājušās baterijas. Pašlaik nav vaļas noskaidrot kādēļ. Man liekas, rezerves baterijas atrodas «C» skapī.
— Tā ir. Tūdaļ aiznesīšu, — viņš atbildēja.
Es ieslēdzu avārijas līniju un apgaismoju
cilindriskā uztvērēja detaļas. Pēc pāris minūtēm Nils atnesa rezerves baterijas.
— Kas gan varēja notikt? — viņš interesējās.
— Ari man pašam gribētos zināt, — atteicu.
— Varbūt traucējumus radījis negaiss?
— Kādē] tad tos nemanīja pašā sākumā?
Turpinādams runāt, es izņēmu no aparāta
baterijas. Savādi — pēc izskata spriežot, tās bija pilnīgā kārtībā.
— Ar jūsu atļauju, profesor, es tās aiznesīšu uz laboratoriju un tur pārbaudīšu, — Nils piedāvājās.
— Jā, lūdzu. Un, esiet tik laipns, paziņojiet. pārbaudes rezultātus nekavējoties.
Nils izgāja, gluži pazaudējis pašpaļāvību.
Kad šis jaunais zinātnieks pēc universitātes beigšanas sāka strādāt pie manis konstruktoru birojā, viņš ar neredzētu degsmi iekļāvās eksperimentālajā darbā, uzņēmies detaļās izstrādāt daļu projekta. Jā, jā! Tieši daļu, es neesmu pārteicies, jo Nils nebūt nebija iepazīstināts ar visu un pazina manis iecerēto konstrukciju tikai daļēji.
Apmainījis baterijas, es vēl apmēram pusstundu noņēmos ar aparātu, līdz sev par lielu prieku pārliecinājos, ka tas darbojas lieliski, un tikai pēc tam izslēdzu apgaismošanas ierīces. Tad es atkal ieraudzīju savu dubultnieku — manis paša reproducēto stereoattēlu. Ar ierastu kustību, precīzi zinādams vajadzīgo pogu izvietojumu, noregulēju attēla asumu uz uztvērēja ekrāna un iegāju studijā.
Logu rūtīs vēl arvien grabinājās lietus. Tieši tādā pašā mijkrēšļa stundā, nejaukā laikā es izšķīros ar Lusiju… Cik tas bija sen! Viņas matos mirdzēja lietus lāses. «Lietussargs tevi nepaglābs, tādā gāzienā tikpat izmirksi līdz ādai,» — šķiet, es toreiz tā sacīju vai arī nodomāju pie sevis …
Durvis biju atstājis pusvirus, un no demonstrāciju zāles skanēja «reproducētā Birminga» — tā darba biedri joka pēc bija iesaukuši manu «dubultnieku» — balss. Aparāts pilnīgi precīzi atkārtoja katru manu vārdu.
Nupat jau taisījos dalīties savā priekā ar Nilu, kad izdzirdu niknu lādēšanos:
— E-e, velns parāvis!
Tam sekoja rībiens, it kā tiktu apgāzts kāds smags priekšmets.
— Uzmanīgāk! — es iztrūcies iesaucos.
«Acīm redzot, Nils atgriezies un nejauši
apgāzis televīzijas aparātu,» — tas bija pirmais, kas man iešāvās prātā. Taču par atbildi
2C uz manu saucienu atskanēja "klusa čaboņa, it kā pa demonstrāciju zāles grīdu būtu aizvē- lies priekšmets ar mīksti izolētu virsmu. Šī tikko uztveramā skaņa bija sadzirdama vienīgi tādēļ, ka piepeši bija iestājies pilnīgs klusums: ierīce atkal bija pārstājusi darboties.
Es steidzos uz durvīm. Kā tagad atceros, tobrīd mani vairāk uztrauca Nila nekā paša aparāta liktenis. Man šķita, ka Nils būs tumsā nejauši uzgrūdies ierīcei un stipri sasities.
Kad atvēru durvis, demonstrāciju zālē ielauzās šaura gaismas strēle. Tur neviena nebija. Es ieslēdzu elektrību un galīgi pārliecinājos, ka zāle ir pilnīgi tukša. Neaptverdams, kā tas iespējams, es apmulsu pavisam.
Arī tur, kur bija atradusies ierīce, nekā vairs nebija … Neizpratnē es pārlaidu skatienu zālei. «Pats no sevis taču aparāts nevarēja apgāzties un izgaist… Vai tiešām tas būtu nolaupīts?» es lauzīju galvu, pietupies un uzlasīdams no grīdas dažas skrūvītes un uzgriežņus, ko laikam pats biju aizmirsis uz noslēpumainā kārtā pazudušā aparāta vāka.
— Vai te kāds ir? — es skaļi uzsaucu, izskrējis gaitenī.
