«Es runāju pilnīgi loģiski. Vai tad nav skaidri redzams, ka ne tikai premjerministrs vien lauza galvu par to, kā vēl palielināt militāros izdevumus? Kas zina, ar kuru Džemeri šoreiz kongresam nākas sastapties — ar īsto vai ar mākslīgi radīto valdības galvu? (Atkal briesmīgs troksnis un protesta saucieni labajā spārnā.)
Mūsu valsts Konstitucionālajā hartā nav teikts, vai mākslīgi radīts cilvēks var ieņemt vadošu amatu!»
Diemžēl, lai sīki aprakstītu skandālu, kāds izcēlās kongresa sēdē, būtu jāziedo pārāk daudz vietas, tādēļ ierobežosimies vienīgi ar īsu debašu turpinājuma izklāstu.
Izmantodams savas tiesības runāt ārpus kārtas, priekšsēdētājs Minstons ņēmās aizstāvēt valdības galvu:
«Pat ja pieļautu, ka šis tik absurdais pieņēmums ir patiess, vai tad valstij nenāktu par labu, ja tai būtu vairāki premjerministri? Iedomājieties vien, valdības galvam rastos iespēja apspriest visus sarežģītos jautājumus ar saviem teledubultniekiem! Kā mēdz teikt, — daudz galvu, daudz padomu! Visa šī muļķīgā versija, protams, ir vienkārši no gaisa grābta, taču, ja tā arī atbilstu īstenībai, vai tad tas nebūtu spīdošs apliecinājums tam, kāds neizsmeļams dzīvinošs spēks piemīt mūsu demokrātijai?»
Pēc karstiem strīdiem kongress ar lielu balsu vairākumu noraidīja Harusona ierosināto rezolūcijas projektu par neuzticības votuma izteikšanu valdībai. Lai kaut kā nomierinātu sabiedrības satrauktās domas, kongress nodibināja speciālu komisiju, kam tika piešķirtas plašas pilnvaras. Tai deva ārkārtīgi atbildīgu uzdevumu: stingri izpētīt valsts aparātu un noskaidrot, vai tajā nav iekļuvuši bioroboti — dedzīgi kolektīvisma ideju piekritēji.
Apgalvo, ka arestētais Birminga teledubultnieks uz komisiju netikšot izsaukts. Sāds lēmums pieņemts it kā tādēļ, ka divu Birmingu parādīšanās vienā laikā dažādās vietās mulsinot plašus sabiedrības slāņus un mikla- nieši ar savām acīm pārliecinoties, ka bioroboti eksistē.
(SLABENDEN, 1968. gada 10. oktobrī.)
KATRAM, KURS IERAUDZĪS PROFESORA BIRMINGA TEL.EDU BULTNIEKU, PAR TO JĀZIŅO POLICIJAI!
Nezin vai kāds vairs tagad šaubās par to, ka roboti, kas radīti ar profesora Birminga biokameru palīdzību un ko virza mehāniski instinkti, ir uzbrukuši slavenajam mūsu tautas dēlam un, iespējams, to nogalinājuši.
Viņiem izdevies apgūt ģeniālā zinātnieka metodi un savtīgos nolūkos pavairot savu piekritēju rindas ar reproducēšanu.
Biorobotu skaits precīzi nav zināms. Lai iegūtu ticamas ziņas, notiek ļoti rūpīga izmeklēšana.
Griežamies pie iedzīvotājiem ar aicinājumu: katram, kurš pamanīs profesora Birminga teledubultnieku, par to nekavējoties jāziņo policijai.
Atcerieties, ka teledubultnieki ļoti apdraud Miklanas sabiedrisko drošību un var izraisīt valstī katastrofu!
Dž. Islejs,
iekšlietu ministrs (personiskais paraksts)
(Uzsaukums, kas bija izlīmēts ielās.)
PA BIOROBOTU PĒDĀM
Ziemeļu ostas pārvaldes priekšnieks H. Vosdems paziņojis mūsu korespondentam:
«Pēdējā laikā uz ostas ēku sienām sistemātiski parādās lozungi, kuru dēļ mums rodas ļoti daudz nepatikšanu. Nav šaubu, ka visa šī kūdīšana (piemēram: «Uzpūstais kara budžets gulsies uz darbaļaužu pleciem!» vai arī «Tvaikoņu komandas, atsakieties pārvadāt ieročus!») notiek ar nodomu panākt, lai matroži un dokeri
sadumpotos. Mūsu pārvalde daudzkārt mēģinājusi ļaundari atklāt. Šonakt beidzot izdevās tikt tam uz pēdām. Ap pusnakti kāds nepazīstams mētelī ģērbies vīrietis ar spaini un krāsotāju otu rokās devās uz krodziņu «Jūras lācis». Nepazīstamais, kurš iebēga krodziņā, izrādījās neviens cits kā izdaudzinātais profesors Birmings.»
Sniedzam fragmentus no šai sakarā nopratinātā aģenta izteikumiem:
— Kā jums izdevās sazīmēt profesoru Birmingu?
— Pēc fotogrāfijas policijas izmeklēšanas cirkulārā.
— Kādēļ jūs viņu neaizturējāt?
— Birmingu mēs pamanījām pie pašām krodziņa durvīm un tūdaļ metāmies viņam pakaļ, taču viņš pa to laiku bija iejucis dokeru pūlī.
— Kādēļ tad jūs viņu tur nearestējāt?
