Aiz niknuma es pielēcu kājās:
— Jūs laikam mani uzskatāt par manis paša izgatavoto aparātu!
— Profesor, nomierinieties …
Sasprindzinājis visus spēkus, es apvaldīju
dusmas.
— Klājiet vaļā …
— Pilnībā par dzīvu cilvēku es kļuvu tajā brīdī, kad jūs bijāt jūs pats, tas ir — īstais, nekādu nosacījumu nesaistītais Birmings. Šīs jūsu īstās rakstura īpašības es tad arī esmu mantojis.
Viņš apklusa un tikai lēni bungāja pa galdu, it kā negribēdams izpaust kādu slepenu domu.
— Beklahema klubā es jūsu vietā nolasīju lekciju tieši tā, — viņš beidzot teica, — kā lasītu arī jūs pats, ja vien būtu kaut nedaudz drosmīgāks. Tas gan laikam nav īstais vārds. Pareizāk sakot, ja jūs nebūtu tik ļoti noguris.
— Pagaidiet, pagaidiet, jūs taču tikko paziņojāt, ka savu raksturu esot pārņēmis no manis. Bet tobrīd, kad jūs «nācāt pasaulē», es patiešām biju ļoti noguris. Kā tad varēja gadīties, ka mans nogurums nepārgāja uz jums?
— Saprotu, profesor. Bet jūs taču bijāt noguris no savas pēdējā laika dzīves, kamēr es biju apņēmies sākt visu no jauna. Mūsu dzīves saista tikai viens vienīgs posms, proti, tas impulss, kuram pateicoties, jūs man devāt dzīvību. Saprotiet taču beidzot, ka es neesmu nekas cits kā vien akumulētās enerģijas sabiezējums. Arī mana jaunība izrādījās bezgala īsa. Kaut arī es domāju tāpat kā jūs, taču pasauli redzēju gaišās, varavīksnes krāsās, un tas lika manai sirdij satraukumā gaidīt kaut ko vēl neizjustu…
— Vai tas nozīmē, ka jūsu personā es redzu savu jaunību?
— Ja jaunības degsmi un ticību papildinātu ar bagātu dzīves pieredzi, tad varētu uzskatīt, ka manī tās abas sintezējušās. Jūs jautāsiet, ko es saprotu ar dzīves pieredzi? Manuprāt, tā ir tāda iespaidu un zināšanu summa, kas cilvēkam dod iespēju ticēt, ka dzīve patiesībā ir pārāk īsa un cilvēks gluži vienkārši nepagūst novecot.
Viņš atkal apklusa. Laikam vajadzēja kaut ko atbildēt, taču es vienkārši nezināju, kā lai iesāk runāt. Gluži apmulsis, es noteicu:
— Tagad gan es laikam labprāt uzsmēķētu kādu cigareti.
— Laipni lūdzu, — viņš tikpat pieklājīgi kā pirmīt pasniedza etviju.
Es aizsmēķēju. Teledubultnieks kāri noskatījās uz kūpošo cigareti.
«Akumulētas enerģijas sabiezējums…»
Mēs abi turpinājām klusēt.
8
Pirmais sāka runāt teledubultnieks.
— Mans neapzinātais stāvoklis turpinājās tikai pāris minūtes …
— Sakiet, kad jums radās doma, ka eksistē vēl viens Birmings? — Tagad es biju piesardzīgāks un rūpīgi izvēlējos vārdus.
— Es to zināju ne sliktāk par jums jau no paša savas apzinīgās eksistēšanas sākuma, — viņš mierīgi atbildēja. — Jūs taču nešaubījāties par tā eksistenci?
— Bet tad taču jums vajadzētu justies aizvainotam, ka jūs uzskata par ierīci…
— Nepavisam. Tieši otrādi, es to uztvēru kā kaut ko ārkārtīgi interesantu. Galu galā, — viņš kļuva rosīgāks, — cilvēks taču ir visbrīnišķīgākais un vispilnīgākais mehānisms, kādu vien radījusi daba. Un jums ar īpašas, ārkārtīgi oriģinālas metodes palīdzību ir izdevies nokopēt dabas radījumu. Taču es atkārtoju: nokopēt.
— Atļaušos piezīmēt, ka es arī agrāk izdarīju ar jums mēģinājuma seansus …
— Zinu.
— Kā jūs to uzzinājāt?
— No jūsu pierakstiem, aprēķiniem… un no jūsu pašu atmiņas.
— No manas atmiņas?
— Protams! Es taču jau reiz teicu: es esmu — jūs.
— Hm …
— Es saprotu jūsu noskaņojumu, profesor. Tik bieži jau cilvēkam negadās atklāti parunāties ar savu paša «es». Vai jūs ko gribējāt teikt?
