— No kurienes jūs runājat? — man paspruka.
— No Kreti prospekta, protams. Vai esat pārliecināts, ka bez jums neviens cits mani nedzird?
— Pilnīgi, — es atbildēju.
— Tādā gadījumā uz redzēšanos, profesor! Novēlu jums visu labāko. Man jābeidz.
Tikko sadzirdams klakšķis apliecināja, ka saruna beigusies.
— Kas tas bija? — Liana ievaicājās.
— Kāds paziņa, — es atteicu mākslotā mierā.
5
Nezin vai ir vērts sīki attēlot iespaidu, kādu mana izturēšanās atstāja uz visiem apkārtējiem. Kaut uz mirkli iedomājieties sevi mana sulaiņa Dāvida vietā, kuram vajadzēja atbildēt uz šādiem jautājumiem: «Atgādiniet, Dāvid, uz kurieni man bija jāiet?» vai arī «Vai es jums gadījumā neteicu, kad atgriezīšos mājās?» Noskaidrojās, ka «es» neko neesmu teicis, tomēr patukšotais drēbju skapis un čeku grāmatiņa, kas glabājās rakstāmgalda atvilktnē, atstāja diezgan spēcīgu iespaidu.
Kļuva pilnīgi skaidrs, ka pēc iespējas ātrāk jātiek «telecilvēkam» uz pēdām. Gluži izmisis es traucos pa visiem stāviem, pārmeklēdams visas telpas, visus kaktus un stūrīšus. Taču «reproducētais Birmings» nebija atstājis manā mājā ne mazāko pēdu. Kad biju jau pilnīgi zaudējis cerību, pēkšņi savā kabinetā uz žurnālu galdiņa atradu ar maniem parakstiem aprakstītu papīra lapu. Pārlaidis acis zīmītei, pārliecinājos, ka nekad neesmu tādu rakstījis. Uz tās steigšus lakoniskā stilā bija uzrakstīts burtiski sekojošais: «1968. gada 2. oktobrī. Pēc bezgalīgiem eksperimentiem, pateicoties laimīgam gadījumam, pētījumi negaidot vainagojās panākumiem. Esmu kļuvis dzīvs! Dzīve ir lieliska! Es cīnīšos! Rīt kongress. Tra-ta-ta-ta! Taures lai skan, visus kopā lai sauc!»
Gluži bez spēka es atšļuku sēdeklī. Bet tūliņ attapies pielēcu kājās un, Dāvida neizpratnes pilnā skatiena pavadīts, pa galvu pa kaklu metos lejup pa kāpnēm. Ielēcis mašīnā, es ar vislielāko ātrumu drāzos uz laboratoriju un apņēmos neaiziet no «Stereoskopiskā efekta pils», iekāms nebūšu atklājis lietas būtību.
Mašīna paklausīgi iegriezās Bari avēnijā. Kaut gan jau bija vēls, pa ielām klaiņāja trokšņaini ļaužu bari. Spilgtās reklāmu ugunis aicināja nakts staigātājus, solīdamas tiem neizbaudītus priekus. Uz mirkli iedomājos sevi par tādu nejaušu bāra apmeklētāju, kas neveikli apsēdies uz augstās taburetes, no kuras tik bezpalīdzīgi lejup nokaras kājas … Nekad agrāk dzīves likstas nebija mani tik bezgala nomākušas kā tagad, kad muļķīga gadījuma dēļ izrādījos nokļuvis tā «cilvēka» varā, kurš pieņēmis manu ārējo izskatu, lieto manas drēbes un tomēr ir man pilnīgi svešs, pat naidīgs, kaut gan manā mājā ierodas gluži kā pats savā un, pēc visa spriežot, manas mantas uzskata par savu likumīgu īpašumu!
Mēģinājumi pārraidīt bioelektriskās strāvas pa televīziju tika izdarīti jau sen, tomēr līdz šim rezultāti bija gaužām nenozīmīgi. <Atdzīvošanās», kā bija izteicies mans noslēpumainais dubultnieks, sasniegta, «pateicoties laimīgam gadījumam». Nu, paskatīsimies …
Mašīna iebrauca pa Monsena zinātniski pētnieciskā telecentra vārtiem. Automobiļa prožektoru gaismā iemirdzējās laboratorijas platie logi. Bremzēm nočīkstot, mašīna apstājās Stereotelevīzijas studijas priekšā. No sardzes telpas paraudzījās laukā samiegojies durvju sargs.
Tagad, kad rakstu savas atmiņas, ar jaunu spēku manu acu priekšā atdzīvojas šīs drausmīgās nakts ainas: atkal viss šķiet kā velnišķa apmātība, kā baismīgs murgs. Tai brīdī es jutos gluži nespēcīgs.
