— Jūsu vārdi lieku reizi apstiprina manas aizdomas — jūs neesat īstais Birmings.
— Redziet nu, viens pats jūsu teikums sašķobīja manu pārliecību.
— Sašķobīja?… — garais «izmeklētājs» ieurbās manī ar skatienu.
— Protams. Man tagad jāatrisina sarežģīta dilemma: vai cilvēks, kas atzīst personības brīvību, var atzīt tiesības turēt kādu aizdomās?
— Jūsu joki ir nevietā.
— Tā gan, arī tas dod jums tiesības uzskatīt, ka es neesmu īsts.
— Un tomēr jums ir iespēja glābties pat tad, ja jūs patiešām nebūtu tas, par ko uzdodaties.
Atzīstos, šie vārdi lika man mazliet padomāt, kaut gan, šķiet, es nojautu, uz kuru pusi viņš velk.
— Kā, jūs būtu ar mieru palaist brīvībā mehānisku konstrukciju? — es iejautājos, cerēdams, ka man izdosies iedzīt viņu strupceļā un izdabūt tiešu atbildi. Taču jau tūdaļ dabūju pārliecināties, ka šo slīpēto zelli ar kailām rokām uzveikt nevar.
— Ahā, tātad jūs atzīstaties, ka esat mehāniska konstrukcija? — viņš ātri noprasīja.
— To es neesmu teicis. Jūs esat tas, kurš tā spriež. Es tikai turpinu jūsu domu.
Spēji parāvis kājas zem krēsla, viņš nikni uzsita ar plaukstu pa kaulaino ceļgalu, it kā par kaut ko izšķīries.
— Labi, lai paliek tā, tomēr jūs varat izglābties, ja jums patiesi ir tādas pašas zināšanas kā profesoram Birmingam.
— Jums nav iemesla par to šaubīties.
— Ir gan, un turklāt diezgan pārliecinošs. Ja jūs varētu turpināt savu darbu, es gribēju teikt — profesora Birminga zinātniskos eksperimentus, tā būtu pavisam cita lieta.
Tā, nu ir skaidrs, ko no manis grib. Un tomēr iespēja turpināt pārtraukto darbu, kaut arī iegūta šādā veidā, bija tik kārdinoša, ka es nevilšus atžirgu. Pamanīdams manu interesi, senāta pārstāvis nekavējās to izmantot.
— Tad tā, sagatavojiet jūsu izgudrojuma visu tehnisko datu sīku aprakstu un bez tam
publicējiet presē attiecīgu paziņojumu. Pēc tam varat vākties uz visām četrām debess pusēm.
— Tas nozīmē publiski atzīt, ka mans teledubultnieks man vairs nepakļaujas, pilnīgi norobežoties no viņa un paziņot, ka esmu tas pats agrākais Birmings, vairāk par visu cienu personības brīvību un savus uzskatus neesmu mainījis. Vai tā?
— Tieši tā. Taču tas vēl nav viss. Savā paziņojumā jums vajadzēs izdarīt noteiktus secinājumus. Jums būs jāapliecina, ka sabiedrība, kas organizēta uz kolektīvisma principiem, apdraud indivīdu, un jāaicina cilvēki aizstāvēties personības brīvības vārdā.
— Citiem vārdiem sakot, man jāpiekrīt, ka telecilvēki tiks izmantoti kara vajadzībām?
— Gluži pareizi. Ja jau īstiem vīriešiem, kas radušies no miesas un asinīm, ir jāaizstāv dzimtene, kādēļ tad šiem mehānismiem jābūt izņēmumam? Mēs taču nedomājam no viņiem izveidot priviliģētu kastu!
— Ak, vai tad par to ir runa! Kāds briesmīgs noziegums! …
— Pilnīgi solidarizējos ar jums. Karš tiešām ir briesmīgs. Tādēļ jau mēs cīnāmies par mieru.
— Par mieru?!!
— Protams. Vai tas jūs pārsteidz?
— Zināmā mērā — jā.
— Iedomājieties šādu situāciju: vairs nav pieprasījuma pēc kara materiāliem, demobilizē simtiem tūkstošiem kareivju, kara rūpniecībā strauji samazinās strādnieku skaits, pārmērīgi pieaug bezdarbs. Vai tādos apstākļos ir iespējams ilgstošs miers? Tas novedīs vienīgi pie masveida streikiem un pieaugs neapmierinātība…
— Ak par tādu mieru jūs spriedelējat?
