— Jā.
— Tātad tieši tā ir izskaidrojams, ka jūs pats kaut kur «lidinājāties»?
— Tā ir.
Teledubultnieka sejai pārlaidās ēna, bet tikko manāmais smaids šķita skumīgs.
— Vai nu jūs nomierinājāties, profesor? Esat beidzot sapratis manas izcelšanās jēgu?
— Ne gluži.
— Tai brīdī jūs atminējāties senu dienu notikumus, atcerējāties visu pārdzīvoto … Tieši šādā stāvoklī jūs sākāt pārraidīt man savu smadzeņu biostrāvas. Vai atceraties telerekordieri?
— Protams.
_— Pirms sākāt programmēt savu lekciju, jūs ieslēdzāt telerekordieri. Vai tā bija?
— Gluži pareizi. Gribēju fiksēt attēlu.
— Redziet nu! Tas izdevās,.jūs paši par to pārliecinājāties. Un tātad otrs faktors, kas noteica neparasto efektu un kas dod atslēgu atminējumam, — ir telerekordieris. Kad jūs ieslēdzāt programmatisko ierīci, man vajadzēja pazust no ekrāna. Vai tā bija?
— Jā, jā … viss skaidrs!
— Taču tas nenotika, jo telerekordiera lentē fiksētais attēls tika pakļauts pārraidāmo biostrāvu iedarbībai.
Es nodzēsu cigareti. No tabakas dūmiem mutē bija rūgtena garša, nebiju radis smēķēt, tādēļ uznāca nelabums. Tieši tāpat kā toreiz, kad es kā desmitgadīgs puišelis biju sadomājis, tēvam nezinot, pieliekamajā uzsmēķēt, taču mani notvēra nozieguma vietā. Vēl šodien atceros viņa vārdus: «N-nu, jaunais cilvēk, — viņš sacīja, — cigarete negaršo? Tad varbūt pamēģināsim Havannas cigāru? …»
— Šķiet, es tagad saprotu, kāpēc jūs nolēmāt sākt nevienlīdzīgo cīņu, taču… — es sastomījos.
— Turpiniet, — teledubultnieks aicināja.
— Neapvainojieties, taču kolektīvisma ideja … Neatceros, ka man jaunībā būtu bijuši tamlīdzīgi uzskati.
— Kolektīvisma vai arī komunisma ideja ir tādas sabiedriskās iekārtas ideāls, kas dibinās uz tiesībās vienlīdzīgu sabiedrības locekļu solidaritāti un vienprātību.
— Bet vienprātība, tas ir, pilnīga uzskatu identitāte… vai tā cilvēkus nepadarīs par automātiem? Ceru, jūs saprotat, ko gribu teikt? Lūdzu, nedomājiet, ka runāju par jums: man nepavisam negribētos jūs aizvainot.
— Nekas. Mēs taču jau noskaidrojām, ka būtībā esmu tikai jūsu radošā enerģija akumulētā veidā, tātad esmu spējīgs aplūkot arī šo problēmu no zinātnes viedokļa. Jūs, profesor, protams, esat kaut kas mazāks un reizē arī lielāks par mani… Jūs vēl neesat nonācis līdz racionāli organizētas sabiedrības idejas izpratnei, taču jau apzināties, ka dažos noteiktos jautājumos nav pieļaujami dažādi uzskati un izskaidrojumi.
— Piedodiet, bet kā gan var runāt par harmonisku saskaņu cilvēku starpā, ja katram indivīdam ir citādākas vēlēšanās un tieksmes? Vai tad šīs dažbrīd tieši pretējās individuālās intereses galu galā nenonāks līdz neizbēgamai sadursmei? Kas gan sagaida atsevišķu indivīdu tādā sabiedrībā, kur cilvēku atšķirīgās vēlēšanās un tieksmes būs nonivelētas?
Teledubultnieks uz mirkli nolaida acis, it kā cenzdamies noslēpt no manis savu pētījošo skatienu.
— Cilvēkam savas vēlēšanās pa lielākai daļai tieši tādēļ neizdodas piepildīt, — viņš iebilda, — ka ļaudis, kā jūs pareizi aizrādījāt, bieži vien stājas cits citam ceļā. Ikdienas dzīves drūzmā viņi ar elkoņiem lauž sev ceļu uz gardo pīrāgu, pūlēdamies nolauzt pēc iespējas lielāku gabalu. Ko visu gan cilvēks nav spējīgs izdarīt, pašlabuma skubināts! Tas neapstādamies sabradās savu tuvāko un, ja vajadzīgs, pat pilnīgi iznīcinās to. Katrs tiecas pēc labākas dzīves. Vai tad tas ir nedabiski?
— Protams, nē.
