— Vairāk zelta mums nav, — viņi paziņoja. — Bet tur, kur saule noriet, atrodas zeme, kur tas ir lielā daudzumā.
Šī vēsts spārnoja iekarotājus, pildīja viņu sirdis ar sajūsmu. Bet, iekams tie devās tālāk uz teiksmaino zelta zemi, tie nolēma pievienot jaunatklāto piekrasti Spānijas karaļvalstij. Ar tulku palīdzību Grihalva pastāstīja indiāņiem par Kārļa V vareno impēriju un pieprasīja, lai viņi atzītu par savu valdnieku Spānijas karali. Uz to sekoja saprātīga atbilde, ka valdnieks viņiem jau esot pašiem savs un visai savādi, ka spānieši, tikko ar viņiem iepazinušies, jau uzmācoties ar kādu citu virsaiti, ko neviens nezinot un neesot pat redzējis. Ja atbraucēji mēģināšot to panākt ar varu, tad viņiem būšot darīšana ar diviem karapulkiem sešpadsmit tūkstošu vīru kopskaitā, kuri atrodoties kaujas gatavībā.
Tāda atbilde spāniešus mazliet atvēsināja. Iekrāvuši pārtiku un sagrābuši zeltlietas, viņi pasteidzās aizbraukt.
Daudz piekrastes ciematu un līču, limānu un kalnu virsotņu atzīmēja spānieši savā kartē, kamēr sasniedza upi, kuras krastos stāvēja indiāņu bari ar gariem šķēpiem, kas bija izgreznoti ar baltiem karodziņiem — miera un draudzības zīmi. Rias de la Banderas («Karodziņu upe») — tā to nosauca spānieši, būdami neizpratnē, ar ko izpelnījušies tik jūsmīgu sagaidīšanu un kādēļ pēkšņi noticis tāds lūzums vietējo iedzīvotāju attieksmē pret viņiem. Viņi toreiz nezināja — tas noskaidrojās daudz vēlāk, — ka sasnieguši lielas un stipras valsts Meksikas robežu, kuras teritorija bija lielāka nekā Spānija. Un pēc Montezumas — šīs zemes valdnieka pavēles viņiem sarīkota tik draudzīga sagaidīšana.
Montezuma, atrazdamies simtiem kilometru tālumā savā galvaspilsētā Tenočtitlānā, neredzami sekoja katram solim, ko spēra «bālģīmji no Austrumiem», kā indiāņi bija viņus iesaukuši. Ziņneši nodeva valdniekam lapas, uz kurām veselas zīmējumu sērijas veidā bija attēlots viss spāniešu iekarotāju ceļš, viņu ārējais izskats, viņu kuģi un ieroči. No šiem ziņojumiem Montezuma zināja arī par svešzemnieku sevišķo kāri uz zeltu. Bet viņš tikai miglaini nojauta viņu galamērķus. Ar zelta palīdzību, uz kuru spānieši bija tik kāri, Montezuma arī nolēma izdibināt viņu tālākos nodomus. Tādēļ vietējiem virsaišiem bija uzdots laipni sagaidīt atbraucējus, apmainīt viņu preces pret zeltu un izdibināt, ko šie «cilvēki no Austrumiem» nodomājuši turpmāk darīt.
To visu spānieši nezināja. Viņi saskatīja tikai uzmanības un draudzības pierādījumus — un nebeidza vien par to brīnīties.
Domādami, ka sarīkotas lamatas, spānieši vispirms izsūtīja divas laivas ar divdesmit līdz zobiem apbruņotiem kareivjiem. Tikko viņi piestāja pie krasta, viņiem tuvojās grupa indiāņu ar dāvanām — dažādiem gardumiem. Viesiem par godu tika izklāti pīti paklāji. Spāniešus laipni aicināja mielastā.