— Tieši par tādu. Es ar to domāju mierīgus apstākļus valsts iekšienē. Vai tad pastāv vēl kāds cits miers?
— Domāju, ka pastāv gan. Un tas ir daudz labāks par jūsu attēloto. Tas ir miers vārda īstajā nozīmē.
— Piedodiet, kā tas saprotams?
— Lūk, tā. Pienāks laiks, kad cilvēki mieru neuzskatīs vis par īslaicīgu pagaidu stāvokli starp kariem, bet ar vislielāko nopietnību gatavosies mierīgai līdzās pastāvēšanai. Kopīgiem spēkiem viņi spēs piepildīt dzīvē cildenus sapņus, grandiozus plānus, kurus realizējot ar degsmi strādās daudzas paaudzes.
— Vai jūs ticat plānošanai?
— Bet vai tad jūs neizstrādājat nekādus plānus?
— Par tiem te nav runa, jūs taču stāstāt par plānveidīgu saimniecību!
— Neesmu ekonomists. Un tas šeit nav svarīgākais.
— Prasu vēlreiz, vai jūs apņematies sniegt tādu paziņojumu?
— Un ar to pašu atzīt, ka miera saglabāšanai nepieciešams priekšnoteikums ir karš?
— Varat to formulēt citādi. Pēc manām domām, vienkārši jāpaziņo, ka mieru nepieciešams saglabāt ar visiem līdzekļiem, kādi vien ir mūsu rīcībā.
— Tā, tā, saprotu.
Manam sarunu biedram izlauzās atvieglojuma nopūta.
— Šai paziņojumā jūs, protams, nosodīsiet brīvības un īstā miera ienaidniekus.
— Ko īsti?
— Visus, kas atbalsta profesora Birminga teledubultnieku.
— Ak tā! Vai tiešām tie ir miera ienaidnieki?
— Katra kaitnieciska darbība apdraud mieru. Miers — tā ir kārtība un rāms gars, — viņš pamācīja.
— Tātad man jāuzstājas pret tiem, kas, riskēdami, ka tiks vajāti un represēti, nostājušies profesora Birminga pusē!
— Kāpēc jūs par profesoru Birmingu runājat trešajā personā? Jūs taču parakstīsiet šo paziņojumu, un jums jāizturas tā, it kā jūs patiešām būtu Birmings! Nedrīkst radīt ne mazākās šaubas. Cilvēkiem jānotic, ka jūs esat īstais zinātnieks!
Mani sāka dīdīt nelabais. Galvā iešāvās doma: «Vai viņš arī sajēdz, ko runā?» Ar izsmieklu paraudzījos senāta pārstāvī.
— Vai domājat, ka tas būs viegli?
— Kādas grūtības gan te varētu rasties? Cilvēkiem taču nav ne jausmas, ka ir iespējama tik … pilnīga konstrukcija.
— Pateicos par komplimentu. Ir patīkami dzirdēt tik glaimojošu atsauksmi! Iedomājieties, cilvēkam jāpriecājas, ka viņu uzskata par īstu! «Vai tas ir tīrs zelts? — Jā, ser, te ir raudze, pārliecinieties, lūdzu!»
Viņš uz mirkli apjuka.
— Jūs ar to domājat mūsu darījuma mer- kantilisko raksturu?
— Atjaujiet jautāt, par ko īsti jūs mani turat?
— Cik laika jums vajadzēs tehnisko datu apstrādei? — viņš vaicāja, nomierinājies un atkal izstiepis savas garās kājas.
— Daudz.
— Labi, kā vēlaties. Neaizmirstiet sagatavot paziņojumu presei. Pieminiet arī Nilu Kersenu.
— Starp citu, ko inkriminē Kersenam?
— Neko sevišķu.
— Nu, tomēr?
— Jums jāpastāsta visiem par Kersena lomu biotelevīzijas ceļā reproducētā Birminga radīšanā.
— Ak tā gan, bet kāda loma tad viņam šai pasākumā bija?
— Izšķirošā! Viņš ir kreiso organizāciju biedrs, visu laiku uzturējis sakarus ar arodbiedrībām un Jaunatnes savienību.
— Un kas par to?
— Var viegli pierādīt, ka viņš slepeni ievadījis aparātā pats savu smadzeņu biostrāvas. Nav nekāds brīnums, ka Telebir- mings domāja tāpat kā Kersens.
— Ak dievs, kāda bezjēdzība!