Nevilšus viņa palūkojās uz šūpulī nemierīgi guļošo zīdaini.
Elisone pamanīja viņas skatiena virzienu, taču nevēlējās pārtraukt sarunu par Henriju. "Mums nevajadzētu klāties slikti," viņa teica. "Henrija mērķis ir atteikties no būvēšanas un pievērsties skulptora un tēlu veidotāja darbam. Ja viņš to var izdarīt — un, ja nevar, tad neviens to nevar; tu zini, cik viņš ir prasmīgs."
"Jā, vienmēr tāds ir bijis," izklaidīgi piekrita Gvineta, joprojām vērodama zīdaini.
"Viņš ir pierunājis Solsteras pils saimnieku ļaut viņam izkalt svēto tēlus jaunajai dāmu kapelai. Ja šis darbs atstās labu iespaidu uz karali, tad dies- zin, kas no tā sanāks?"
"Jā," Gvineta domīgi atbildēja, pilnībā atguvusi uzmanību. "Londonā ir daudz darba, kas veicams karalim un augstmaņiem. Un skulptoriem nav jāstrādā būvlaukumā." Viņas saskatījās. "Taču putekļi tāpat nosēdīsies uz viņa krūtīm, meitiņ, viņam tik un tā būs smagi elpot, kad kļūs vecāks."
"Kad būs ieguvis vārdu, viņam nebūs tik daudz jāstrādā."
Viņas balsī bija jauneklīgi dzīvespriecīga pārliecība. Un neaptraipīta ticība, ka mīļotais vienmēr darīs to, ko viņa vēlēsies. Gvineta gadiem ilgi bija uztraukusies par Saimona veselību, bija lūgusi atteikties no celtniecības un iekārtot mājas Kaintona, kur viņš varētu pārdot akmeņus un aitas; viņa vēlme radīt bija vienmēr sagādājusi viņai vilšanos. Taču tagad, iespējams, beigas bija redzamas. Kad Deikra koledža būs pabeigta, viņam, iespējams, vairs nevajadzēs kalt akmeņus. Ja koledža patiesi būs viņa arhitektūras šedevrs, tad citi to varēs novērtēt un piedāvāt viņam darbu. Būvniecība bija lēns darbs, savukārt rasēšana—ātrs. Vai bija iespējams, ka Saimons var sekot citu tādu pirmās raudzes mūrnieku paraugam kā Henrijs Jīvils — uzraudzīt celtniecību daudzos būvlaukumos, ko ikdienā vada būvlaukuma meistars?
Dzīvot Kaintonā, kur Saimons rasēs savas ēkas namiņā, ko uzcels pats sev, un kur viņam nebūs jāelpo allaž putekļainās mūrnieku apmetnes gaiss: tas bija Gvinetas sapnis. Gulēt naktīs bez sausā klepus, kas Saimonam bija piemeties pērnajā gadā.
"Un kur mans dēls mācīsies amatu? Ja es nolikšu malā rīkus un kļūšu par ceļojošu tirgotāju, kā Tobiass mācīsies no manis?"
Saimons nekad nebija izteicis šos vārdus, bet viņa tos dzirdēji tik skaidri, it kā viņš būtu tos sacījis. Viņa palūkojās uz sava dēla šūpuli. Tobiasa piedzimšana bija noteikusi viņu nākotni.
Septiņi
Kaintona un Deikra koledžas ārpuse, mūsdienas
Miķeļdienā, kurā iekrita ires maksas termiņš, streikotāji sapulcējās koledžas ārpusē, kā parasti, astoņos no rīta. Lai gan ikdienā cilvēki nomainīja cits citu, jo bija jākopj zeme un jāaprūpē mājlopi, streikotāji tikpat lielā mērā bija kļuvuši par Romangeitas ainavas sastāvdaļu kā automašīnas, kas pa ielāpaino asfaltu lēni brauca iekšā un ārā no Solsteras pārpildītā centra.
Televīzijas grupa — kas iepriekš bija zaudējusi interesi koledžas sadarbību noraidošo institūciju vienbalsīgās klusēšanas dēļ — bija atgriezusies, jo to kā bērnus, kas pagalmā dzird kliedzienu "kautiņš", piesaistīja baumas par konflikta atjaunošanos. Koledža nebija atteikusies no prasības pēc deklarācijām par īpašumtiesību statusu, un iemītnieki bija saglabājuši apņēmību tās neiesniegt; bija sagatavots laukums cīņai starp "ziloņkaula tornī mītošajiem zinātniekiem un godīgajiem zemes dēliem", un tas solīja paaugstināt televīzijas reitingus.
Kamēr āra filmēšanas komanda pabeidza savus elektroniskos rituālus, Demija un Noriss atkārtoja sarunu, kas jau bija sākusi bojāt viņu darba attiecības.
