— Kas tur klubā notiek?
— A, tātad profesora kungs nav lietas kursā, jūs pat nezināt, cik dzīvas diskusijas izraisīja jūsu lekcija?
«Par ko viņa runā? Vai es tiešām būtu zaudējis jēgu? Vai tiešām pēc tā trieciena pa galvu man būtu aptumšojies prāts?» (Vēlāk savās intervijās korespondentiem un sarunās ar žurnālistiem es bieži vien atbalstīju versiju par savu sajukšanu prātā.)
— Dotij, dieva dēļ lūdzu nejokojiet ar mani!
— Bet apžēlojaties, profesora kungs, —
Dotija bija gluži samulsusi, — es nepavisam nej okoju.
— Paklausieties, tātad Kersens ir klubā?
— Protams, kas tur ko šaubīties?!
— Dotij, es jūs lūdzu, aizturiet viņu.
— Ceru, — tūdaļ atkal kļuvusi laipna, Dotija rotaļīgi čaloja, — ka tas man neprasīs sevišķas pūles.
— Klausieties, Dotij, tas ir ļoti svarīgi. Aizkavējiet viņu klubā, kamēr es ieradīšos. Centīšos būt tur pēc desmit minūtēm.
To teicis, es uzkāru klausuli.
Durvju sargs blenza manī ar neslēptu izbrīnu, bet jāatzīstas, ka tobrīd es tam nepievērsu ne mazāko uzmanību.
— Uz Beklahema klubu! — es uzsaucu šoferim.
Mašīna iegriezās Barija bulvāra platajā, asfaltētajā lokā, ko ieskāva spožas laternu un neona reklāmu ugunis. Mirgojošo uguņu žilbinošā gaisma iespīdēja mašīnā te izzuz- dama, te dzeldama tieši acīs; katrs gaismas kūlis, liekas, izurbās cilvēkam cauri līdzīgi trauksmainām domām, kas to sagrābušas.
Kā lai saprot visu notikušo? Varbūt bezsamaņas stāvoklī es patiesi devos kopā ar Nilu uz klubu un tur lasīju lekciju? Bet ko tad, ja tas neesmu bijis es? … Vai maz iespējams, ka spēcīga satricinājuma rezultātā es pilnīgi būtu zaudējis kontroli pār sevi? Taču, ja pieņem versiju, ka esmu bijis klubā, kā tad es varēju nākt pie samaņas gaitenī, kur mani notrieca gar zemi ar spēcīgu sitienu pa galvu? Nē, šie apstākļi viens ar otru nepavisam nesaskanēja. Vai tikai es nesāku jukt prātā? Sāku drudžainā steigā atcerēties pašas grūtākās formulas, senu paziņu vārdus, savu kolēģu tālruņu numurus un vēsturiskus datus, atsaucu atmiņā miglainās bērna dienu atmiņas … Tas viss man nesagādāja sevišķas pūles. Tātad nepavisam nav ticams, ka es neatcerētos notikumus, kas risinājušies tikai pirms pāris stundām, kad «profesors Bir- mings» lasīja savu lekciju klubā.
Pieņemsim, ka Nils mani meklēja un neatradis aizveda uz klubu televīzijas ierīci, lai pārdroša eksperimenta veidā to izmantotu manas lekcijas reproducēšanai. Taču tā bija pārāk traka un patiešām «sensacionāla» ideja! Turklāt ierīce labākajā gadījumā spēja reproducēt vienīgi lekcijas ievada daļu — tieši tik daudz, cik es studijā paguvu noraidīt uz tās iegaumēšanas centru.
Es nolaidu līdz pašai apakšai automašīnas loga stiklu; strauji ieplūda brīnišķīgs, vēss gaiss, kāds parasti mēdz būt pēc lietus. Es kāri ieelpoju to ar pilnu krūti. Lietus bija tikko mitējies. Asfalts laistījās mikli spožs. Šķita, neona reklāmu ugunis man zobgalīgi mirkšķina, it kā likdamas saprast, ka šovakar kāds, kurš uzdodas par profesoru Bir- mingu, brīvi klaiņo pa pilsētas ielām.
2
Automašīna iegriezās parkā, kura centrā slējās kluba ēka, un, klusi aizripojusi garām simtgadīgajiem kokiem, kas lepnā klusumā bija sastinguši abpus alejai, spēji nobremzēja pie parādes durvīm. Tiklīdz paguvu ieiet greznajā vestibilā ar kolonām, tūdaļ ievēroju, ka laipnības un mājības piesātināto atmosfēru, kāda parasti valdīja klubā, šoreiz kaut kas iztraucējis. Kluba biedri, cienījami kungi frakās, salasījušies pulciņos, dzīvi sarunājās. Kāds no viņiem, pamanījis manu ierašanos, pievērsa man pārējo kungu uzmanību. Tie visi kā viens pagriezās pret mani.
