Tātad viņš tomēr atzīst, ka ir tikai zinātnieka radošas domas materializēts iemiesojums? Kādēļ tad viņš uzdevās par pašu izgudrotāju? Vai tiešām tādēļ, lai glābtos? Bet kāda tad ir viņa dzīve?
— Atklāti sakot, kāpēc mēs nevarētu apsēsties? — ar rūgtumu ierosināja mans dubultnieks.
Mēs apsēdāmies.
— Pēc manām domām mums būtu laiks … dažā ziņā izskaidroties, — es iesāku, viņu uzmundrinādams. Nezinu kādēļ man kļuva nabadziņa ļoti žēl. Kur pazudis mans niknums? Biju spējīgs dusmoties uz kuru katru, tikai ne uz viņu …
— Mans laiks drīz beidzas, — telecilvēks brīdināja.
Acīm redzot, viņš baidījās, ka es varētu viņu atvienot. Taču visbrīnišķīgākais bija tas, ka ilgi gaidītā iespēja nu man vairs nelikās tik vilinoša. Domās es pūlējos sevi attaisnot: «Vispirms viņš pamatīgi jāizjautā, jānoskaidro, kas viņam zināms par «atdzīvo- šanās» sākotnējo momentu, un vispār viss jāuzzina. Interesanti, kādas «cilvēciskas jūtas», pēc viņa uzskatiem, ir bijušas visas viņa darbības dzinējspēks?»
— Jūs vēlaties iet projām? — es vaicāju.
«Reproducētā Birminga» acīs pavīdēja neslēpta interese, kamēr bālajai sejai tāpat kā līdz šim bija uzspiests dziļa domīguma un atsvešināšanās zīmogs.
— Vai tad jūs mani laidīsiet?
Es atbildēju izvairīgi:
— Līdz šim jūs man atļauju neesat prasījis.
Pēkšņi viņš piecēlās. Es izbijies pielēcu kājās līdz ar viņu.
— Redziet nu! Jūs velti bažījaties — es nespēju aiziet.
Sabāzis rokas kabatās un noliecis galvu, viņš skraidīja pa istabu uz priekšu un atpakaļ. Un es piepeši pavisam skaidri iztēlojos, ar kādu dedzību viņš runāja no Bodienas kongresa tribīnes!
Teledubultnieks turpināja:
— Ceru, ka jūs esat uzminējis, kādēļ es vēl arvien esmu brīvībā? Jūs taču par mani ziņojāt ministram. Valdības aģentiem izdevās tūdaļ nokļūt man uz pēdām. Viņi dienu un nakti bez mitas sekoja man, taču arestēt tomēr neuzdrošinājās.
— Kāpēc?
— Vai tad jūs domājat, ka ir tik vienkārši arestēt profesoru Birmingu? Ievērojamo zinātnieku, divkārtējo Nobeļa prēmijas laureātu, pasaules zinātnes lepnumu un nācijas mīluli? Pieņemsim, ka mani notvertu, bet jūs paliktu brīvībā. Tūdaļ būtu gluži skaidrs, ka eksistē divi Birmingi. Pēc tam, kad es Bo- dienā, visiem dzirdot, paziņoju, ka biotele- reprodukcijas ceļā ir iespējams radīt mākslīgu cilvēku, valdība nonāca grūtībās. Sākumā mēģināja izsludināt profesoru Birmingu par ārprātīgu. Valdošās aprindas par katru cenu gribēja noslēpt sabiedrībai jūsu izgudrojumu, atspēkot manu paziņojumu par to. Ja noskaidrotos, ka ir divi Birmingi, tad būtu pierādīts, ka teledubultnieks nav izdoma, bet reāls fakts. Un turklāt noskaidrotos, ka eksistē tieši divi Birmingi! … Vai nu jums skaidrs? Jūs, īsto Birmingu, viņi baidījās arestēt un tādēļ gaidīja, kamēr jums pietrūks pacietības un jūs iziesiet no mājām …
— Būtībā mani turēja mājas arestā.
•— Tieši tā! Par ko tad jūs apvainojat mani?
— Es neapvainoju, vienkārši gribu visu līdz galam noskaidrot. ..
— Ko tad jūs esat izdomājis?
— Visur to vien runā, ka neviens no mums neesot īsts. Ja jau esot viens mākslīgais cilvēks, tad to varot būt arī vairāk.
