Nākošajā dienā pie Kortesa ieradās jauna delegācija, kuru vadīja pats apgabala pārvaldnieks. Indiāņu virsaišiem sekoja vergi ar dāvanām Kortesam.
Kad bija atvērta lielā koka lāde un no tās citu pēc citas cēla ārā smalki izstrādātas zeltlietas, spāniešiem aiz mantkārības iezvērojās acis. Tad zemē izklāja smalkus audumus un apmetņus, rotātus ar putnu spalvām, kas laistījās visās varavīksnes krāsās. Bet pārtika bija sakrauta veselām grēdām.
Kortess nepalika parādā: viņš apdāvināja savus viesus ar krāsainām stikla krellēm .. . Bet Montezumam bija sagatavots grezns, kokgriezumiem izrotāts krēsls, sarkana vadmalas cepure, mirdzošs medaljons un stikla kaklarota.
— Es gribētu, lai Montezuma mani pieņemtu, sēdēdams
šajā lieliskajā krēslā un izgreznojies ar šo lepno kaklarotu,— svinīgi paziņoja Kortess.
Sarunu laikā mākslinieki, kas pavadīja delegāciju, uzzīmēja Kortesu un viņa pavadoņus, tulkus Marinu un Agilāru, spāņu kuģus, lielgabalus un lodes, pat divus dzinējsuņus (šo suņu sugu viņi redzēja pirmo reizi).
Saprazdams, ka visi zīmējumi tiks nogādāti Montezumam, Kortess pavēlēja izšaut no lielgabaliem un demonstrēja kava- lērijas uzbrukumu. Iespaids bija milzīgs. Bet, tikko mākslinieki bija mazliet atjēgušies no pārdzīvotajām izbailēm, viņi tūlīt uzzīmēja visu, ko bija redzējuši.
Indiāņu uzmanību saistīja arī vienkārša kareivja metāla ķivere. Tā ļoti līdzinājās bruņu cepurei, ko nēsāja viņu gudrais un taisnīgais dievs Kecalkoatls.
— Montezuma būtu ļoti priecīgs, ja ieraudzītu šo dārgumu, — paziņoja viens no sūtņiem.
— Es labprāt nosūtīšu to Montezumam, bet ar noteikumu, ka viņš to atsūtīs atpakaļ, piepildītu ar zelta smiltīm.
— Kādēļ jūs visi tā mīlat zeltu? — brīnījās indiāņi.
— Mēs, spānieši, slimojam ar sirdskaiti, ko var izdziedināt tikai zelts, — izvairīgi atbildēja Kortess.
Pēc nedēļas pienāca Montezumas atbilde ar tik bagātīgām dāvanām, ka pārspēja visu, ko spānieši bija gaidījuši. Cik vērts bija tikai viens tīra zelta disks (dzirnu akmens lielumā!), kas simbolizēja sauli! To apņēma brīnišķīgi, ārkārtīgi meista- tīgi izstrādāti zvēru un augu ornamenti.
Vēl lielāks bija sudraba mēness ar staru vainagu un dīvainām figūrām. Sekoja desmitiem zelta mērkaķu, jaguāru, pīļu, fazānu; zelta kaklarotas ar piekariņiem, masīvi zelta zižļi, brīnišķīgi izrotāti vairogi un bruņu cepures ar zelta izgreznojumiem, visdažādākie daudzkrāsainu spalvu izstrādājumi, apbārstīti dārgakmeņiem, vissmalkākie audumi, mākslinieciski izstrādātas, skaistas sandales — visu nemaz nevar uzskaitīt. Bija izpildīts arī Kortesa lūgums: kareivja ķivere bija atsūtīta atpakaļ līdz malām pilna ar zelta smiltīm. Tas galīgi pārliecināja spāniešus, ka meksikāņiem ir bagātas zelta raktuves.