— Kad notika reproducēšanas eksperimenti, tas ir …
— Pabeidziet savu domu.
— … aparāts arvien kopēja tikai to, ko es darīju telekameru priekšā. Lai kā es pūlējos, man neizdevās atrisināt problēmu, kā likt tam darboties pašam. Viss šķita ideāli noregulēts: biokameras darbojās lieliski, noraidīdamas centrālās nervu sistēmas biostrāvas. Uztveres aparāts ieguva jūsu ķermeņa kontūras, ārējo izskatu, taču spēju patstāvīgi just un domāt neieguva. Aparāts tikai mehāniski kopēja, tiesa gan, ārkārtīgi precīzi, tomēr tas arī bija viss.
— Tā ir, profesor, nevajag pārāk zemu novērtēt ari šo ārkārtīgi svarīgo, es pat teiktu, fenomenālo sasniegumu. Lai gan, taisnību sakot, ja domā par to, kādas sekas var būt jūsu lieliskajam atklājumam, tad kļūst baigi.
— Vilks ar ārā, lai cik es lauzu galvu, taču līdz šim nevaru aptvert, kas aparāta darbības pēdējā stadijā izraisīja tik negaidītas pārmaiņas!
— Baidos, ka neko lielu nevarēšu jums palīdzēt, jo es taču, gluži dabiski, neatceros pašu manas tapšanas mirkli. Nav ko slēpt, arī es esmu domājis par šo mīklu. Saprotu, profesor, cik ļoti esmu kaitējis visas problēmas atrisinājumam, paņemdams līdzi visus jūsu pierakstus un aprēķinus. Nenosodiet mani pārāk bargi, jo zinātkāre taču jaunībai ir raksturīga …
— Jāatzīstas atklāti, — es viņu pārtraucu, — ka arī pats degu ziņkārē. Un kā dzinēj suns sekoju katram jūsu solim, katrai rīcībai.
Teledubultnieks sadrūma.
— Tā vēl nebūtu liela nelaime, bet kad dzinēj sunim seko bruņoti policisti…
Man mute kļuva sausa.
— Jūsu ziņkārību es saprotu, — viņš turpināja. — Jūsos pamodās pastiprināta interese par savu paša dzīvi. Un šo interesi izraisīju es. Jā, es pats sev devu tādu uzdevumu un esmu izpildījis to.
— Kur tad jūs saskatāt dzīves jēgu?
Viņš uzmeta man asu skatienu.
— Jūs atkal runājat savu? Bet es uzskatīju, ka jums šis periods jau aiz muguras. Sakiet, profesor, kur jūs ņēmāt tādu skepticismu? Jūsu priekšā sēž būtne, kurai par savu eksistenci jāpateicas jums! Saprotiet, vienīgi jums! Un vai daudz ko neliecina jau tas vien, ka šī būtne spriež ar jums par dzīves jēgu? Vai tiešām arī ar to vēl jums ir par maz?
Viņš piecēlās un piegāja pie loga. Es klusēdams gaidīju. Bridi domājis, dubultnieks lēnām pagriezās pret mani.
— Jums būtu laiks saprast, ka mūsu eksistences jēga ir pati dzīve. Bet par pilnvērtīgu, līksmu, cilvēka cienīgu dzīvi ir jācīnās. Cilvēkiem vajadzētu karot nevis citam ar citu, bet cīnīties par cilvēku labklājību visas cilvēces augstāko ideālu vārdā. Tā ir dzīves jēga.
Atbalstījis galvu pret durem, viņš apsēdas un ar visu augumu sasvērās uz priekšu, it kā gribētu izkustināt kādu smagumu. Pēc tam viņš atkal piecēlās un izslējās visā augumā.
— Piedodiet, es mazliet aizrāvos. Tomēr, ja atļaujat, es turpināšu. Mēs drīz beigsim. Jums nav skaidrs, kā es ieguvu patstāvību. Vai atceraties, kā eksperimentējot jūs. allaž koncentrējāt visu uzmanību vienam konkrētam uzdevumam? Šādā nolūkā jūs lasījāt speciālo literatūru, prātojāt, kā atrisināt zinātnisko problēmu, un konsultējāt savus
līdzstrādniekus. Un tikai tajā brīdī, kad es «kļuvu dzīvs», jūs uz mirkli nebijāt tik ļoti nodevies vienam mērķim vien. Jūsu prāts un griba nebija koncentrējušies kādai noteiktai problēmai, jūs prātojāt par dzīves jēgu vispār un par savas dzīves jēgu it īpaši. Vārdu sakot, jūsu domas lidoja tālumā.
— Vai jūs ar nolūku uzsverat «lidoja tālumā»?