Jaunuzradies gaišreģis tikko paguva pabeigt savu atklāsmi, kad dievlūdzēji sāka dejot. Skanēja vaidi un apspiestas elsas. Dejas ātrums pamazām pieauga — arvien straujāk un straujāk, un, lūk, jau visi vīrieši un sievietes, krampjaini locīdamies un raustīdamies, sāka skraidīt pa lūgšanu namu, vārtīties pa grīdu. Izskatījās, it kā plosītos ārprātīgie vai raganas svinētu savus svētkus…»
(CHRONICLE, 1968. gada 15. oktobrī.)
VAI BIRMINGS - DIEVS?
VAI TELECILVEKU RADĪJIS DIEVS?
(Fragments no Miklanas baznīcas galvas kardināla Spella vēstījuma, kas izsūtīts visām draudzēm.)
«Mūsu baznīca ar īsti kristietisku dedzību nolād ķecerus, kas apgalvo: dievs esot nonācis zemes virsū, lai nodibinātu kārtību mūsu dzīvē. Dziļā godbijībā pret Denija Birminga mocekļa nāvi Miklanas baznīca apliecina cieņu zinātnieka pīšļiem par tiem patiešām pasaules mēroga sasniegumiem zinātnē, ar kuriem pēc visaugstākā žēlastības viņš darījis mūs bagātākus visā savas dzīves laikā, taču mēs ar krustu gaiņājam prom to velnu, kas mūs kārdina un mūs paskubina, lai godinām Birmingu kā dievu, jo viņš esot radījis cilvēku! Mēs svinīgi pasludinām: Deniju Birmingu nekādā gadījumā nevar pielīdzināt dievam, jo viņa radītie cilvēki nav dzimuši paradīzē, no viņu ribām nav radīta neviena Ieva un čūskas nav tos kārdinājušas ar aizliegto augli, tāpat tie nav ari krituši grēkā.
P. S. Miklanas baznīca neliedz savu svētību tiem,
kas, izceļoties svētajam karam, gribēs brīvprātīgi iestāties armijā, jo šādā rīcībā baznīca saskata cildenu tiekšanos pēc grēku izpirkšanas.»
SPECIĀLĀ KONGRESA KOMISIJA STĀJUSIES PIE DARBA
Valdības komisija, kas sastāv no izciliem elektronu smadzeņu psiholoģijas speciālistiem, kā arī kongresa deputātiem, vakar sāka pārbaudīt valdības aparātu. Komisija darbojas kongresu pils Marmora zālē, un pirmais tās priekšā stājās Valsts 3. zinātniski eksperimentālās bāzes vadītājs 2. Monsens. Viņa nopratināšanas protokols pilnībā vēl nav publicēts, taču daži izvilkumi iekļuvuši presē:
— Kā jūs sauc?
— 2oahs Monsens.
— Kopš kura laika?
— Kopš esmu nācis pasaulē.
— Vai esat pārliecināts, ka jūs esat īstais Zoahs Monsens?
— Nešaubos par to.
— Kādēļ jūs par to esat tik ļoti pārliecināts?
— Nesaprotu.
— Kādas tiesības jums ir tik pašpārliecināti uzdoties par īsto Zoahu Monsenu? Vai tas nav izskaidrojams ar to, ka tādu kā jūs ir ļoti daudz?
— Piedodiet, es nesaprotu.
— Es gribu tikai teikt, ka no jums ir noņemtas daudzas kopijas, tādēļ ari jūs esat tik pārliecināti par sevi. Jūsu ir daudz, tādēļ jūs vairs ne no kā nebaidāties.
— Kurš nebaidās?
— Jūs.
— Kādi «mēs»?
— Jūs visi.
— No manis vēl neviens nav ņēmis kopiju.
— Kā jūs to zināt?
—Līdz šim neesmu dzirdējis, ka būtu vairāki Zoahi Monseni.
— Kas jums zināms par Birminga eksperimentiem?
