Uz Kortesa nama sienam saka ik dienas paradities ļoti apvainojoša satura pantiņi:
Drūmi klusē iekarotājs,
Prieks tā seju atstājis —
Uzvarētais uzvarētājs,
Kortesam kas kalpojis.
Šo uzrakstu tūlīt nodzēsa. Bet anonīmais dzejnieks nerimās. Otrajā dienā uz sienas parādījās jauns pants:
Mūsu Kortess — ģenerālis,
Visu dubulti sev rāvis,
Bet vēl baidās palikt bešā —
Karaļdaļu bāž sev ķešā.
Tikai piedraudot ar karātavām, izdevās darīt galu šai «daiļradei», kurā spilgti atspoguļojās kareivju neapmierinātība un vilšanās.
Bet veltīgi Kortess un viņa konkistadori cerēja, ka ar Tenočtitlānas iekarošanu nobeigsies zemes pakļaušana. Viņi rūgti maldījās. Pagāja vēl ilgi nemieru, karagājienu un soda ekspedīciju gadi, līdz beidzot ar zobeūa un krusta palīdzību izdevās zemi kaut cik «nomierināt».
KAPITALISMA RĪTA AUSMAS IDILE
Tas, ka Kortesa laupītāju bandām izdevās iekarot tik lielu un bagātu zemi, var likties kaut kas pārdabisks. Daudzi buržuāziskie vēsturnieki tā arī apgaismo šo epopeju. Viņi tajā saskata Eiropas «progresīvās» civilizācijas uzvaru pār Amerikas «atpalikušo» civilizāciju. Citi to tēlo kā kristīgās ticības principu uzvaru pār pagānismu.
Visu šo izskaidrojumu īstā vērtība mums labi zināma. Grūti iedomāties Kortesa kareivjus — kriminālnoziedzniekus, laupītājus un izvarotājus, dedzinātājus un slepkavas — kā civilizācijas nesējus. Bet, kas attiecas uz kristīgās ticības labumiem, ar kuriem tika aplaimoti indiāņi, tad par to labi pateicis Kārlis Markss. Viņš rakstīja:
«Par kristīgo koloniālo sistēmu V. Havits, cilvēks, kas kristiānismu padarījis par savu specialitāti, saka tā: «Tā saucamo kristīgo rasu barbariskie un neģēlīgie briesmu darbi, ko tās ir izdarījušas visās pasaules malās pret visām tautām, kuras tām izdevies padarīt par saviem vergiem, pārspēj visas šausmas, kādas jebkurā vēsturiskā laikmetā ir izdarījusi
jebkura rase, neizslēdzot vismežonīgākās un visneizglītotākās, visnežēlīgākās un visnekaunīgākās.»»
Meksikas sakāve bija dziļi likumsakarīgs process. Un lietas būtība ir ne tikai šaujamo ieroču, tērauda zobenu, kavalērijas un eiropiešu kara tehnikas milzīgajā pārākumā salīdzinājumā ar loku un bultu, koka šķēpiem un nekārtīgo indiāņu kājnieku masu.
Meksika nebija vienota, centralizēta valsts. Tā sastāvēja no daudzām atsevišķām pilsētām — valstīm, kas naidojās cita ar citu un ekonomiski bija vāji saistītas. Tiesa, actekiem izdevās pakļaut savai varai lielāko daļu pilsētu un piespiest tās maksāt nodevas. Ar ieroču spēku viņi izveidoja lielu valsti. Bet viņi nespēja radīt stipru valsts organizāciju un saliedēt savas «impērijas» (tā acteku valsti sauca spānieši) atsevišķās daļas vienotā veselā. Varmācība un pārmērīgi lielās nodevas izraisīja pakļautajās ciltīs un tautās naidu pret Tenočtitlānas valdniekiem. To veikli izmantoja Kortess, iegrūzdams Meksiku brāļu karā, lai pats kļūtu par tās neierobežotu saimnieku.
Meksikas iekarošana jūtami veicināja feodālās iekārtas sabrukumu Eiropā. Tas bija kapitāla sākotnējās uzkrāšanas periods, un spāniešu salaupītais zelts izraisīja veselu virkni jaunu laupīšanas karagājienu, kas savukārt vēl vairāk palielināja kapitālu pieplūdumu. «Dārgumu krājumi, kas bija iegūti ārpus Eiropas robežām ar laupīšanas, iezemiešu verdzināšanas un slepkavību palīdzību, ieplūda metropolē un te pārvērtās kapitālā.» [13]
Asinis stingst dzīslās, kad iepazīstamies ar tiem līdzekļiem un metodēm, ar kuru palīdzību konkistadori ieguva savas bagātības. Spīdzināšanas, karātavas, dzīvu indiāņu sadedzināšana sārtos — viss bija atļauts, kad bija runa par iekarotāju iedzīvošanos. Indiāņu medīšanai spānieši speciāli dresēja niknus suņus — cilvēkēdājus.
Romas katoļu baznīca svētīja savus dēlus, lai tie iznīcina indiāņus. Bet pretošanos viņiem pāvests novērtēja kā «visvarenā dieva un svēto apustuļu Pētera un Pāvila apvainošanu».
Visnežēlīgākajiem līdzekļiem tika apspiests katrs mēģinājums iegūt neatkarību. Sodīja kā vainīgo, tā nevainīgo — iznīcināja visus «dumpīgā» apgabala iedzīvotājus.
Raksturodams sākotnējās uzkrāšanas periodu, K. Markss rakstīja, ka «. .. patiesajā vēsturē ļoti liela loma ir iekarošanai, verdzināšanai, laupīšanai, — vārdu sakot, varmācībai»
«īstenībā sākotnējās uzkrāšanas metodes ir viss kas cits, bet tikai ne idile.» [14]
Meksikas iekarošana, ko izdarīja Kortess, ir zīmīga ilustrācija šiem Marksa vārdiem.
Vēl pilnīgāku un plašāku laikmeta raksturojumu lielais marksisma pamatlicējs devis šādās rindās:
«Zelta un sudraba atradņu atklāšana Amerikā, vietējo iedzīvotāju iznīdēšana, verdzināšana un aprakšana, dzīviem esot, raktuvēs, pirmie soļi Austrumindijas iekarošanā un izlaupīšanā, Āfrikas pārvēršana par rezervātu, kur medīja melnādainos — tāda bija kapitālistiskās ražošanas ēras rīta ausma. Šie idiliskie procesi ir sākotnējās uzkrāšanas galvenie momenti.» [15]
Tenočtitlānas bojā eja notika tieši kapitālisma rīta ausmā, kad sāka darboties sākotnējās uzkrāšanas «idiliskie procesi». Vai vajadzīgs vēl uzskatāmāks indiāņu «iznīdēšanas, verdzināšanas un aprakšanas, dzīviem esot», paraugs nekā tas, ko nodemonstrēja Ernando Kortess Meksikā!