1517. gadā nocirta galvu slavenajam ceļotājam, Dienvid- jūras (Klusā okeāna) atklājējam Vasko Balboa, kuru pilnīgi nepamatoti apvainoja nodevībā. Notiesādams viņu uz nāvi, spāniešu kolonijas Santamarija gubernators, neapdāvinātais Pedrariass atbrīvojās no sāncenša. Slavenais Kristofors Kolumbs no sava trešā ceļojuma pār okeānu atgriezās Spānijā sakalts važās, arī pilnīgi nepamatotu un aplamu aizdomu dēļ. Un arī Kortess nebūtu izvairījies no karātavām, ja par viņu neparūpētos draugi.
Cietumā Kortess nebija ilgi. Viņam izdevās atbrīvoties no važām, izlauzt loga restes un nolēkt no otrā stāva uz ielas. Pēc tam viņš ātri sasniedza tuvāko baznīcu, kur bija pasargāts no briesmām. Pēc toreizējām parašām noziedznieks dievnama teritorijā bija neaizskarams.
Ļaunas mēles melsa, ka pārdrošā bēgšana notikusi ar sargu atbalstu. Tam var ticēt, jo Kortess jau toreiz bija populārs un prata noskaņot ļaudis savā labā.
Velaskess nostādīja ap baznīcu sardzi, jo bija pārliecināts, ka agri vai vēlu Kortess atstās savu patvertni. Tā arī notika. Kad pēc dažām dienām Kortess bezrūpīgi pārkāpa pār baznīcas žogu, viņam uzklupa kāds Huans Eskudero un sagrieza rokas uz muguras.
Ar dažu palīgā piesteigušos spēcīgu vīru palīdzību
Kortesu atkal nogādāja cietumā, iekala važās un pēc tam pārvietoja uz karavelu kas devās uz Espaņolu.
Viņš gatavojās braukt turp kā sūdzētājs, bet tagad nācās doties ceļā kā apsūdzētajam …
Acīm redzot, Kortesam arī uz kuģa atradās drauģeļi, ja viņam arī te izdevās atbrīvoties no važām, nepamanītam nokļūt laivā, kas bija piesieta pie kuģa, un pārdroši aizbēgt. Tiesa, laivu viņam drīz vien nācās atstāt un līdz krastam nokļūt peldus. Bet kā tas arī nebūtu — viņš atkal atradās brīvībā. Un vēlreiz atrada patvērumu baznīcas sienās.
Visiem par brīnumu gubernators drīz vien samierinājās ar stūrgalvīgo idalgo. Par to, kā tas noticis, klīda pretrunīgas baumas. Daži stāstītāji bija gatavi apzvērēt, ka pašu acīm redzējuši, kā nesenie ienaidnieki draudzīgi apskāvušies un sacījuši viens otram komplimentus. Taču pat visvientiesīgākie klausītāji tam ne sevišķi ticēja.
Pilnīgi iespējams, ka Velaskess no sirds piedeva Kortesam, jo saprata, ka tas var viņam vēl noderēt. Bet Kortesam nebija sevišķu iemeslu turēt ļaunu prātu; jo vairāk tādēļ, ka viņš drīz netālu no Santjāgo dabūja lielisku «repartimento» — ienesīgas raktuves un ļoti izdevīgu amatu. Dažu gadu laikā viņš iedzīvojās veselā bagātībā.
Kortess prata pārvērst indiāņu sviedrus un asinis zeltā. Ne velti viens no viņa biogrāfiem daudznozīmīgi raksta: «Tikai pats dievs zina, cik indiāņu dzīvību maksāja šī bagātība.»
Tas ir īsumā viss, ko par Kortesu 1519. gadā runāja Santjāgo.
Iespejams, ka šajos nostāstos bija pārspīlējumi un dažas neprecizitātes. Šis tas varbūt bija izpušķots, šis tas izlaists. Taču visumā stāsta patiesīgums nav apšaubāms. Tieši tāds arī bija Ernando Kortess, spāniešu avantūrists, zelta un piedzīvojumu meklētājs, tajā laikā nepilnus trīsdesmit četrus gadus vecs.
IZLŪKOŠANA AR KAUJU
Kurp taisījās doties Kortess? Uz kādām zemēm? Kādas pasakainas bagātības rēgojās viņam un viņa biedriem? Un kas pamudināja rīkot šo ekspedīciju, kura sacēla kājās burtiski visus Santjāgo iedzīvotājus?
Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, mums jāatgriežas ne-
Spāniešu iekārotāji sadedzina sagūstītos indiāņus. Pec senas gravīras. 2 — Tenočtitlānas bojā eja 17
daudz atpakaļ un jāpastāsta par dažiem notikumiem pirms diviem gadiem.
Simt desmit tukšā palikušie spāniešu ieceļotāji Kubā, kurus Velaskess nespēja apgādāt ar zemi un indiāņiem, nolēma ilgāk negaidīt un paši iegūt vergus kaimiņu salās. Šo cilvēku mednieku bandu vadīja kāds Francisko Ernandess de Kordova.
Viņam pašam bija gan zeme, gan indiāņi. De Kordova bija ļoti bagāts cilvēks, vairāku indiāņu ciemu īpašnieks. Bet vai tad bagātniekam kādreiz pietiek ar to, kas viņam ir? Viņš vienmēr cenšas pavairot savas bagātības. Tāds bija arī de Kordova.
Spānieši iegādājās divus kuģus, trešo viņu lietošanā nodeva Kubas gubernators Velaskess ar norunu, ka viņi pēc atgriešanās par to samaksās ar dzīvo preci.
Par kopīgi samesto naudu salīga matrožus, iegādājās pārtiku, tauvas, enkurus, buru audeklu, mucas ūdenim. Un 1517. gada 8. februārī ekspedīcija atstāja Kubas krastus. Bez ieročiem katrs spānietis ņēma līdz pamatīgu stikla kreļļu krājumu. Par tām viņi cerēja no vientiesīgajiem indiāņiem iemainīt zeltu.
Bet šī ekspedīcija tās dalībniekiem beidzās ļoti bēdīgi. Viņi ne vien neieguva vergus un nevarēja izdevīgi apmainīt savus stikla nieciņus, bet tik tikko izglāba savu ādu no indiāņiem, kas pašaizliedzīgi aizstāvēja savu brīvību. Desmitiem spāniešu nogalināja, citi (to skaitā arī viņu vadonis de Kordova) nomira no ievainojumiem drīz pēc atgriešanās.
Viens no ekspedīcijas dalībniekiem — kareivis Bernals Diass[4] atstājis sīku šī brauciena aprakstu. Diendienā viņš atzīmēja visus notikumus, pierakstīja pat interesantākās sarunas. Iegaumēsim viņa vārdu — ar to mēs vēl ne reizi vien satiksimies mūsu grāmatā. Viņa liecības vēlāk noderēja vēsturniekiem, jo citi tik ticami dokumenti nav saglabājušies. Izmantojot Bernala Diasa dienasgrāmatu, iespējams tagad restaurēt šī nelaimīgā brauciena dažas raksturīgākās epizodes, kā arī uzzināt interesantus sīkumus par vēlākām ekspedīcijām, kurās piedalījies mūsu hronists.
Spānieši kuģoja uz rietumiem, «nezinādami ne sēkļu, ne straumju, ne vēju», — kā raksta Bernals Diass. Nokļuva stiprā vētrā un gandrīz aizgāja bojā. Divdesmit pirmajā dienā kopš brauciena sākuma atklāja jaunu zemi. Te spāniešus pārsteidza lielas akmens celtnes, kādas nebija ne Espaņolā, ne Kubā.