Pamodinājuši interesi par dramatiskajiem notikumiem, kas norisinājās Meksikas ielejā, un pilnīgi iekarojuši lasītāja uzmanību^ autori uz laiku atstāj Kortesu un Montezumu un izklāsta Ērgļa un Kaktusa zemes vēsturi no vissenākajiem laikiem.
Piektās daļas pirmajās nodaļās uz arheoloģisko materiālu pamata tiek restaurēta tā saukto tolteku vēsture un kultūra. Pēc tam autori ziņo par mežonīgo cilšu — «naua» iebrukumu. Pēc kariem bagātās acteku vēstures izklāstījuma (līdz spāniešu iebrukumam) seko acteku sabiedrības ražošanas spēku apraksts, lai noskaidrotu, ko ieguva Eiropa, atklādama Meksiku un tās strādīgos iedzīvotājus. Autori pilnīgi pamatoti veltījuši atsevišķu nodalījumu jautājumam «No kurienes cēlusies kukurūza». Viņi nonāk pie neapstrīdama secinājuma, ka kukurūza bija pazīstama senajiem amerikāņiem jau pirms daudziem tūkstošiem gadu un ka tās pirmdzimtene bija Centrālā Amerika.
Nākošajā nodaļā «Čokolatl un tomāti» autori piemin visus tos graudaugus, augļus, ārstniecības augus un puķes, par kuriem Eiropas tautām jāpateicas vienkāršajiem indiāņu darba cilvēkiem. Tālāk stāstīts arī par citiem ievērojamiem acteku kultūras sasniegumiem, par viņu mākslu, par uzkrātajām zināšanām, par reliģiju un mītiem.
Daudzie, rūpīgi izraudzītie zīmējumi un precīzās kartes atdzīvina tekstu un palielina grāmatas vērtību. Esmu pārliecināts, ka tā iemantos lielu lasītāju pulku.
Akadēmiķis V. Struve
Pirmā nodaļa KARAVELAS IZIET JŪRĀ
Tomēr varonis viņš nebij, Nedz ar bruņinieku kārtas, — Tikai laupītāju virsnieks.
H. Heine. «Viclipucli».
ZELTA DRUDZIS
Kopš kāda laika mazā ostas pilsētiņa Santjāgo, kas atradās Kubas salas dienvidu galā, bija pilnīgi pārvērtusies. No klusās, rāmās dzīves nebija palicis ne vēsts. Šķita, ka šīs pilsētiņas iedzīvotājos būtu iemājojis nelabais un iedvesis viņos nez kādu nemieru, izraisījis nevaldāmu dziņu darboties.
Vieni no agra rīta līdz vēlam vakaram ņēmās gar kuģiem, drīvēja tos, pārbaudīja virves, krāva iekšā proviantu. Citi aplūkoja savas arkebūzas un arbaletus [1] un vingrinājās tālā un precīzā šaušanā. Trešie asināja zobenus, lielīdamies cits citam ar tērauda labumu. Bet ceturtie tikai pulcējās grupās un dedzīgi runāja par gaidāmajiem karagājieniem un tālajām, mežoņu apdzīvotajām zemēm, kur, pēc visa spriežot, zelta nav mazāk kā šeit bruģa akmeņu.
Pie reizes sīki apsprieda savu nākošo priekšnieku īpašības.
Ar bijību runāja par bagātajiem un dižciltīgajiem un zobojās par godkārīgajiem un pārāk iedomīgajiem. Dažus slavēja par drošsirdību un vienkāršību, dažus nopēla par skopumu un gļēvulību.
Visbiežāk sarunā pavīdēja Ernando Kortesa vārds. Viņu pieminēja ar godbijību, dažreiz ar acīm redzamu lišķību un vienmēr piesardzīgi. Varēja redzēt, ka ikviens baidījās ar neuzmanīgu vārdu sacelt pret sevi šī cilvēka dusmas.
Santjāgo iedzīvotājus bija sagrābis zelta drudzis — bīstama slimība, kura, kā zināms, tikai nedaudziem atnes bagātību, bet visus pārējos nolemj smagām ciešanām un likstām, pār- cilvēcīgam darbam un nāvei svešumā.
Lūk, kādēļ visās kalvēs kūpēja ēzes un neapklusdami dimdēja veseri, kaldinādami tērauda uzgaļus pīķiem un arbaletu bultām! Lūk, kādēļ ieroču meistari nenogurdami laboja un spodrināja bruņu kreklus, bruņas un ieročus! Lūk, kādēļ vecie, savu laiku sen nokalpojušie falkoneti[2] no jauna tika savesti kaujas gatavībā!
Santjāgo tika rīkota militāra ekspedīcija pēc zelta, kas esot pārpilnībā atrodams kādā nesen atklātā Jaunās pasaules zemē.
Tas notika 1519. gadā — divdesmit septiņus gadus pēc tam, kad Kristofors Kolumbs, meklēdams visīsāko jūras ceļu uz Indiju, atklāja Ameriku — jaunu, milzīgu kontinentu, par kura pastāvēšanu eiropiešiem līdz tam nebija ne jausmas.
SPĀNIEŠU AVANTŪRISTS ERNANDO KORTESS
Spriežot pēc pieredzējušu ļaužu stāstījuma, kuri labi pazina Kortesu, tā bijusi izcila personība. Par viņa daudzajām dēkām runāja ar neslēptu sajūsmu. Viņā, acīm redzot, bija tas, kas valdzināja šos piedzīvojumu meklētājus, zelta un jautras, bezrūpīgas dzīves tīkotājus iekarotajās aizjūras zemēs: pārgalvīga drosme un auksts aprēķins, briesmu nicināšana un dzelžains gribas spēks. Klausīdamies nostāstus par Kortesu, iesācēji droši vien nodomāja: «Ar tādu var iet caur uguni un ūdeni!»
No daudzajiem nostāstiem, kas saistījās ar Kortesa vārdu, dažus atkārtoja sevišķi bieži un ar īpašu labpatiku.
Pastāvīgus smieklus sacēla stāsts par to, kā septiņpadsmit gadus vecais Ernando, izbijis students, draiskulis un slaists, nakts aizsegā mēģinājis ielavīties kādas skaistules savrup
mājā, kur viņam bijusi norunāta satikšanās. Ar kaķa veiklību viņš rāpies augšup pa stāvo sienu, pieķerdamies pie katra vismazākā izciļņa, un būtu jau laimīgi sasniedzis balkonu, bet tad negaidot zaudējis pamatu zem kājām un nokritis zemē no trešā stāva augstuma. Vairākas nedēļas Ernando pēc tam nogulējis mājās un šī notikuma dēļ neesot ticis uz kuģa, kas no Spānijas devies uz Ameriku.
Notika tas sen, pirms piecpadsmit gadiem, nelielā Spānijas pilsētiņā Medelīnā.
Divus gadus vēlāk — 1504. gadā viņš tomēr izrāvās no vecāku aizgādības un devās uz Espaņolu — tā toreiz sauca Haiti, ko bija atklājis Kolumbs. Espaņolas gubernators Di- ~ego Velaskess bija Kortesa svainis un bija nolēmis iepriecināt savu radinieku. Kortess dabūja «repartimento» — lielu zemes gabalu kopā ar indiāņiem, kas bija nodoti pilnīgi viņa rīcībā, un ienesīgu amatu.