«Bez šaubām — nopēta manu uzvalku,» es spriedu. «Bet es taču nevaru braukt uz māju pārģērbties!»
Es pārlaidu skatienu vestibilam, velti meklēdams Nilu Kersenu. Tikko grasījos doties uz salonu, kad pēkšņi man pielēca klāt kāds dūšīgs puisis. Neļāvis attapties, viņš iedams pievērsa man fotoaparāta objektīvu un, noklikšķinājis slēdzi, izdarīja uzņēmumu. Aiz apmierinājuma viņa platajā sejā ar biezajām lūpām izplūda neapvaldīts smaids. Bija grūti iedomāties, ka šīs līdz pašām ausīm atšieptās lūpas spētu izrunāt kaut vārdu, tomēr man par lielu pārsteigumu viņš izgrūda:
— Profesora kungs! Jūsu šodienas lekcija sacēla ārkārtēju sajūsmu!
«Tas arī runā par «manu lekciju»,» man iešāvās prātā. «Tātad Dotija Skota neko nav pārspīlējusi?»
— Avīze man uzdevusi dabūt no jums interviju. Ar ko jūs pamatojat savu apgalvojumu …
Reportierim tomēr neizdevās pabeigt teikumu. Viņu atspieda sānis no visām pusēm saskrējušie citu avīžu korespondenti.
Es pagalam apjuku. Lai notiek kas notikdams, man vajadzēja sameklēt Nilu, bet tie te pieprasīja interviju par «manu» uzstāšanos!
Cits citu pārtraukdami, žurnālisti mani apbēra ar jautājumiem.. Izcēlās neaprakstāms juceklis. Neartikulēti kliedzieni un aprauti teikumi jaucās īstā kakofonijā. Tikai pa brīžam līdzīgi magnija uzliesmojumiem manā apziņā atplaiksnījās nesakarīgi vārdi un atsevišķi, ātri nobērti teikumi:
— Interv …
— Jūs teicāt…
— Tātad pēc jūsu domām karš.. .
— Kā jūs izpro …
Šai brīdī, raudzīdamies pāri pūlim, es pēkšņi ieraudzīju Nilu Kersenu un Dotiju Skotu. Viņi lēnām kāpa lejā pa platajām kāpnēm, kas veda uz salonu, un, viens otram uzsmaidīdami, gluži mierīgi sarunājās. Nils piedāvāja Dotij ai cigareti un pakalpīgi uzrāva sērkociņu.
Reportieru uzmācība darīja galu manai pacietībai. Izmantodams nelielu pauzi un cenzdamies tikt no viņiem vaļā, es neapdomīgi izgrūdu:
— Labāk nemaz neprasiet! Es pats nekā nezinu, gluži nekā!
Šie vardi visus pārsteidza kā zibens spē- riens. Apmulsušo reportieru sejās parādījās galēja izbrīna izteiksme. Acīm redzot, biju atļāvies par daudz, Ja jau uzstāšanās tika piedēvēta profesoram Birmingam, tad laikam gan visu atbildību nācās uzņemties man.
Cenzdamies pateikto cik necik izlabot, kamēr vēl nav par vēlu, es samierinoši piebildu:
— Lekcija kā jau lekcija. Nekā sevišķa nebija.
Vārdu sakot, nav ko slēpt, «intervija» izrādījās pavisam nepārliecinoša. Taču ļoti negribējās, ka avīžnieki saceļ troksni ap visu šo mīklaino notikumu!
Kamēr korespondenti drudžainā steigā kaut ko pierakstīja savos bloknotos (interesanti, ko īsti viņi tur steigā skrīvēja?), es izspraucos pūlim cauri pie Dotijas un Nila.
Nila sejā nebija manāmas ne mazākās sirdsapziņas pārmetumu vai apjukuma pēdas. Viņš nāca man pretī, smaidīdams savu ierasto, laipno un mazliet atturīgo smaidu. Viņa sejas izteiksmē vēl glabājās maigums, kas tur bija iezadzies intīmās sarunas laikā ar Dotiju. Pietika viņam uzmest ātru skatienu, lai pilnīgi atteiktos no aizdomām par aparāta nolaupīšanu un vēl jo vairāk par uzbrukumu man pašam! Ja viņš patiesi būtu pievācis manu izgudrojumu, tad jau sen būtu pacenties aizbēgt un nekādā gadījumā neierastos klubā. Bet, ja nu… Un agrākais minējums ar jaunu spēku uzliesmoja manā atmiņā. Nē, nē, to iedomājoties vien mani pārņēma šausmas … Man būtu simtreiz vieglāk, ja noziegumu būtu izdarījis tieši Nils!
Vajadzēja nekavējoties izrunāties ar viņu divatā. Bet Dotija sagaidīja mani ar tik apburošu smaidu, ka vienkārši nepietika drosmes atstāt viņu vienu pašu. Vajadzēja uz kādu brīdi atlikt izskaidrošanos ar Nilu.