Ātrgaitas lifts vienā mirklī mani uzrāva četrpadsmitajā stāvā. Lūk, šeit pie kāpnēm man iesita pa galvu, tas ir, «es» pats sev iesitu. Un, rau, kur studija, stereotelevīzijas uztveres stacijas zāle, laboratorija. Šeit glabājās visi pieraksti ar tehniskajām aplēsēm, formulām, aprēķiniem un izgudrojuma apraksts.
Taču parastajā vietā pierakstu nebija un nekādus materiālus atrast neizdevās. Es metos pie tālruņa:
— Hallo! Vai Nila Kersena dzīvoklis?
Atsaucās miegaina, man nepazīstama vīrieša balss:
— Kersens ir aizlidojis kopā ar profesoru Birmingu.
— Vai jūs nekļūdāties?
— Es taču skaidri sacīju: aizlidojis kopā ar profesoru Birmingu!
— Uz kurieni?
—■ Uz kongresu.
— Uz kādu kongresu?
— Uz pretkara kongresu Bodienā,
— Kad viņi izlidoja?
— Tieši pusnaktī.
Tas tik bija pārsteigums! Taču tajā naktī, sagatavojies uz visu, es vairs ne par ko nebrīnījos.
Tuvojās rīts. Uz mājām vairs nebraucu un neizģērbies atlaidos uz dīvāna atpūtas istabā, kas atradās blakus laboratorijai.
6
No rīta laikrakstiem guvu galīgu pārliecību, ka esmu iekļuvis ārkārtīgās nepatikšanās, no kurām nebūs tik viegli izkulties.
Ar avīžu pārskatiem iepazinos mazliet neparastā situācijā — Zinātnisko pētījumu valsts komitejā, ministra kabinetā. Tas notika pēc tam, kad man uz laiku izdevās pārliecināt ministru, ka manas gara spējas — ak vai! — nav visai labā stāvoklī, tiesa gan, no manis neatkarīgu apstākļu dēļ.
Agri no rīta ieskanējās tālruņa zvans un kāds visai pieklājīgi, tomēr tādā tonī, kas necieš iebildumus, palūdza mani tieši pulksten divos pēc pusdienas ierasties Zinātnisko pētījumu komitejā uz konsultāciju ar valdības locekļiem kādā ļoti steidzamā jautājumā.
Mani ieveda plašajā, komfortablajā ministra kabinetā. Tomēr šoreiz ne platais ādas dīvāns, ne dziļie sēdekļi, ne durvis, kas bija apsistas ar skaņu necaurlaidīgu audumu, nedz arī ar bieziem aizkariem aizsegtie logi neradīja manī mājīguma un pilnīgas nošķirtības ilūziju. Tas bija izskaidrojams ne vien ar to, ka bez ministra kabinetā atradās vēl kāds man nepazīstams cilvēks, bet galvenokārt ar to, ka ministra ciešajā skatienā pamanīju kaut ko noraidošu, nelabvēlīgu, gandrīz neslēptas dusmas. Sākumā tomēr saruna risinājās pieklājīgā veidā. Ieraudzījis mani, ministrs piecēlās, panācās galda priekšā un, pastiepis roku, teica:
— Pirms stādu jūs priekšā mūsu viesim, atļaujiet no sirds apsveikt, cienījamo profesor!
— Piedodiet, ministra kungs, ar ko īsti?
Ministrs plati iepleta muti, it kā grasītos
ar mēli izgrūst zobos ieķērušos gaļas gabaliņu.
— Nu, nu, nekautrējieties! Protams, ar izcilo, epohālo atklājumu, profesora kungs.
Pēc tam, neļāvis man izrunāt ne vārda, viņš stādīja priekšā nepazīstamo, kas atradās kabinetā. Mēs paspiedām viens otram roku. Ministrs ar rokas mājienu aicināja mūs pie galda, uz kura rindās stāvēja spīguļojošas kristāla glāzes un viskija pudeles.
Pieliedams glāzes, ministrs ieminējās:
— Senāta pārstāvja klātbūtnē jūs varat būt pavisam atklāts.
— Vaļsirdīgi sakot, man nav skaidrs, ko īsti no manis vēlas dzirdēt. ..
Piepeši durvis plaši atvērās un kabinetā burtiski iedrāzās Monsens. Viņa izspūrušie mati un dārdošais bass tūdaļ pa daļai izkliedēja sasprindzinājumu.
— Lūdzu piedošanu, kungi! Aizkavējos revīzijas komisijas sēdē, bija atskaite, apsprieda finanses … Velns lai parauj, profesor, esat gan jūs ievārījis putru!
Pamanījis, ka visi klusē kā smagi slimo palātā, Monsens pārtrauca savus vārdu plūdus un pārmetoši paskatījās manī.
Ministrs pacēla glāzi:
— Par jūsu izgudrojumu, profesor!
Aiz pārsteiguma es tik vien attapu kā izsaukties:
— Ko jūs par to zināt?