Mums, zinātnes darbiniekiem, jāizpilda cildena misija: jāpavēsta tautai taisnība, ja mēs gribam attaisnot zinātnieka augsto nosaukumu. Zinātne arvien aktīvi cīnās par progresu, ari mums nemitīgi jāizrāda šī aktivitāte! Mums jārada tāda sabiedrība, kas balstītos uz visas cilvēces kopējo interešu atzīšanu. Mūsu dienās cilvēces vislielākā laime — stingrs miers. Bet kara un miera jautājuma izlemšana nedrīkst būt atsevišķu personu privilēģija. Citiem vārdiem sakot, tiesības izlemt tautām vitāli svarīgus jautājumus nedrīkst ar varu savās rokās sagrābt atsevišķas personas līdzīgi tam, kā tās rīkojas ar savu privāto īpašumu. Privātīpašuma kundzībai tuvojas gals!»
Profesora Birminga vārdi burtiski apstulboja sapulcējušos. Viņi uzņēma zinātnieka runu ar kapa klusumu (ja neskaita atsevišķu cienītāju šķidros aplausus). Taču atmosfēra zālē pamazām kļuva saspīlētāka un sasniedza kulminācijas punktu, kad klausītāji sāka lektoram uzdot jautājumus.
— Vai jūs varbūt esat kļuvis sarkanais? — bez aplinkiem noprasīja pazīstamais baņķieris Higens.
Profesors Birmings, uzacis saraucis, kādu brīdi pārdomāja atbildi, pēc tam ironiski atteica:
— Jūs tik atklāti uzsvērāt savu nicināšanu, baņķiera Kungs, it kā šaubītos, vai man bankā ir noguldījums. Uzdrošinos jums apliecināt, ka ir, tikai ne jūsējā. Ceru, atbilde jūs apmierina?
Birminga atbilde zālē izraisīja nosodošu kurnēšanu.
Dž. Akhims, Vidusmiklanas štata valdības galva, pavaicāja:
— Vai jūsu uzstāšanās, profesor, nozīmē, ka esat :ādas sabiedrības piekritējs, kas dibināta pēc kolektīvisma principa?
— Es esmu katras saprātīgas idejas piekritējs! — zinātnieks atcirta.
Atbildējis vēl uz pāris jautājumiem, profesors Bir- mings negaidot paziņoja, ka šobrīd viņam neesot laika _n uz pārējiem jautājumiem viņš labprāt atbildēšot nākošajā reizē.
Tik nekautrīga aiziešana vēl vairāk padziļināja klausītāju sašutumu. Musu speciālkorespondents griezās pie dažiem sabiedriskiem darbiniekiem, kas klausījās lekciju, ar lūgumu izteikt savas domas par šo nedzirdēto uzstāšanos. Sniedzam viņu atbilžu izvilkumus:
S. Redi (Dienvidaustrumu naftas kompānijas direktors): «Pēc manām domām profesors Birmings cenšas mūs pārsteigt ar politiskām sensācijām, par cik ar zinātniskiem atklājumiem viņš vairs pasauli pārsteigt nespēj. Nedomāju, ka viņa atklātību vajadzētu uzņemt nopietni.»
G. Rihards (senāta izglītības komisijas priekšsēdētājs, universitātes profesors): «Es jau sen pazīstu kolēģi Deniju. Birmingu un uzskatu viņu par talantīgu zinātnieku. Viņam, bez šaubām, piemīt izcilas spējas. Taču niez vai es kādu pārsteigšu, apgalvodams, ka viņš nav politiķis. Profesors Birmings ir humānists. Es varētu citēt viņa paša vārdus no tikko nolasītās lekcijas «Zinātne un cilvēces nākotne» (citē pēc atmiņas): «Nevienam nav dotas tiesības runāt visas cilvēces vārdā, tādēļ ka ikviens cilvēks ir tikai atsevišķs indivīds. Tātad uzstāties visas cilvēces vārdā pēc būtības nenozīmē neko citu kā runāt atsevišķas personas, atsevišķa indivīda vārdā. Jebkura koncepcija, kas izriet no kolektīvisma principa, slēpj sevī nopietnus draudus personībai. Ir pieļaujama tikai viena veida sabiedriskā ideja: tāda vienošanās cilvēku starpā, saskaņā ar kuru tie pārstās uzspiest cits citam savas idejas un savu gribu.» Profesora Birminga šodienas uzstāšanās ir kliedzošā pretrunā ar tiem uzskatiem, kādus viņš atzina līdz šim, un man liekas, ka šī pretruna izskaidrojama ar manu zinātņu kolēģa politisko nenobriedumu.»
