— Denij, kāpēc mēs nevarētu parunāt atklāti? — Lianas vārdi pēkšņi izskanēja neparasti svinīgi. Man pat uz mirkli likās, it kā
viņa atrastos uz skatuves. Bet mana baiss skanēja dobji kā aizsmakušam suflierim.
— Liana, es jūs lūdzu, esiet iecietīga. Man tas viss ir ļoti svarīgs, viss līdz pēdējam sīkumam. Ko es jums vēl teicu par savu izgudrojumu?
Visu laiku bija sevi jākontrolē, lai neizpļāpātos par šķietamo Birmingu, nenosauktu viņu trešajā personā, citiem vārdiem sakot, bija jāuzņemas uz sevis viss, lai ko viņš būtu pastrādājis vai sarunājis. Diezgan kuriozs solidaritātes izpausmes piemērs!
Liana uzreiz it kā saduga. Apklususi tā apsēdās, un viņas seja pēkšņi kļuva skumja.
— Jūs, Denij, esat ne tikai ievērojams zinātnieks vien, bet arī talantīgs aktieris. Jums piemīt neparastas spējas pārvērsties, kā arī māka pārsteidzoši ātri mainīt garastāvokli. Vēl nupat jūs te sēdējāt uzvaras spārnots, bet nu… Kas gan varēja notikt tik īsā laika sprīdī?
— Ar laiku uzzināsiet. Bet nu pastāstiet taču beidzot, ko es jums teicu par savu atklājumu?
-— Denij, kāpēc tas jūs tik ļoti uztrauc? Nesaprotu, kādas briesmas jums var draudēt?
Izbeidziet šo nopratināšanu. Jūs taču atgriezāties, lai dalītos ar mani savā priekā, vai ne?
Nu bija pienākusi mana kārta soļot no viena kakta otrā. Man par katru cenu vajadzēja noskaidrot, kas tam otrajam Birmin- gam bija zināms par manu izgudrojumu. Bet kā to izdarīt tā, lai Lianai nerastos aizdomas?
— Liana, dārgā, jūs mani pazīstat jau sen… Un droši vien labāk par kuru katru no savām lomām.
— Profesor, es jūs nespēju izprast, jūs esat sarežģītāks nekā visgrūtākā loma.
— Liana, vai es stāstīju, kāda ir mana atklājuma būtība?
— No jūsu sajūsmas pilnajiem vārdiem varēju saprast vienīgi to, ka ir runa par kaut ko ievērojamu, grandiozu, līdz šim nepieredzētu … Bet kas tad ir cēlonis jūsu bažām?
— Bet vai par ierīces darbības principu es arī runāju?
— Jūs apgalvojāt, ka televīzija atrodas uz varenas tehniskas revolūcijas sliekšņa, tādas revolūcijas, kas, bez šaubām, izdarīs kolosālu pavērsienu visas cilvēces dzīvē. Bet kā tad lai saprot jūsu izteicienu, ka pats vien esat vainīgs?
— Tā, ka es par savu atklājumu izstāstīju kādam cilvēkam, kas to piesavinājās kopā ar visu tehnisko dokumentāciju.
— Kurš tad tas ir?
— Es pats, Liana.
Pēc viņas sejas izteiksmes nopratu, ka esmu izdarījis jaunu aplamību. Par laimi, Liana pasteidzās nākt man palīgā, pamezdama glābšanas riņķi kā slīcējam. Viņa maigi ievaicājās:
— Denij, vai tu ļoti baidies, ka tavu atklājumu varētu izmantot pavisam citiem mērķiem?
Ar «tu» mēs viens otru uzrunājām tikai visintīmākajos mirkļos.
— Jā, jā, Liana.
— Bet ja tas tevi tik ļoti baida, tad taču tu nepieļausi, ka notikumi iegūst tādu virzienu …
— Ak, dārgā, dažkārt viss nemaz nav no mums atkarīgs.
— Tad tev atklājums līdz īstajam laikam jātur noslēpumā!
Ai, cik daudz pūļu man vajadzēja, lai noturētos neizsaucies: tur jau ir tā nelaime, ka tagad tas vairs nav iespējams; mans tele- dubultnieks, tas ir, — es pats un tajā pašā laikā tomēr ne es, maskējas ar manu vārdu!
Viņš zina visu to, kas ir zināms man pašam, manā dzīvoklī ierodas kā savās mājās, vārdu sakot, ir īsts Denijs Birmings! Turklāt viņš ne par ko neatbild, jāatbild par visu būs man. Šī doma lika man nodrebēt: tātad īstenībā viņš var darīt, kas ienāk prātā, kā indivīds, kura rīcību neierobežo ne cilvēki, ne apstākļi! Viņa varā ir mani apkaunot un diskreditēt, pilnīgi ar mani nerēķināties …
— Vai tagad tu saprati, Liana, ka esmu pilnīgi izsists no sliedēm. Atceries, vai es šodien neminēju kādas tehniskas ziņas un vai neizskaidroju aparāta uzbūves principu? Vai nerunāju par to, kas īsti ir atklājuma būtība?
