Tikko viņam tas bija iešāvies prātā, kad atskanēja tik spēcīgs taures pūtiens, kādu viņam agrāk nebija gadījies dzirdēt. Tas bija norunātais signāls, pēc kura Kuautemoka pulki, ievilinājuši spāniešus un viņu sabiedrotos dziļi pilsētā, pēkšņi apgriezās un pārgāja uzbrukumā. Tajā pašā laikā parādījās šķērsielās noslēptās spēcīgās nodaļas, kas tīšām bija palaidušas Kortesa armiju garām, lai pēc tam nogrieztu tai visus atkāpšanās ceļus.
Acteku negaidītā rīcība deva viņiem lielus panākumus. Vienā minūtē uzbrucēju kolona bija izjaukta, sažņaugta spīlēs un piespiesta bēgt. Cits citu samīdami, tlaškalieši un spānieši griezās atpakaļ, tomēr visus panāca Tenočtitlānas varonīgo aizstāvju bultas un metamie šķēpi.
Bet visbriesmīgākais bija vēl priekšā. Vienas kolonas atkāpšanās ceļā pēkšņi atklājās astoņus metrus plats pārrakums. Ūdens bija ļoti dziļš, un kalnu iedzīvotāji tlaškalieši neprata peldēt. Bet lejā šaudījās simtiem acteku pirogu, kas bija gatavas grābt ciet katru, ko iesviedīs ūdenī. ..
Kortess jau pirms uzbrukuma bija pavēlējis visus pārrakumus aizbērt. Bet viņa pavēle nebija izpildīta, jo šķietamie panākumi bija sagrozījuši spāniešiem un viņu sabiedrotajiem galvas. Viņi gāja uz priekšu, nerūpēdamies par aizmuguri un nevēlēdamies šķiest laiku un spēkus tik grūtam un nogurdinošam darbam kā pārrakumu aizbēršana. To, pēc viņu domām, būtu jēga darīt tad, ja būtu paredzama atkāpšanās. Bet tagad visa pilsēta būs viņu rokās, un viņi no turienes vairs neaizies . . .
Paniski bēgošais pūlis nespēja apstāties pie dambja izpostītās vietas. Aizmugurē esošie, spiezdamies uz priekšu, iegrūda pirmās rindas ūdenī. Tiem sekoja ari paši grūdēji. ..
Desmitiem un simtiem cilvēku sakrita ezerā, kur tos acteki acumirklī sagrāba un ievilka laivās, lai vēlāk upurētu asiņainajam Uicilopočtli.
Droši vien noslīkt bija labāk nekā krist acteku rokās … Bet indiāņi neļāva spāniešiem noslīkt. Vienaldzīgi noskatīdamies, kā noiet dibenā viņu ciltsbrāļi tlaškalieši, viņi darīja visu iespējamo, lai glābtu bālsejainos Kortesa karotājus. Katrs baltais gūsteknis pēc viņu domām bija vislabākā trofeja (neskaitot vienīgi zirgus, kurus vērtēja vēl augstāk).
Kortess, atrazdamies pārrakuma otrā pusē, bija liecinieks tam, kā gāja bojā viņa karavīri, viņa armijas labākie spēki, un nespēja viņiem palīdzēt. Viņš redzēja, kā kareivji, kam bija izdevies izvairīties no actekiem, piepeldēja dambim, mēģināja pieķerties tā glumajām, stāvajām malām un no jauna iekrita ūdenī. Viņš redzēja, kā slīcēji ķērās pie saviem biedriem un aizrāva tos sev līdz . ..
Mēģinādams atjaunot kārtību, viņš sauca:
-— Apstājieties! Neskrejiet! Noturieties kaut pusstundu! Mēs uzcelsim tiltu! Palīgi tuvojas!
Bet viņa balss bija tikko dzirdama, to noslāpēja acteku uzvaras gaviles, kaujas troksnis, slīcēju šausmīgie pirmsnāves brēcieni, sagūstīto izmisīgie saucieni pēc palīdzības …
Dažas minūtes vēlāk Kortesam pašam uzbruka seši spēcīgi indiāņi un vilka viņu uz laivu. Smagi ievainots kājā, viņš aizstāvējās ar pēdējiem spēkiem, un, ja nebūtu atsteigušies divi spānieši un vairāki tlaškalieši, tad arī Kortess būtu kritis gūstā.
Tikai tad, kad ieradās rezervē turētā kavalēristu nodaļa un no citiem iecirkņiem izsauktie artilēristi, Kortesam ar milzīgām pūlēm, izdevās piespiest actekus atkāpties un izvest sveikā palikušās karaspēka daļas no slaktiņa.
Arī Alvarado un Sandovala daļām, kas cīnījās citos pilsētas iecirkņos, tajā dienā nebija ar ko lepoties. Arī tās iespiedās pilsētas sirdī un dabūja izjust labi sagatavotā pretuzbrukuma spēku. Par laimi tās atkāpdamās neuzdūrās pārrakumiem dambī, tādēļ to zaudējumi bija daudz mazāki.
Neveicās tajā dienā arī flotilei. Divas brigantīnas iesprūda starp ezera dibenā iedzītiem pāļiem un nevarēja tikt no vietas. Visi jūrnieki un kareivji, kas atradās uz šiem kuģiem, bija ievainoti. Acteki paņēma vienu brigantīnu tauvā un mēģināja aizvest ar visu komandu sev līdz. Bet atsteidzās palīgā kājnieki, pārcirta virves un izglāba kuģi un cilvēkus.
Nelaimīgās dienas vakarā noskaidrojās, ka gājuši bojā vairāki simti tlaškaliešu un krituši gūstā sešdesmit spāniešu. Paniskās bēgšanas laikā Kortesa armija bija zaudējusi divus lielgabalus. Nogalināti bija arī septiņi zirgi.. . Pēc atmiņā palikušās «Bēdu nakts» šī bija pati lielākā spāniešu sakāve.
Kuautemoka izstrādātā jaunā taktika deva augļus. Acteku vadonis saprata, ka pret konkistadoriem nevar cīnīties ar vecām metodēm. Ienaidnieka varenajiem ieročiem Kuautemoks lika pretī atjautību un apķērību, kara viltību un drošu manevru — un viņam izdevās dot spāniešiem smagu triecienu.
Kortess nosauca liktenīgo pārrakumu, pie kura cieta sakāvi viņa armija, par «Nelaimes tiltu».
SAKāVES SEKAS
Ar «Nelaimes tiltu» iekarotājiem sākās vesela sērija smagu pārbaudījumu. Tajā vakarā spāniešiem nebija lemts atpūsties, lai gan pēc nogurdinošās, kaujā pavadītās dienas viņi par visu vairāk ilgojās miera.
Pēc saules rieta visu uzmanību saistīja dīvainas, žēlabainas skaņas. Spānieši tās bija dzirdējuši tikai vienu reizi, bet tās saglabājās atmiņā uz visu mūžu, jo pirmo reizi tās atskanēja «Bēdu naktī». Tās bija lielās čūskādas bungas, kas agrāk gla- - bājās kara dieva Uicilopočtli templī.