Ziņojums, kas tika saņemts pec tam, kad augstak sniegtais materiāls jau bija aplauzts:
BIRMINGS GRIEZ KAŽOKU UZ OTRU PUSI!
Apmēram stundu pēc pēkšņās aiziešanas profesors Birmings atkal parādījās Beklahema klubā. Tērpies savā parastajā darba uzvalkā, viņš izskatījās gluži apmulsis un pat satraukts. Sākumā cenzdamies izvairīties no daudzajiem žurnālistu jautājumiem, Birmings tomēr bija spiests paziņot: «Nemaz neprasiet! Es pats neko nezinu!» Un jau pielaidīgākā tonī piebilda: «Lekcija kā jau lekcija. Nekā sevišķa nebija.» Vai ši piezīme nenorāda, ka profesors Birmings lekciju nolasījis afekta stāvoklī?
Atceroties tagad tā nozīmīgā vakara notikumus, man pavisam objektīvi jāatzīst, ka es patiesi atstāju tādu iespaidu kā cilvēks, kas atrodas afekta stāvoklī. Spried pats, lasītāj: vai gan cilvēks ar veselu saprātu var pūlēties izdibināt patiesību, interesēdamies par to, ko pats darījis vai teicis un kurp devies. Bet es taču nevarēju atzīties, ka tas Birmings nemaz neesmu bijis es. Tā nu man vajadzēja uzņemties šo tik neglīto lomu un nospēlēt to līdz galam. Es devos pa sava «dubultnieka» pēdām, cerēdams nepieļaut, ka viņš pastrādā tādus darbus, kas man — īstajam Birmin- gam — varētu draudēt ar neparedzētām sekām.
Kad nonācu pie Lianas, viņa bija ne mazāk pārsteigta par Nilu, bet pēc tam nomierinājās, nospriedusi, ka es aiz prieka par tik izcilu zinātnisku atklājumu esmu mazliet sajucis.
— Hallo, profesor! Jūs taču gribējāt likties uz auss? — viņa zobgalīgi uzņēma manu parādīšanos.
— Kā tad jūs to zināt, mīļā?
- Vai tad jūs pats man nesen neteicāt, ka pēc visiem uztraukumiem jums katrā ziņā vajagot atpūsties?
— Atpūsties? Kur?
Liana uzmeta man pārsteiguma pilnu, zobgalīgu skatienu:
— Protams, savā paša mājā.
— Jā, jā! Jums taisnība … Piedodiet tik vēlu apmeklējumu … Tik daudz uztraukumu! Man patiešām laiks doties mājās.
— Dārgais profesor, vai tikai jūs nedomājat līdzīgi vēzeklim svārstīties starp Kreti prospektu un manu māju?
— Nejokojiet, Liana, man šodien bija tik daudz pārdzīvojumu …
— Es vismaz zinu par jūsu pārsteidzošajiem eksperimentiem. Jūs tik dedzīgi par tiem stāstījāt!
—• Tiešām? — es izbrīnā pārprasīju.
Lianas tumšajās acīs iekvēlojās nemiers.
— Es likšu, lai uzvāra stipru kafiju, jā?
Viņa jau pastiepa roku pēc zvana, taču es
to atturēju. Pieskāries Lianas rokai, jutu, kā dreb manĻpirksti.
— Lūdžu^ jūs, Liana, izstāstiet visu pēc kārtas.
— Ko tad, mans dārgais?
— Par kādiem eksperimentiem es stāstīju?
— Atceros, jūs teicāt, ka cilvēce kļuvusi bagātāka ar izcilu, laikmetīgu atklājumu — ar kolosālu mūsdienu civilizācijas sasniegumu, kas spēs paātrināt progresu, piešķirt tam vēl neredzētu vērienu… Bet, dieva dēļ, kas jūs tā satraucis?
— Liana, man draud neglābjama nelaime.
— Vai tikai kāds nav piesavinājies jūsu izgudrojumu?
— Vēl daudz sliktāk. Galvenais, ka es pats vien esmu vainīgs. Taču, lūdzu, turpiniet.
Piecēlusies no krēsla, Liana sāka nemierīgi staigāt pa istabu. Mīkstais paklājs pilnīgi noklusināja viņas soļu troksni, un tas mani satrauca vēl vairāk, padziļinot jau tā mocošo klusumu. Es jau iepriekš zināju, ko viņa tūlīt jautās, un ļoti labi sapratu, ka vislabāk būtu atklāti pašam visā atzīties. Varbūt mums divatā arī būtu izdevies atrast izeju. Taču ļoti negribējās iejaukt Liānu šai notikumā: tas, kam uztic kādas krimināllietas noslēpumu, gribot negribot kļūst par nozieguma līdzzinātāju.