Tā arī darīja Šočimilko valdnieki. Drīz viņu piemēram sekoja otomici, kas dzīvoja Meksikas ielejas rietumu daļā.
Teskoko valdnieks, vēlēdamies iegūt Kortesa labvēlību, nodeva viņa rīcībā savu piecdesmit tūkstošu vīru lielo armiju.
Saņēmis tik ievērojamu atbalstu, Kortess izdarīja jaunu iebrukumu pilsētā. Bet viņš veltīgi bija cerējis, ka šoreiz būs vieglāk. Visi vecie aizsprosti un barikādes izrādījās atjaunoti, bet visas tlaškaliešu uzceltās pārejas pār dambi — no jauna izpostītas. Atkal vajadzēja ar kombinētu armijas un flotiles rīcību atkarot katru metru dambja.
Un, lūk, Kortesa karaspēks atkal galvenajā laukumā. Un atkal Kortess ar sarūgtinājumu domā par neizbēgamo atkāpšanos, par neiespējamību nostiprināties šajā bangojošajā naida okeānā. Kā piespiest actekus nolikt ieročus? Ar kādiem līdzekļiem salauzt viņu pretošanās gribu? Ar ko viņus iebiedēt?
Acumirklī viņa galvā nobrieda jauns plāns. Un viņš tūlīt ķērās pie tā realizēšanas .. .
— Nodedzināt Ašajakatla pili! Nopostīt līdz pamatiem! Iznīcināt!
Šī pavēle radīja izbrīnu pat viņa vecajos, daudz pieredzējušos karavīros. Pili pamatoti uzskatīja par vienu no visskaistākajām galvaspilsētas celtnēm. Tās nopostīšana ne par vienu soli netuvinātu spāniešus viņu mērķim. Bet Kortesa veterāni nebija pieraduši daudz gudrot. Tādas pavēles kā «nodedzināt», «nopostīt», «iznīcināt» vienmēr bija viņiem pa prātam.
Uz pili sāka lidot degošas pagales. Tās torņi, griesti un iekšējās sienas bija koka. Pēc brīža pili apņēma liesmas. Uz visiem laikiem aizgāja bojā viens no visbrīnišķīgākajiem acteku arhitektūras pieminekļiem.
Otrs objekts, ko Kortess izraudzīja iznīcināšanai, bija slavenais valdnieku putnu dārzs. Šai apbrīnojami vieglajai un skaistajai koka celtnei ar bambusa kolonām nebija nekādas militāras nozīmes. Bet ar putnu dārzu acteki ļoti lepojās. Kortess to zināja un centās iznīcināt tieši to, kas viņiem bija sevišķi dārgs. Bez tam putnu dārzu bija vieglāk nodedzināt nekā
blakus esošās, akmeņiem apšūtās mājas. Tas uzliesmoja jau no pirmās pagales. Sausais koks un bambuss dega kā sērkociņi.. .
Liesmās bezjēdzīgi aizgāja bojā tūkstošiem Centrālās Amerikas putnu valsts pārstāvju. Aizgāja bojā prasmīgo acteku putnu audzētāju vairāku paaudžu darba augļi. Tā «civilizētie» spānieši «ieviesa kultūru» «neizglītoto» indiāņu vidū . . .
Bet Kortess pārrēķinājās, domādams, ka ar tādu rīcību varēs iebiedēt Tenočtitlānas iedzīvotājus, salauzt viņu cīņas gribu. Rezultāts bija pilnīgi pretējs. Sašutums pārņēma visus, kas uzzināja par balto iebrucēju mežonīgo un bezjēdzīgi barbarisko rīcību. Acteku uzbrukumi atjaunojās ar vēl lielāku sparu. Daudzi devās drošā nāvē, mezdamies zem zirgu pakaviem un mēģinādami noraut zemē jātniekus.
Kortesa nodaļas glāba tikai tas, ka lielākā daļa acteku karaspēka tajā pašā laikā cīnījās citās pilsētas daļās ar Sandovala un Alvarado uzbrucēju kolonām.
«NELAIMES TILTS»
Gāja dienas un nedēļas, bet kaujai nevarēja paredzēt galu. Ar augošu nemieru Kortess vēroja, kā cīņu gaitā acteki pilnveido savu kara mākslu. Kuautemokam bija neizsmeļama izdoma, un viņš sagādāja spāniešiem arvien jaunus pārsteigumus. Pāļu lamatas brigantīnām bija viņa izgudrojums. Arī maskētās bedres, slēpņi niedrās, arvien jauni pārrakumi.. . Tagad tam pievienojās prasme vadīt lielu karaspēka daļu darbību, izmantojot gaismas un skaņu signālu sistēmu. Pēkšņi gan te, gan tur uzliesmoja ugunskuri, un acteku pulki vienlaicīgi dažādās pilsētas daļās uzbruka trim galvenajiem spāniešu un tlaškaliešu grupējumiem. Dažreiz signalizācijai kalpoja bungu dārdoņa.
Tagad acteki karoja arī naktīs, kaut gan agrāk no tā vairījās. Bet ja paši neuzbruka, tad viņu pozicijas apsargāja pastiprināti sargposteņi, kas agrāk netika novērots. Sargposteņi mainījās pēc signāla svilpiena.
Kaujās nogurdinātās daļas Kuautemoks pastāvīgi nomainīja ar svaigām. Šī mija — no atpūtās kaujā, no kaujas atpūtā — noritēja regulāri. Bija skaidri redzams, ka Kuautemoks bija nodomājis likt konkistadoru spēkiem pamazām noasiņot.
Pienāca diena, kad spāniešu pacietība izsīka.
Divu mēnešu nepārtrauktās kaujas bija visus galīgi nomocījušas. Kortess paklausīja padomdevējiem, kas ieteica izrēķināties ar spītīgo pilsētu vienā izšķirīgā triecienā.
Kortesa pulki gāja uzbrukumā pa visiem trim dambjiem. Sākumā pavadīja brigantīnas, pēc tam jauno sabiedroto
gatavotas pirogas. Tādā veidā arī ielu cīņās kājniekus atbalstīja flotile. Tuvcīņās uz namu jumtiem devās tlaškalieši.
Par visu uzbrucēju kolonu satikšanās vietu Kortess noteica tirgus laukumu. Tik tālu spānieši, kas aplenca galvaspilsētu, vēl nekad nebija iespiedušies. Bet likās, ka šoreiz liktenis tiem bija labvēlīgs.
Acteku pretestība pie izpostītajām vietām uz dambjiem, barikādēm un aizsprostiem bija vāja. Pie katras šādas aizsardzības ierīces cīņa ilga tikai dažas minūtes. Tad tā krita spāniešu rokās. Panākumu iedvesmoti, viņi arvien straujāk metās uz priekšu. Katra nodaļa centās pirmā sasniegt tirgus laukumu un izpelnīties virspavēlnieka uzslavu.
Pagāja pāris stundas kopš kaujas sākuma, un Kortesa sirdi sāka mākt šaubas. Pārāk viegli spāniešiem izdevās gūt panākumus. Pārāk ātri viņu rokās nonāca viena iela pēc otras. Vai tikai viņa karaspēks nav iegājis slazdā?