Kāda liela, bagātīgi izgreznota piroga, ko pavadīja vairākas laivas, piesaistīja sev spāniešu uzmanību. Kortess viņiem bija
pavēlējis sagrābt Kuautemoku dzīvu. Vai tikai acteku valdnieks nemēģina aizbēgt šajā laivā, lai turpinātu cīņu ārpus izpostītās galvaspilsētas robežām?
Pirogu panāca, aplenca, un tās komandai pievērsa falkoneta stobru. Tad piecēlās kāds komandas loceklis un skaļi teica:
— Es esmu Kuautemoks. Vediet mani pie Malincina!
Jā, tas bija viņš, Tenočtitlanas varonīgas aizstavešanas organizators. Jaunā karavadoņa izskats spāniešiem bija labi pazīstams. Tas bija ļoti jauns, stalts vīrietis, gara auguma, platiem pleciem, ar atklātu, simpātisku seju un ļoti dzīvām acīm, kas ik mirkli mainīja izteiksmi un kā spogulī atainoja sava īpašnieka domas, sajūtas un pārdzīvojumus.
Spānieši pārvietoja Kuautemoku, viņa sievu un divdesmit dižciltīgus actekus, kas sastādīja viņa svītu, uz brigantīnu. Viņus visus nogādāja pie Kortesa.
— Es darīju visu, kas cilvēka spēkos, lai aizstāvētu savu tautu, — sacīja Kuautemoks Kortesam. — Bet, kā redzams, paši dievi nostājās pret mums. Tu uzvarēji mūs. Tavs spēks bija lielāks nekā manējais. Tad nu dari ar mani, Malincin, ko gribi. Bet vislabāk — ļauj man darīt sev galu, lai es varētu atbrīvoties no dzīvības, kas man kļuvusi pretīga.
Un viņš pieskārās duncim pie Kortesa jostas.
Bet Kortess paspēja sagrābt Kuautemoka roku un atgrūst to sānis. Konkistadoru vadoņa plānos patlaban neietilpa acteku vadoņa noslepkavošana. To viņš izdarīja vēlāk. Kortess zināja, cik liela ir Kuautemoka autoritāte tautā, un uzskatīja, ka viņam izdevīgāk paturēt to dzīvu. Bet vēl izdevīgāk būtu, ja izdotos noskaņot Kuautemoku sev labvēlīgi, padarīt viņu par paklausīgu ieroci. Tādēļ Kortess sacīja:
— Manā gūstā tev netiks nodarīts ne vismazākais apvainojums. Tu aizstāvēji galvaspilsētu kā drošsirdīgs karavīrs. Spānieši prot cienīt arī ienaidnieka vīrišķību.
Vēsts par Kuautemoka sagūstīšanu tūlīt izplatījās acteku vidū. Un tūlīt viņi pārtrauca pretošanos spāniešiem. Tas notika 1521. gada 13. augustā. Šo dienu pieņemts uzskatīt par Tenočtitlānas un visas Meksikas galīgās pakļaušanas dienu.
Galvaspilsēta bija pakļauta,- bet galvaspilsēta neeksistēja. Tā bija trūdošiem līķiem klāta vieta, perēklis briesmīgai sērgai, kas jau sāka piemeklēt arī uzvarētājus. Kortess deva rīkojumu izvest armiju no Tenočtitlānas.
Pēc dažiem aprēķiniem galvaspilsētas aplenkuma laikā gāja bojā ceturtdaļmiljona iedzīvotāju. Dzīvi palika trīsdesmit tūkstoši vīriešu un simt līdz simt piecdesmit tūkstoši sieviešu un bērnu. Viņiem visiem atļāva atstāt galvaspilsētu.
Trīs diennaktis ilga drūmais gājiens. Pa visiem dambjiem
vilkās izmocītu, šausmīgi novājējušu cilvēku rindas — būtnes ar iekritušiem vaigiem un izdzisušiem skatieniem, dzīvi skeleti, kas bija dabūjuši izjust visu postošā kara un blokādes smagumu.
PEC UZVARAS
Laupījums, ko spānieši ieguva zelta un dārglietu veidā, bija daudz mazāks nekā tas, kas bija viņu rīcībā pirms «Bādu nakts». Acteki bija izpildījuši savus draudus — lielāko daļu sava zelta viņi bija nogremdējuši ezerā vai aprakuši zemē, lai ienaidnieks to neiegūtu.
Kortess spīdzināja Kuautemoku, lai uzzinātu, kur atrodas zelts. Viņš aizmirsa savu svinīgo solījumu — nenodarīt acteku valdniekam gūstā «ne vismazāko apvainojumu». Kuautemokam aplēja kājas ar eļļu un pēc tam aizdedzināja . . .
Ciezdams briesmīgas mokas, Kuautemoks nebilda ne vārda. Bet, kad Tlakopānas valdnieks, ko pakļāva tādām pašām mocībām, neizturēja un sāka vaidēt, Kuautemoks viņam sacīja: - — Vai tad es atrodos savā vannas istabā? Vajag vīrišķīgi panest mocības.
Tā ari spānieši nekā neuzzināja.
Dažus gadus vēlāk Kortess lika sodīt Kuautemoku ar nāvi, turēdams to aizdomās par piedalīšanos sazvērestībā kopā ar maijiem. Sazvērestības mērķis bija sacelšanās pret spāņu iebrucējiem.
Laupījumu dalot, neiztika bez abpusējiem pārmetumiem un apvainojumiem. Jūrnieki saņēma visvairāk «trofeju», un tas radīja milzīgu skaudību kājniekos. Kad uzliesmoja kaislības, gandrīz sākās kautiņš.
Sabiedrotie vairs nebija nepieciešami, un Kortess uzaicināja visus atgriezties savās pilsētās un ciemos. Viņu nožēlojamais laupījums — mājturības priekšmeti, trauki, apģērbi spāniešus neinteresēja, un tie atļāva sabiedrotajiem visu ņemt līdz. Tā bija samaksa par asinīm, kas tik bagātīgi bija lijušas indiāņu brāļu karā par prieku Kortesam un viņa kompānijai.
Kareivju veterānu — Meksikas iekarotāju vilšanās bija milzīga. Viņi visi bija cerējuši kļūt par bagātniekiem, bet tagad stāvēja pie sasistas siles. Ierindnieku daļa izrādījās nožēlojami graši, pat kavalēristi saņēma tikai simt peso katrs. Par ko tad viņi bija karojuši? Nevienam taču nebija noslēpums, ka Kortess piesavinājies lielu daļu salaupītā zelta un citu dārgumu.