Ko viņi varēja stādīt pretī arvien pieaugošajai spāniešu un to sabiedroto varenībai? Savas rokas, kas no dienas dienā kļuva nespēcīgākas un tikai ar grūtībām varēja uzvilkt loku?
Un tomēr viņi cīnījās, cīnījās izmisīgi un labāk gāja drošā nāvē nekā padevās uzvarētāju žēlastībai. Hronisti min daudzus apbrīnojamas varonības piemērus, kad bada nomocītie karotāji aizsargājās ar pēdējiem spēkiem. Un ne tikai aizsargājās, bet arī uzbruka. Likās, ka viņi sacītu iekarotājiem: «Mūs var nogalināt, bet nevar uzvarēt.»
Daudz rūgtu, bet taisnīgu vārdu nācās dzirdēt Kortesa sabiedrotajiem, kas akli izpildīja viņa pavēles.
— Kādēļ jūs tā pūlaties? — sauca viņiem Tenočtitlānas iedzīvotāji. — Ja mēs uzvarēsim, tad visu, ko esat izpostījuši, jums nāksies atjaunot. Bet, ja uzvarēs Kortess, tad jūs strādāsiet baltajiem, celsiet saviem jaunizceptajiem draugiem. . . Postiet, postiet — paši savai nelaimei!
Bet nekādi lāsti, pārmetumi un draudi nevarēja apturēt briesmīgo, ar nepielūdzamu neatlaidību veikto postīšanas
darbu. Pagāja nedēļas, un tuksneša josla jūtami paplašinājās. Pēc priekšpilsētām un nomalēm arī galvaspilsētas centra rajoni cits pēc cita krita spāniešu rokās.
Tomēr aplenkto pretestība neizbeidzās. Viņu izturība bija pārsteidzoša: Par to brīnījās pat pie visa pieradušie konkista- dori, kuru amats bija slepkavot un laupīt. Ieņemtajās ēkās spānieši arvien biežāk un biežāk atrada badā mirstošus vai līdz pēdējai pakāpei panīkušus cilvēkus. Bet viņi ar nicināšanu novērsās no spāniešiem. Šie nelaimīgie pat izsmēja uzvarētājus,, kuru kāre pēc mantas un zelta bija visiem zināma.
— Jūs nekad neuzzināsiet, kur noslēpts mūsu zelts, — viņi sacīja ar izsmieklu. — Mirušie nerunā.
Arvien biežāk gadījās uzdurties badā un slimībās mirušo līķiem. Tie gulēja pagalmos, istabās — tur, kur cilvēkus bija pārsteigusi nāve.
Acteki piešķīra sevišķu nozīmi apbedīšanas rituāliem. Kortess to labi zināja, un tas fakts, ka acteki vairs_nespēja apglabāt savu tuvinieku mirstīgās atliekas, liecināja par galīgu fizisko un morālo spēku izsīkšanu.
Taču Kortess nevis priecājās, bet sāka uztraukties ne pa jokam.
Viņš iekaroja mirušu pilsētu. Tajā mitinājās nevis iedzīvo-
tāji, bet ļodzīgas ēnas, dzīvi miroņi, kaut kādas nožēlojamas, cilvēkiem līdzīgas būtnes. Nevienam darbam tās vairs nederēja. Turklāt tūkstošiem neapglabātu līķu radīja epidēmijas briesmas viņa karaspēkam.
Tādēļ Kortess arvien neatlaidīgāk centās ātrāk izbeigt šo slaktiņu, kura turpināšana bija kļuvusi bezjēdzīga. Bet veltīgi Acteki, kas vēl turējās, acīm redzot, bija cieši nolēmuši mirt ar ieročiem rokās. Karavīriem palīdzēja viņu sievas, kas dalījās ar viņiem visās briesmās, pienesa akmeņus un bultas, pārsēja ievainotos. Kaujās tagad piedalījās arī pusaudži un bērni.
Netālu no tirgus laukuma satikās Kortesa un Alvarado grupas, kas bija aplenkušas pilsētu no dažādām pusēm. Tas bija liels spāniešu panākums, un Kortess vēlreiz piedāvāja Kuautemokam pārtraukt bezcerīgo pretošanos. Reizē ar miera piedāvājumu Kortesa sūtņi nogādāja acteku valdniekam dāvanas — maizi, medījumus, augļus. Lai pierādītu savus miermīlīgos nodomus, Kortess pavēlēja uz vairākām dienām pārtraukt uzbrukumu.
Bet tajā dienā, kad spānieši gaidīja ziņas par kapitulāciju, notika negaidīts acteku uzbrukums …
Citu reizi, kad bija norunāta Kortesa un Kuautemoka satikšanās abās pusēs Lielajam kanālam, Kuautemoka vietā atnāca viens no viņa karavadoņiem, kas stipri aizskāra Kortesa patmīlību. Sarunu laikā, kuras tā kā tā nekā nedeva, šis kasiks un visi viņa pavadoņi demonstratīvi ēda Kortesa nesen uzdāvinātos cepumus un ķiršus.
Pie tirgus laukuma kāda liela tempļa virsotnē bija jau uzvilkts spāniešu karogs. Ar to Kortess it kā pasludināja, ka Tenočtitlānā atrodas spāniešu rokās. Tomēr cīņa turpinājās, kaut gan trīs ceturtdaļas galvaspilsētas jau bija nopostītas.
KUAUTEMOKA SAGŪSTĪŠANA
Kortesam bija vēl jādodas divos lielos uzbrukumos, lai piespiestu actekus padoties. Viņiem uzbruka no sauszemes un ezera, saņēma spīlēs.
Tagad spāniešiem pretojās nevis karavīri, bet pilsoņu pūli, kuros bija daudz sieviešu un „bērnu. Viņi cīnījās ar visu, kas gadījās pie rokas. Daudziem nebija ne tikai loku, bultu un šķēpu, bet pat vienkāršu akmeņu.
«Strēlnieki atklāja nežēlīgu uguni,» raksta V. Preskots. «Brigantīnas no otras puses grāva ienaidnieku ar nepārtrauktām zalvēm. Aplenktie, ieslēgti no visām pusēm, cieta visšausmīgāko sakāvi. Zemi klāja nogalināto kaudzes, tā kā
23 6 saniknotajiem pretiniekiem bija jālien pāri šiem asiņaino līķu kalniem, lai varētu viens otru nogalināt. Augsne bija piesātināta asinīm, kas tecēja pa to kā ūdens; ūdens kanālos krāsojās sarkanā krāsā. . . Pagānu šausmīgie brēcieni, spāniešu lamu vārdi un lāsti, ievainoto vaidi, sieviešu un bērnu kliedzieni, iekarotāju smagie sitieni, viņu upuru pirmsnāves mokas, artilērijas dārdoņa, neskaitāmo bultu svilpšana, liesmojošo ēku sprakšķēšana, kuras sabrukdamas nospieda simtiem cilvēku, putekļu un pulvera dūmu mākoņi, kas klāja visu kā drūms aizkars, — šī aina iedvesa šausmas pat Kortesa karavīros, kaut gan viņu sirdis sen bija norūdījušās kaujās un pieradušas pie asins izliešanas un varmācības.»
Četrdesmit tūkstoši iedzīvotāju gāja bojā šajās kaujās.
Otrajā dienā slaktiņš atjaunojās. Tūkstošiem cilvēku mēģināja glābties ar pirogām, bet viņus panāca brigantīnas. Tās tiešā tēmējumā apšāva bēgļus, gremdēja tos, gāza apkārt vieglās laiviņas.