— Esmu dzirdējis, ka eksperimenti notiek, taču par to rezultātiem man nav ne jausmas.
— Vai ar to jūs atzīstat, ka eksistē vairāki Monseni?
— Kā tad tā?
— Viens Monsens zināja par eksperimentiem, bet otrs caur pirkstiem skatījās uz šo eksperimentu varbūtējām sekām?
— Neesmu vienīgais, kas bija par tiem informēts.
— Kurš tad vēl?
— Atbildīgi ministrijas darbinieki…
—Vai jūs ar to vēlaties teikt, ka ministrijas darbinieki ir mākslīgi cilvēki?
— Es to nepavisam negribu apgalvot.
— Tātad to apgalvo kāds cits?
— Kurš tad īsti?
— Kāds cits Monsens?
— Nesaprotu, uz ko jūs tēmējat…
— Toties tas otrs droši vien saprot.
— Kurš otrs?
— Otrs Monsens.
Nopratināšana turpinājās vairāk nekā divas stundas. Kad tika aplauzts šis laikraksta numurs, komisijas sēde vēl turpinājās.
(CHRONICLE, J968, g. 17. oktobrī.)
— Tātad, vai jūs atzīstat sevi par teledubultnieku?
Senāta militārās komisijas priekšsēdētājs ar pašapmierinātu izteiksmi sejā jautājumus uzdeva loti tiešus, bridi pa brīdim ar troksni atgrūzdams sēdekli un izstiepdams savas nesamērīgi garās kājas.
— Jūs ļoti labi zināt, ka esmu Denijs Birmings.
— Denijs Birmings nav spējīgs izdarīt noziegumu. Jums neizdosies man iestāstīt visādas pasakas.
— Jūs esat rupjš un nekaunīgs!
— Dumpinieks! — sarāvies kā no sitiena, viņš izgrūda.
— Vai tiešām?
— Tas bijāt jūs, kas nogalināja Deniju Birmingu! — viņš ļauni nošņāca.
— Klausieties, jūs man esat apnicis.
Stīvi raudzīdamies galdā, viņš izgrūda:
— Slepkavību ar iepriekšēju nodomu soda pēc visbargākajiem likumiem.
— Bet, ja varam ticēt avīzēm, tad abi Birmingi ir neīsti.
Senāta pārstāvis atkal runāja laipni:
— Ja jūs būtu karavīrs …
— Bet es esmu zinātnieks, — es viņu pārtraucu.
— … jūs spētu atšķirt stratēģiju no taktikas.
To teikdams, viņš uzmeta man pētījošu skatienu, it kā gribētu izbaudīt to iespaidu, kādu atstāja viņa vārdi.
Es nepagodināju viņu ar atbildi.
— Tātad, — viņš pēc nelielas pauzes turpināja, acīm redzami apmulsis, — pieņemsim, ka jūs esat īstais Birmings. Diez vai jūs tādā gadījumā atbalstīsiet kolektīvistiskos uzskatus, kādus sludina biorobots …
— Biorobots, — es viņu pārtraucu, — ir visai nosacīts jēdziens, kas jālieto ļoti piesardzīgi.
— Papūlieties nepārtraukt!
«Pret mani vēl neviens nebija izturējies tik nekautrīgi, bet ko es varēju darīt — šoreiz biju arestanta lomā.»
— Tātad es gribēju teikt, — senāta pārstāvis laikam attapās, ka ir izrunājies tā, kā nevajadzēja, — ja jūs esat īstais Birmings, tad jau jūs to no sabiedrības neslēpsiet!
— Pats par sevi saprotams!
Mazliet pieliecis galvu, viņš dziļdomīgi noraudzījās savu kurpju purngalos.
— īstais Birmings pazīstams kā personības brīvības aizstāvis.
— Gluži pareizi. Es cienu personības tiesības aizstāvēt savas intereses. Bet cilvēkiem taču ir arī kopīgas intereses.