Kas tad pamudināja visvareno Montezumu II, lielās acteku valsts valdnieku, kura priekšā trīcēja pakļautās tautas un ciltis, kļūt tik devīgam pret nekaunīgajiem iebrucējiem? Kādēļ viņš, kurš kļuvis slavens daudzos uzvarām vainagotos karagājienos un kura rīcībā bija stipra un disciplinēta armija, nedeva iznīcinošu pretsparu saujiņai spāniešu, bet gan apdāvināja tos ar zeltu un dārglietām?
Visvareno Montezumu bija sagrābušas māņticīgas bailes. Acteku teikas vēstīja par dievu Kecalkoatlu ar bālo seju, kurš sensenos laikos devies pāri okeānam, apsolīdams vēlāk - atgriezties Meksikā, nodibināt tur taisnību un ņemt zemes pārvaldīšanu savās rokās.
Negaidītā balto parādīšanās Amerikas kontinentā radīja Montezumā pārliecību, ka pienācis laiks, kad dievs ar bālo seju atgriežas Meksikā. Jo vairāk tādēļ, ka atnācēji pavēlēja pērkonam un zibenim (lielgabali) un viņiem bija līdzi kaut kādas baismīgas, fantastiskas būtnes (zirgi).
Lielos plūdus acteku valsts galvaspilsētā Tenočtitlānā neilgi pirms Kortesa ekspedīcijas priesteri iztulkoja par ļaunu zīmi, kas norāda uz lielām un briesmīgām pārmaiņām. Un vai par to nevēstīja vēl viena brīnumaina parādība — trīs žilbinoši spožas komētas, kas pēkšņi līdzīgi ugunsgrēka blāzmojumam uzliesmoja nakts tumsā?
Atnestā bruņu cepure galīgi pārliecināja acteku valdnieku, ka baltie ir Kecal- koatla sūtņi. Un viņš nolēma, ka pretoties nav nozīmes. Var cīnīties pret cilvēkiem, bet nedrīkst pat domāt, ka būtu iespējams sakaut bargā, taču taisnīgā dieva karavīrus.
Daudzi Montezumas tuvinieki, tai skaitā tādi ietekmīgi cilvēki kā viņa brālis Kuitlauaks un brāļa dēli Kuautemoks un Kakamacins, centās pierunāt Meksikas
valdnieku nekavējoties apbruņot lielu un stipru armiju un raidīt to pret spāniešiem, aizsprostot tiem ceļu un pēc tam visus iznīcināt vai arī piespiest atgriezties pāri okeānam. Neticēdams šāda pasākuma sekmēm, Montezuma baidījās pievērst sev vēl lielākas bāl ģīmju dusmas.
Klusībā uzskatīdams, ka tik un tā zaudēs, māņticīgais Montezuma nolēma pielabināties atnācējiem ar bagātīgām dāvanām un tā nedaudz novilcināt savu sakāvi.
Vēstījumā, ko nodeva reizē ar dāvanām, bija teikts, ka Montezuma ļoti priecājoties par aizjūras viesu ierašanos, bet ļoti nožēlojot, ka nevarot tos pieņemt. Ceļš līdz galvaspilsētai esot garš un bīstams. Viņš dodot padomu atbraucējiem doties mājup un aizvest šīs dāvanas savam karalim kā viņa, Monte- zumas, visdraudzīgāko jūtu apliecinājumu.
Izmeklētiem vārdiem pateicies par dāvanām, Kortess lūdza sūtņus paziņot lielajam Meksikas valdniekam, ka nevarot atgriezties mājās, neizpildījis karaļa pavēli un neredzējis Montezumu. Ceļa grūtības viņu nebaidot. Viņš jau esot veicis ceļu, kas vairākkārt pārsniedzot atlikušo attālumu līdz Mon- tezumas rezidencei Tenočtitlānai. Pēc ilgā un grūtā ceļojuma pāri okeānam gājiens pa sauszemi līdz valsts galvaspilsētai spāniešus nepavisam nenogurdināšot.