Kaca, es nudien domāju tā darīt — dzemdēt bērnu no Nīla. Mēs, Tu un es, to nekad neesam apspriedušas, tāpēc es nekad Tev neesmu teikusi par saviem iebildumiem pret mākslīgo apaugļošanu, proti, lai gan tagad bērniem ir tiesības uzzināt, kas ir viņu tēvs, Tu tik un tā ierosināji audzināt viņus, neko nesakot viņiem par tēti — un līdz pilngadības sasniegšanai viņi nevar tikt pie dokumentiem. Un es nezinu, vai es to spētu.
Kopš Nīla piedāvājuma es apdomāju visas priekšrocības tam, ka viņš kļūst par mana bērna tēvu. Es vienmēr esmu vēlējusies ģimeni, taču nezinu, vai esmu gana drosmīga, lai izaudzinātu bērnu pilnīgi bez tēva. Manuprāt, ja divas lesbietes audzina bērnu, tad tas ir pavisam citādi — īpaši no bērna viedokļa —, ja bērns var teikt: "Es satieku tēti, kad vien gribu" vai "Mans tētis dzīvo Londonā" vai tamlīdzīgi — citiem bērniem viņš var teikt: "Es esmu tāds pats kā jūs, tikai man mājās ir divas sievietes, nevis viena."
Es nevēlos dzīvot ar Nīlu, tāpēc bērnam šī situācija daudz neatšķirsies no tā, ar ko sadzīvo miljoniem citu bērnu — lielākoties dzivot ar mammu un šad tad satikt tēvu. Ar to izņēmumu, ka mums ar Nīlu nebūs sarūgtinājumu pilnu attiecību pagātnē. Mēs varētu dažkārt pavadīt laiku kopā kā ģimene bez saspīlējuma…
Taču varbūt es mānu sevi. Varbūt viss kļūtu sarežģiti — vienai no mums nepatiktu tas, kā otra audzina bērnu, vai būtu strīdi par brīvdienu pavadīšanu, vai Nīls vēlētos satikt bērnu biežāk, nekā es gribētu… Un ko tad, ja vienai no mums vajadzētu aizbraukt no Solsteras jauna darba dēļ, kas tad notiktu?
Kā redzi, es ne tuvu neesmu visu izdomājusi, nemaz nerunājot par to, ka pieņēmusi lēmumu. Man jāaprunājas ar Nīlu par to — par šīs idejas praktisko pusi —, taču es baidos, vai tik viņš nesāks domāt, ka tas notiks, bet beigās es nolemšu atteikties. Baidos arī, ka viņš mani pierunās…
Sešdesmit viens
No: Demija.Millere@kdc.sal.ac.uk
Kam: Agrāko locekļu elektroniskā pasta adrešu saraksts
Temats: Neparasta valdes sapulce
Piektdienas pēcpusdienā pulksten piecos notiks neparasta Kaintona un Deikra koledžas valdes sapulce. Tā ir sasaukta, jo sers Ians Bērds, Nortgeitas koledžas prezidents, koledžas valdei un padomes locekļiem oficiāli ir izteicis priekšlikumu pārņemt vadību.
ļa viņš ir izteicis šādu priekšlikumu, sers Ians droši vien domā, ka viņam ir liels atbalsts koledžā; tādēļ, ja ļūs iebilstat (no sirds ceru, ka tā arī ir), veltiet, lūdzu, pāris minūšu tam, lai reģistrētu atbalstu mūsu koledžas direktoram Edam Norisam, ļa tiks saņemts un atzīmēts pietiekams daudzums atbalstītāju elektronisko vēstuļu, vēstuļu un tālruņa zvanu, doktors Noriss dosies uz sapulci ar lielāku pārliecību, ka runā visas koledžas sabiedrības vārdā, noraidot Nortgeitas priekšlikumu.
Šķiet, tā nav sakritība, ka tieši tad, kad koledža sāk akciju "Sasniegt miljonu", atbildot uz Džona Songa neticamo finansiālā atbalsta žestu, Nortgeita uzbrūk ar piedāvājumu, par ieganstu izmantojot mūsu finansiālo stāvokli. Viņi, ļoti iespējams, apzinās, ka akcijas "Sasniegt miljonu" rezultāti krietni vien atrisinās mūsu tagadējās finansiālās grūtības un citas ieceres, kas jau ir aizsāktas, bet vēl nenes augļus, radīs koledžai stabilu finansiālo pamatu.
Es atvainojos, ka man šogad vēlreiz jālūdz ļūsu atbalsts, bet, kā ļūs sapratīsiet, koledžas nākotne patiesi ir atkarīga no to cilvēku iestāšanās par Tobiju, kas ar to ir saistīti.
Liels paldies par jūsu atbalstu!
Ar sirsnīgiem sveicieniem Demija Millere
P. 5. Neaizmirstiet ierasties un atbalstīt mūsu sportistus Gadskārtas skrējienā vai vismaz ieslēgt televizorus un just viņiem līdzi. Vienalga, vai viņi uzvarēs vai zaudēs, es varu ļums apsolīt, ka Tobijas startu ļūs nekad neaizmirsīsiet!