— Tu man netici, Denij? Vai tiešām tu nopietni domā, ka spēju tevi nodot? …
— Dievs sargi, dārgā, man nepieciešams vienīgi sakopot domas.
— Tu apgalvoji, Denij, ka saki man to, ko atļaujies teikt vienīgi sev pašam, — Liana lēni noteica.
Mūsu skatieni sastapās … «Vienīgi sev pašam?» Tas mani nemaz nepārsteidza. Pēc visa notikušā šāds mana dubultnieka teiciens bija pilnīgi izskaidrojams un sagaidāms. Taču interesanti, kādu nozīmi ieguva mana rīcība un vārdi tieši tagad, kad darītājs un runātājs nemaz nebiju es …
— Tā tas arī ir, Liana. Nu, un tālāk?
— … ka uzticies man vairāk nekā pats sev.
Kā gan sev var uzticēties tāds, kas būtībā nemaz nav viņš pats?!
— Tas viss, Liana, ir taisnība… Bet es laikam sarunāju milzumu aplamību. Tādā stāvoklī, kādā es atrados… Diez vai tev radās skaidrs priekšstats par visu.
— Denij, es taču nekad neesmu pat mēģinājusi lūgt, lai tu mani iepazīstinātu ar savu darbu vairāk, nekā atzīsti par vajadzīgu.
— Bet es jau tikpat neslēpu, kas man bija uz sirds. Vai nav tiesa?
— Jā, Denij. Tu teici brīnišķīgus vārdus …
— Vai tu tos atceries?
— Vai gan to var aizmirst? Tu teici, Denij, ka reiz jau esot izbaudījis vilšanās rūgtumu un neesot varējis pat iedomāties, ka pēc Lusijas spēšot vēlreiz kādu iemīlēt uz mūžu… Un pašu dzīvi tu iztēlojies kā acumirklīgu uguns uzliesmojumu, kam seko plē- nēšana un apdzišana… Taču pēc tam tu saprati, ka nekas šai pasaulē nav mūžīgs, ka viss pāriet, arī vilšanās sajūta. Denij, dārgais, es tev atgādinu to tādēļ, ka man šķiet, tu atkal esi tāds kā agrāk: zinātkārs, šaubu pilns un gudrs! Atceries, vēl nupat tu apgalvoji, ka gudrība — tā ir ticība kaut kam.
— Vai es tā teicu?
— Jā, jā, Denij, un neizliecies, it kā tu būtu visu aizmirsis. Tas viss taču bija tik nesen.
Nabaga Liana! Viņa nojauta, ka es no tās kaut ko slēpju. Viņa būtu daudz ko devusi, lai varētu mani redzēt atkal tādu, kādu bija redzējusi to otro Birmingu «vēl tik nesen», kā pati teica.
— Es lūdzu, dārgā, turpini.
— Labi, es turpināšu, ja tas tev patiešām palīdzēs sakārtot domas. Tu teici, ka par savu atklājumu esi pateicību parādā šai ticībai, jo darbs —■ tā nav atsacīšanās no dzīves; radošs darbs ir pati dzīve, kuras gaišajai būtībai cilvēkam vajag ticēt…
Mūs iztraucēja telefona zvans. Liana nocēla klausuli. No pusvārdiem varēju noprast, ka prasa pēc manis. Liana patiešām nodeva klausuli man. Un kaut gan balss vada viņā galā pārgāja čukstos, es to tūdaļ pazinu: tā bija mana paša balss.
— Runā Denijs Birmings, — noskanēja apspiesti čuksti. — Vai jūs esat profesors Birmings?
—-Jā. Klausos. — Ak šausmas! Šos vārdus es izrunāju tikpat klusi kā tas otrs «Birmings» …
— Vai bez jums neviens cits mani nedzird?
— Nē, turu klausuli pie pašas auss, — es atbildēju, mazāk brīnīdamies par viņa vārdiem nekā par to, ka pats vēl biju spējīgs izrunāt kaut ko sakarīgu.
— Nedusmojieties, ka es čukstu, — turpināja balss vada viņā galā, — es ar nolūku runāju tik klusi, lai Lianai nerastos aizdomas. Man gribētos jums pavēstīt, ka esmu paņēmis pāris jūsu uzvalku un tāpat no čeku grāmatiņas izplēsis dažas neaizpildītas blankas. Neņemiet ļaunā šo patvarīgo rīcibu. Tādu nu jūs esat mani uzkonstruējis, esmu spiests parūpēties par to, lai būtu respektabls. Un vēl viens lūgums: necentieties man sekot. Kad būs vajadzīgs, es pats ieradīšos pie jums.