— Tur jau ir tā nelaime! Padomājiet tikai — jūsu paziņojums par izgudrojumu kā bumerangs vērsās pret jums pašiem! Varas iestādes par katru cenu grib novērst sabiedrības uzmanību no plāniem, kas pieņemti jau sen: izraisīt agresīvu karu, karu, kura ugunīs ies bojā miljoniem cilvēku dzīvību. Jūsu izgudrojums nāca īstajā laikā: tagad valdošās
* aprindas pūlas visus pārliecināt, ka starptautisko miera kustību vadot roboti! Cilvēki automāti, saprotat? Tautu grib iebaidīt ar šiem šausmoņiem!
Mirkli klusējis, viņš jau mierīgāk turpināja:
— Tagad viņi kliedz uz visiem stūriem, ka reproducētie cilvēki, turklāt vēl pavairoti neierobežotos daudzumos, ir pilnīgi iespējami! Taču tie slēpjot sevī nāves briesmas, tādēļ pret viņiem esot nepieciešams aizsargāties. Bet aizsargāties — tas nozīmē bruņoties!
— Iznāk, ka vienu un to pašu faktu var aplūkot dažādi, viss atkarīgs no tā, kāds izskaidrojums ir izdevīgāks, — es ironiski piezīmēju.
— Fakti, profesor, ir stūrgalvīgi, bet lētticīgus cilvēciņus gan vēl šobaltdien izdodas apmānīt. Starp citu, vai jūs nebūsiet pārsteigts, ja te pēkšņi parādīsies policijas aģenti? Viņi var ierasties kuru katru brīdi… Policijai tas pašlaik būtu ļoti izdevīgi: ir iespējams nošaut divus zaķus uzreiz — notvert abus Birmingus!
Man atkal pazibēja doma — vai nebūtu jāatvieno dubultnieks?
— Mans laiks tuvojas beigām, — viņš klusi teica. — Bet pagaidām esmu jūsu rīcībā!
— Piedodiet, ko nozīmē «tuvojas beigām»?
— Tieši to, ko es teicu.
— Nerunājiet mīklās!
— Labi, papūlēšos izskaidrot. Cilvēks dzīvo tik ilgi, kamēr atrod tam kādu jēgu …
— Tātad jūs neredzat dzīvei jēgu?
Dubultnieks tikko manāmi pamāja ar
galvu. «Ko tas nozīmē,» es apmulsu, «piekrišanu vai noraidījumu?»
— Cilvēkam katrā ziņā ir vajadzīgs kāds mērķis, viņam noteikti jādzīvo darbībā. Bet man nekas cits vairs neatliek kā nomirt. Un es miršu.
Šie pēdējie vārdi mani satrieca. Viņš neteica «pazudīšu» vai «noiešu no skatuves», — nē, viņš gluži skaidri sacīja: «Es miršu.»
— Klausieties, kādēļ jums jāmirst? Iekārtu jebkurā laikā var ieslēgt no jauna…
Reproducētais Birmings apsēdās.
— Jūs, profesor, vēl arvien negribat saprast, ka iekārtas jums vairs nav.
Es pat aizmiedzu acis.
— Notikusi absorbcija, tas ir, pilnīga uz- sūkšana, — viņš turpināja, nepievērsdams man uzmanības. — Biostrāvu iedarbības rezultātā viela, kas sastāv no pār jutekliskām molekulām, pieņēmusi cilvēka formu.
— Kādā veidā?
— To jūs zināt labāk, — teledubultnieks mierīgi atbildēja.
— Vai jūs gribat teikt, ka kopš tā kritiskā momenta jūs esat pilnvērtīga dzīva būtne? Citiem vārdiem sakot — cilvēks?
— Jūs neesat uzmanīgs. Es taču gluži skaidri teicu: biostrāvu iedarbības rezultātā pār jutekliskā viela pieņēma cilvēka formu. Viss pārējais radās nedaudz vēlāk. Lai jums būtu saprotama mana doma, es minēšu piemēru: kā jūs domājat, vai var uzskatīt par pilnvērtīgu cilvēku tikko piedzimušu mazuli, kura dzīvības procesu norisi sākumā nosaka vienīgi instinkti.
— Bez šaubām.
— Bet es taču nācu pasaulē jau kā pieaudzis cilvēks. Tādēļ es arī saku, ka mazbērna vecumā esmu bijis tikai dažas minūtes.
— Kā tad jūs varējāt secināt, ka… ar vārdu sakot, ka jūs neesat īsts, bet mākslīgi radīts Birmings?
— Es to nekad neesmu apgalvojis.
Mēs paskatījāmies viens otram acīs.
— Neesat apgalvojis?
— Nekad!
— Bet nupat taču jūs pavisam nepārprotami paziņojāt, ka, biostrāvām iedarbojoties, iekārta … tātad jūs esat tikai…
—- Jūs jaucat divas pavisam dažādas lietas. īstais Birmings esmu es.