Priekšā saklausīju kādu runājam; metos turp. Aiz gaiteņa pirmā pagrieziena skaidri sadzirdēju «reproducētā Birminga» balsi:
«Mūsu dienās daudz runā par karu…»
Es sāku skaļi saukt Nilu. Neviens neatsaucās. Un, tikai nokļuvis gandrīz jau līdz kāpnēm, attapos, ka nekavējoties jāizziņo trauksme un pa radiofonu jāizsauc sardze. Taču piepildīt savu nodomu nepaguvu: nākošajā acumirklī kāds no mugurpuses man spēcīgi iezvēla pa galvu un es, zaudējis samaņu, nogāzos uz grīdas.
Kad atjēdzos, nespēju uzreiz aptvert, kas ar mani noticis un kur atrodos. Visapkārt valdīja akla tumsa. Un tikai pēc vairākām sekundēm notikušais sāka atplaiksnīties atmiņā visos sīkumos. Paraudzījos pulkstenī. Fosforiscējošās bultiņas rādīja deviņi. Tātad biju nogulējis bez samaņas veselas divas stundas!
Par laimi sitiens bija mani tikai apdullinājis. Piecēlies kājās, kādu brīdi stāvēju svārstīdamies neizpratnē, ko iesākt: skriet uz notikuma vietu un vēlreiz pārliecināties par visu vai arī sacelt kājās sardzi? Pēdējā doma šķita saprātīgāka, tomēr nolēmu vispirms vēl piezvanīt Nilam. Tas tāpat kā iepriekš neatbildēja.
«Kas ar viņu noticis?» Piezvanīju durvju sargam.
— Labvakar. Runā Birmings. Vai neatceraties, kad aizgāja Kersena kungs?
— Kersena kungs? — pārsteigts pārvaicāja sargs. — Bet Kersena kungs taču aizgāja reizē ar jums, profesora kungs, ap pulksten sešiem vakarā.
— Reizē ar mani? — Nu bija mana kārta brīnīties. — Jā, jā … Lūdzu, piedodiet. . esmu šodien mazliet izklaidīgs. Patiešām, es aizgāju kopā ar viņu… bet es pēc tam atgriezos, biju kaut ko aizmirsis laboratorijā. Tas man bija gluži izkritis no prāta …
— Vai tad profesora kungs vēl arvien ir laboratorijā?
— Protams.
— Jums no teātra zvanīja Liānas kundze. Es viņu pārslēdzu uz Beklahema kluba komutatoru.
— Beklahema kluba?
— Tieši tā. Jūs taču, profesora kungs, aiziedams pats tādu rīkojumu devāt. Atcerieties, jūs vēl teicāt, ka ap astoņiem vakarā būšot tur kopā ar Kersena kungu.
— Kurš teica? Es?!
— Jā, profesora kungs, es to dzirdēju tieši no jūsu mutes.
— No manas? …
— Nemaz nešaubieties lūdzami, es jums saku visskaidrāko patiesību.
— Tātad arī Kersens aizgāja uz klubu?
— Tieši tā.
— Pateicos. Ar labu nakti.
Es pūlējos sakārtot domas. Tātad mana teleierīce turpināja darboties arī ārpus studijas. Citādi dežurējošais sargs nebūtu varējis «mani» redzēt. Iznāk, ka mani apdullinājis Nils, un viņš arī ir nolaupījis manu aparātu! Tiesa gan, sirds dziļumos es mēģināju atmest šīs muļķīgās aizdomas. Bet — ak vai! — fakti skaidri liecināja par ļaunu Nilam.
Tā kā atrados valsts dienestā, visa atbildība par notikušo gūlās uz mani, vēl jo vairāk tādēļ, ka bija runa par sevišķi svarīgu izgudrojumu. Bažas par atklājuma likteni vēl lielākas vērta niknums uz ļaundari. Tomēr vēl vairāk mani satrauca pēkšņi radusies doma… Tieši tā mani pamudināja pirmajā acumirklī nesacelt trauksmi un neizsaukt sardzi.
Es nolēmu pagaidām neko neuzsākt un vispirms sazināties ar Beklahema klubu.
Kluba sekretariāta vadītājas Dotijas Sko- tas pazīstamā, laipnā balstiņa pārtrauca mani pusvārdā:
— Hallo, profesora kungs! Kāpēc jūs pamētāt savu palīgu vienu?
Es apstulbu.
— Nabaga Kersens, viņam no visām pusēm bruka virsū kluba biedri. Viņš jūs vīrišķīgi aizstāvēja, bet viņu apbēra ar īstu jautājumu krusu.
«Kā tad tā: Kersens ir klubā … Un aizstāv mani?!»