— Dokeru bija daudz vairāk nekā mūsējo, turklāt tie bija diezgan agresīvi noskaņoti.
— Ko viņi darīja?
— Dzēra, dziedāja.
— Vai neievērojāt, ko īsti viņi dzēra?
— Kā tad ne, džinu un alu.
— Un Birmings turēja viņiem līdzi?
— Jā.
— Vai arī viņš dziedāja?
— Jā, kādu nebēdnīgu dziesmiņu par matrožu draudzeni.
— Tātad viņš vainojams ne vien musinošu uzrakstu triepšanā, bet arī tikumības graušanā?
— Tieši tā.
— Vai spainis un ota bija viņam klāt?
— Spainis bija nolikts uz grīdas, bet ota pieslieta pie galda.
•— Ko jūs uzsākāt?
— Vispirms paziņojām posteņa sargam, taču tas atrunājās, ka slikti jūtoties. Tad aizskrējām uz ostas pārvaldnieka kunga dzīvokli, un viņš mūsu klātbūtnē piezvanīja policijas priekšniekam.
Nakti ostas teritorijā pamanītā Birminga teledubult- nieka meklēšana turpinās.
Kā vēstī ziņojums, ko saņēmusi Iekšlietu ministrija, pa mācību gaisa trauksmes laiku galvaspilsētā ticis pamanīts Birminga teledubultnieks. Lūk, ko mēs uzzinājām no zobu suku firmas komivojažiera O. Guntsena: «Gāju pašlaik pa Tulpju skvēru, kad piepeši sāka gaudot gaisa trauksmes sirēna. Atcerējies, ka pēc priekšraksta katram pilsētas iedzīvotājam, lai kur tas atrastos, triju minūšu laikā jāslēpjas pretgaisa patvertnē, steidzos uz tuvāko metropolitēna staciju. Pārbiedētais pūlis bija aizsprostojis eskalatoru. Te nu es ievēroju kādu solīda izskata vīrieti, kurš, neskatoties uz drūzmu, pūlējās izlauzties pretējā virzienā. Tikko mēs nonācām blakus, es viņu tūdaļ pazinu: tas bija profesors Birmings. Man sejā gan laikam izpaudās ārkārtēja izbrīna, jo viņš negaidot griezās pie manis ar steidzīgu jautājumu: «Piedodiet, vai jūs nevarētu parādīt, kur te ir tuvākā pasta nodaļa?»
Acīm redzot, viņš arī citiem bija uzmācies ar tādiem pašiem muļķīgiem jautājumiem, jo ievēroju, ka, neraugoties uz neiedomājamo spiešanos, daudzi noskatījās viņam pakaļ un neizpratnē nogrozīja galvu. Es, protams, būtu nekavējoties ziņojis policijai, taču neuzdrošinājos pārkāpt priekšrakstu par gaisa trauksmi. Tā kā esmu ģimenes cilvēks, uzskatīju, ka man nav tiesības izdot soda naudu, kādu paredzēts iekasēt par instrukcijas pārkāpšanu.»
(RAPPER, 1968. gada 9. oktobrī.)
MĒMAIS GAIŠREĢIS PASLUDINA: «MĒS VISI ESAM MĀKSLĪGI CILVĒKI!»
Mindenhauzā atgadījies visai interesants notikums, kas tūdaļ pievērsis sev vispārības uzmanību: labi pazīstamais Kingstons, ko dēvē par Mēmo Gaišreģi, piepeši sācis runāt. Hari lūgšanu namā viņš dievkalpojuma laikā sācis mežonīgi sisties pret grīdu, ar kājām izdarīdams pavisam neiedomājamas kustības; ar savām konvulsijām un krampjiem viņš gandrīz novedis ekstāzē dievlūdzēju pūli. Taču ticības brāļi jutušies gluži satricināti, kad «mēmais» pēkšņi sācis runāt:
«Tas kungs noņēmis man uzlikto pārbaudījumu. Nu varu teikt jums sprediķi, jo biju izredzēts skatīt patiesību. Radītājs svētīja mani un lika mana prāta gaismas starus mest jūsu sirdīs. Visuvarenā priekšā mēs visi esam līdzīgi, un man nav tiesību noklusēt jums dieva vārdu, kas glābs jūsu dvēseles. Tad uzklausiet: mēs visi esam mākslīgie cilvēki! Vai gan tas nebija radītājs, kurš laida mūs pasaulē, kad viņš debesīs stājās pie kameru objektīviem un pavairoja pats sevi, radīdams mūs? Pasaulīgajā dzīvē uz grēcīgās zemes mēs savā lepnībā bijām gatavi iedomāties, ka pasaule griežas ap mums, ka mēs esam Visuma ass un pasaules centrs. Kādas apgrēcīgas iedomas! Radītājs devis mums savu garu, un mums mūžīgi mūžam jāpilda tas, ko viņš mums vēlējis darīt. Tādēļ savaldiet savu iekāri, grēcīgās domas un miesas! Veltīgi ir visi pūliņi un vārdi! Mums nav jātiecas saprast citam citu, bet gan viņu! Uzklausiet tā kunga balsi, neceliet elles kņadu, neaizvainojiet viņa ausis. Atcerieties: mēs esam tie radījumi, bet ne tie radītāji! Viņš vienīgais spēj sniegt mums paradīzes priekus viņā saulē, kur mums būs ļauts savienoties ar viņu, ja būsim viņa uzticīgie kalpi. Un nu uzspiedīsim zīmogu savām lūpām! Āmen!»