Tad Grihalva deva rīkojumu sākt vispārēju izcelšanos krastā. Viņu sagaidīja ar lielu godu, kvēpināja smaržīgus sveķus. Bet sazināties varēja tikai ar zīmēm — tulki nezināja vietējo valodu.
Sešas dienas spānieši pavadīja viesmīlīgās «Karodziņu upes» krastā, mainīdami savus stikla niekus pret zeltu. To izdevās iegūt diezgan daudz — par 15 000 peso 1 — tajos laikos ļoti ievērojamu summu.
Pasludinājuši, ka šī zeme tagad pieder karalim Kārlim V, spānieši turpināja savu ceļu uz ziemeļiem. Vēl vairākas reizes viņi sastapa indiāņus un pastāvīgi prasīja zeltu. Dažreiz tas izdevās, bet dažreiz paši spānieši nokļuva muļķu lomā. Tā
1 Peso — spāņu naudas vienība.
vienā ciematā viņi ieguva simt mirdzošu cirvju, noturēdami tos par zeltu. Bet cirvji izrādījās no vara .. .
Saprazdams, ka spēki pārāk mazi, lai dibinātu spāņu kolonijas, Grihalva nolēma pieprasīt papildinājumus. Vienu kuģi ar iegūto zeltu kapteiņa Alvarado vadībā nosūtīja atpakaļ uz Kubu.
Velaskess sagaidīja Alvarado ar lielu prieku. Bet, kad viņš ieraudzīja zeltlietu kaudzes, kuras spānieši bija iemainījuši pret stikla nieciņiem, viņš bija no tiesas laimīgs. Tad viņā arī galīgi nobrieda jaunās zemes iekarošanas plāns.
Nedaudz vēlāk, tā arī nesagaidījuši papildspēkus, Kubā atgriezās arī pārējie ekspedīcijas dalībnieki ar Grihalvu priekšgalā.
Atgriešanās iemeslu bija daudz. Spāniešu vidū sākās ķildas. Daži gribēja apmesties tur, kur indiāņi viņus sagaidīja laipni, citi ieteica virzīties tālāk uz ziemeļiem; trešie prasīja pēc iespējas drīzāk atgriezties mājās. Pie tam ne visi indiāņi bija noskaņoti draudzīgi — vairākas reizes starp viņiem un iekarotājiem izcēlās asiņainas sadursmes. Ļaudis vairāku mēnešu ilgajā braucienā bija noguruši un atklāti kurnēja, tāpēc Grihalva neuzdrošinājās doties ar viņiem nepazīstamās zemes iekšienē. Un viņš pavēlēja griezties atpakaļ.
PIEMANĪTAIS GUBERNATORS
Tieši tagad uz skatuves parādījās Ernando Kortess. Velaskess iecēla viņu par vadītāju jaunai, nesalīdzināmi stiprākai militārai ekspedīcijai, kurai bija jānoved līdz galam de Kordovas un Grihalvas pasākums.
Tātad mēs atradām Santjāgo iedzīvotājus rosīgi gatavojoties jaunajam pasākumam.
Var likties savādi, ka Velaskess izvēlējās tieši Kortesu, kas bija izpelnījies viņa nelabvēlību. Bet citu, vairāk piemērotu cilvēku gubernators neatrada.
Taisnība, arī Grihalvam nebija nekas pretī doties otrreiz ceļā. Bet Velaskess nebija ar savu brāļadēlu apmierināts. Viņš uzskatīja, ka, pusgadu klejojot, Grihalva varējis panākt vairāk.
Netrūka arī pazīstamu idalgo no ļoti cienījamām ģimenem, kuri piedāvāja gubernatoram savus pakalpojumus. Bet ne katram varēja uzticēt tādu pasākumu. Bija vajadzīgs drosmīgs, noteikts, uzņēmīgs cilvēks, ar kuru kareivji dotos ugunī un ūdenī. No otras puses, viņš nedrīkstēja arī būt pārak iedomīgs, lai neaizēnotu Kubas gubernatoru, ekspedīcijas iedvesmotāju