"Demij, jums jāsaprot, ka neko vairāk es nevaru darīt, lai samazinātu kaitējumu. Ticiet man, es saprotu, ka sabiedriskajām attiecībām tas nāk par ļaunu, taču man nav izvēles."
"Jā, es zinu! Jūs par visu atbildat. Visa atbildība, bet nekādas varas." Demijas vilšanos vismaz daļēji izraisīja zināšanas, ka Noriss ir kritis par upuri savām demokrātiskajām tieksmēm. Pirms vairākiem mēnešiem kāds no koledžas vadības locekļiem bija iesniedzis priekšlikumu apspriest koledžas zemes gabalu pārdošanu. Pēc, kā stāsta, skarbām debatēm balsojums bija labvēlīgs ieceres īstenošanai.
"Es ne visai labi protu attīstīt sazvērestības teorijas," Noriss bija teicis, kad paskaidroja situāciju, "tomēr domāju, vai priekšlikumu neizvirzīja tieši tādēļ, lai izraisītu krīzi."
"Pamēģināsiet man to izklāstīt?"
Norisa ieelpa bija dzirdama, itin kā viņš gatavotos izteikt savu sakāmo vienā rāvienā. "Zemes pārdošana ir strīdīga, īpaši, ja tā ietver jautājumu par būvniecību uz neizmantotajiem zemes gabaliem. Pieļauju, ka mēs varam iegūt lielu kapitālu…"
"Būvniecība.<*' Demijas satraukums bija tik spēcīgs, ka viņa acumirkli aizmirsa par nomniekiem. "Edmund, jūs varat gūt milzīgu peļņu, ja pārdosiet zemi būvuzņēmējiem…"
"Bet šāda rīcība izraisa ari ārkārtīgi nepatīkamas sajūtas." Noriss ignorēja viņas iestarpinājumu un novērsās. "Mans arguments, ka mums ir sociāls līgums ar iemītniekiem un mēs nedrīkstam patvaļīgi un bez apspriešanās izlemt atdalīt koledžu un zemes gabalus… Nu, tas neguva piekrišanu."
"Kas izšķīra balsojumu?"
"Čārlza Nortropa spēja pārliecināt. Viņš ir ekonomists, un biznesa līmenī viņš zina, ko runā."
"Un tas arī viss jautājums, vai ne?" Demijas tonis bija neitrāls. "Dekāna stingrā ekonomika pret tradīcijām un sociālo līgumu."
"Jā, kad Tobijai bankrots ir tik tuvu kā pašlaik."
Streikotāju vadonis Robs Hedstovs aizsāka lēnus, ironiskus aplausus, kad Noriss un Demija izgāja pa koledžas ziemeļrietumu arku. Plaukšķināšana, ko uztvēra pārējie streikotāji, tika ierakstīta kā fona troksnis milzīgajā mikrofonā, kas bija pagriezts, lai sekotu televīzijas reportierei Ebijai Den- jelsai.
"Doktor Noris, doktor Noris!"
Noriss noraidoši izstiepa roku, lai apklusinātu viņu. "Vai mēs varam to darīt mazliet cienījamāk?"
Žurnāliste pēkšņi apstājās, nolaizdama roku, ar kuru virzīja mikrofonu uz viņa pusi, gar sāniem.
"Proti?"
"Saprātīga intervija manā kabinetā kopā ar Hedstova kungu."
Piepeši streikotāju pūlītim pāršalca nemierīga kurnēšana, novēršot Demijas uzmanību 110 Ebijas Denjelsas.
No mašīnas, kas bija apstājusies neatļautā vietā uz paralēlajām dzeltenajām līnijām Romangeitas malā, izkāpa cilvēks, kuru Demija acumirklī pazina. Viņa uzlika plaukstu uz Norisa rokas un ar zodu norādīja uz atbraucēju. "Nepatikšanas."
Vēlāk, skatoties divu minūšu fragmentu vietējās televīzijas ziņu raidījumā, Demijai bija jāapbrīno režisora māka. Ekrānā parādījās daudz lielāka skaidrība, nekā haotiskajai diskusijai īstenībā bija piemitusi.
"Vēl nav pieņemti negrozāmi lēmumi par zemes pārdošanu," Noriss runāja atturīgā, nomierinošā toni kā cilvēks, kurš uzrunā pašnāvnieku uz dzegas. "Tā ir tikai viena no iespējām, ko vadība ir spiesta apskatīt, apsverot koledžas finansiālo drošību nākotnē. Bet, vienalga, vai mēs galu galā izliekam savus zemes gabalus pārdošanā vai ne, tas ir neiedomājami, ka koledžai jāpaliek stāvoklī, kurā tā nevar pierādīt savas likumīgās īpašumtiesības. Mums jāatrisina dokumentācijas jautājums, lai kas arī būtu gaidāms nākotnē."