— Bet ja cilvēks sapratīs, ka ir tikai viens ceļš uz patiesi laimīgu dzīvi — apvienošanās un solidaritāte? Ja tas apzināsies, ka bez personiskās brīvības nav un nevar būt pilnvērtīgas dzīves? Saprotiet, pilnvērtīgas!
— Jā, — es domīgi noteicu un, brīdi klusējis, piebildu: — Un tomēr es uzskatu, ka jūsu viedoklis ir mazliet ideālistisks.
— Ko jūs ar to domājat?
— Jūs neņemat vērā tādu ļoti svarīgu faktoru kā cilvēka daba.
— Vai patiešām manai atmiņai piemistu kāds trūkums?
Un viņš pusbalsī pateica dažus vārdus. Pirmajā mirklī man šķita, it kā būtu pārklausījies. Taču viņš gluži skaidri atkārtoja: «N-nu, jaunais cilvēk, cigarete negaršo? Tad varbūt pamēģināsim Havannas cigāru?»
Es nesapratu, ko lai atbild, un tikai noteicu:
— Tātad jūs… meklējat ideālas cilvēku savstarpējās attiecības …
Teledubultnieks mani pārtrauca:
— Bet vai tad jūs neesat ideālists? Vai jums tiešām nav nekādu ideālu? Vientulība arī ir sava veida ideāls. Cilvēks noslēdzas pats sevī un mēģina dzīvot saskaņā ar saviem ideāliem atrautībā no apkārtnes. Viņš dzīvo vientuļi, izvairīdamies no sabiedriskās dzīves un ikdienas burzmas. Vai varbūt jūs patiesi ticat, ka nepavisam nelīdzināties man? Starp mums gan tiešām ir būtiska atšķirība: jūsu ideālisms ir nepamatots. Jo vairāk cilvēks noslēdzas sevī, jo bezpalīdzīgāks tas kļūst, ir lielākā mērā atkarīgs no citiem un tam vairāk vajadzīgs citu atbalsts. Vientulība un ilgas pēc cilvēkiem — tās ir esamības divas pretējās puses. Tikai vientulība ir visai riskants ceļš, kam var būt liktenīgas sekas. Tā nesniedz apmierinājumu.
Pēkšņi viņš plati iepleta acis, it kā negaidot atcerējies kaut ko ļoti svarīgu.
— Man uznāca nepārvarama vēlēšanās izdarīt kaut ko tādu, ko vēl nekad neesmu darījis, — viņš negaidot sacīja.
— Piemēram, ko?
— Pats īsti nezinu. Varbūt izdzert kausu veca, laba vīna. Vai varbūt nosnausties kādu stundiņu atzveltnes krēslā. Vai arī pastaigāties kopā ar kādu, ieelpot svaigu gaisu … Varbūt izsmēķēt kādu cigareti. Vārdu sakot, mācas virsū visādas neapzinātas vēlēšanās … Cik ātri paskrējis laiks! Atmiņā taču tas viss saglabājies vienīgi man …
Viņš brīdi klusēja.
— Kā šodien atceros tabakas aromātu un pieliekamā patīkamo vēsumu, dzīvokļa mājīguma izjūtu…
Mani no jauna pārņēma neveiklības sajūta, kādu biju izjutis teātrī, runājot ar Dotij u par Nilu. Tomēr šoreiz tā nebija tik asi jūtama. Sirds bija nemiera pilna. Nāca prātā teledubultnieka vārdi: «Jūs, profesor, esat
kaut kas mazāks un reizē arī lielāks par mani.»
Viņš piecēlās un paraudzījās pulkstenī kā cilvēks, kas cieši apņēmies saņemt sevi rokās.
Jutu, ka vajadzētu viņam kaut ko pateikt.
— Jums vēl daudz kas priekšā … gan paspēsiet atgūt visu ko …
— Jūs tā domājat? — viņš skeptiski vaicāja.
«Velns un elle! Izturas kā uz nāvi notiesātais,» es noskaitos. «It kā es būtu bende, kam jāizpilda spriedums!»
— Paklausieties, vai tikai jūs nedomājat, ka es jūs atvienošu… gluži vienkārši izslēgšu dzīvu cilvēku?
Viņa sejai pārslīdēja tikko pamanāms rūgts smaids.
— Jūs, profesor, esat aizmirsis, ka tas vairs nav iespējams.
— Sasodīts, kāpēc tad jūs krītat izmisumā? Kas jums par nelādzīgu paradumu činkstēt?
Nu viņa smīns kļuva atklāti ironisks.
— Kā jums radušās tādas domas? Tas man nenāk ne prātā. Vienkārši esmu noguris. Ak kungs, vai tad jūs tiešām neesat sapratis, par ko es visu laiku runāju? Enerģija izbeidzas.