Tobijas blogs
Pateicoties pārsteidzošam detektīva darbam, kuru veicis de facto viduslaiku dokumentu kurators Nīls Gordons, tagad mēs zinām neparastos notikumus, kas ieskāva Tobijas turpmāko pastāvēšanu pēc Džona Deikra un Tobiasa Kaintona šokējošās nāves. Džona tēvs Ričards, cilvēks, kura pārliecība, ka mācīšana nedrīkst būt tikai Baznīcas privilēģija un ka visiem cilvēkiem jāmācās savā dzimtajā valodā, cilvēks, kuru lolardu ticība pamudināja uzlūkot visus cilvēkus kā vienlīdzīgus un ar vienlīdzīgām tiesībām uz izaugsmi, cilvēks, kurš ierosināja dibināt koledžu un dāvināt tai savas zemes, šis pats Ričards Deikrs nomira tikai pāris mēnešu pēc sava vienīgā dēla. Kurš gan var teikt, ka viņš nenomira no salauztas sirds?
Ričarda nāve apdraudēja visu koledžas uzbūvēšanas ieceri, jo Ričarda atraitne un viņa māsas dēls uzsāka tiesāšanos, lai atgūtu nepabeigtajai koledžai dāvinātās zemes. Mums par laimi, Saimona advokāts Pīrss Motiss (kurš visu mūžu bija Ričarda Deikra advokāts) bija viltnieks un ierosināja triku, kas sniedza Saimonam nepieciešamo laiku koledžas uzbūvēšanai, vienlaikus pametot bez mantojuma palikušajam māsas dēlam kaulu…
Tagad Tobijai atkal ir nepieciešams laiks. Un, kā vienmēr, laiks ir nauda…
No: DSToda@hotmail.com Kam: Demija.Millere@kdc.sal.ac.uk Temats: Atbilde: neparasta valdes sapulce Pielikums: Pieticīgs ierosinājums…
Dārgā Milleres kundze!
Es iedomājos, vai ļūs nebūtu tik laipna un neizlasītu pievienoto dokumentu, un, ja uzskatītu par atbilstošu, nosūtītu to visiem tobiešiem, kuri atbalsta to, lai koledžā nenotiktu ierosinātās pārmaiņas? Manuprāt, tas liks valdei kļūt modrai, kā ļūs domājat?
Džūlija Toda (1985. gada Tobijas absolvente)
Sešdesmit divi
Solsterā, 1397. gada vasaras beigas
Ja kāds alķīmisks spēks būtu tā iekārtojis dabu, ka noteikti, īpaši vārdi būtu redzami tveicīgajā augusta gaisā, šie vārdi būtu aši atstājuši pēdas pilsētas ielās un ieliņās. To sākums būtu redzams pie mēra Nikolasa Briges mājas; pirmais pieturas punkts būtu sīkpreču bodnieka veikals Džūrijleinā; tie sanāktu čalojošā pūlī pie Ričarda Deikra dīvainās, neuzticamās ēkas būvlaukuma ārpus pilsētas mūra. Tur, vietā, kur ubagu un nabagu caur- vējainās, parazītu saēstās būdas sīksti turējās pie augstā akmens aizsarg- vaļņa, šie vārdi būtu bijuši visspēcīgākie un kustētos visātrāk.
"Obits," čuksti izplatījās, un — vārds, kas bija patīkams to cilvēku mēlēm, kuri vairāk bija pieraduši pie bēdām, — "žēlastības dāvanas." Nākamajā dienā, ceturtajā viņa nāves gadadienā, bija jāsēro un jālūdzas par Ričarda Deikra vienīgo dēlu, kuru pieminēja sveču gaismā un, kas bija daudz labāk nabagiem, ar šiliņiem un pensiem.
Sačukstēšanās, ja tā aiz sevis atstātu sliedi kā klusa čūska, būtu iegājusi un iznākusi no katra pilsētas mājokļa; nedz visnabadzīgākie, nedz bagātākie nebija vienaldzīgi, nojaušot kaut ko neparastu.
Nāves gadadienas ceremonija pēc četriem gadiem? Kad tāda nenotika pēc viņa nāves? Nedz nedēļu, nedz mēnesi, nedz gadu pēc viņa nāves nenotika aizlūgums par jaunā Deikra dvēseli, nedz arī tika iepriecinātas Solsteras nabadzīgo sirdis.
"Kāpēc tagad?" viņi jautāja.
Uztūkuši, dūmakainā saule, vairākas dienas gozējusies debesīs, bija pazudusi, un pār koledžu un ļaužu pūli karājās smagi negaisa mākoņi, kas neļāva pilsētai atbrīvoties no smacīgā gaisa un nomāca pilsētniekus.
Būtu labi, Gvineta prātoja, ja uznāktu lietus.
Viņa atcerējās Džona bēres, kas notika tieši pirms četriem gadiem. Lai gan sausums bija beidzies vairākas stundas pirms apbedīšanas, tajā dienā katedrāles kapračus bija tikpat grūti piedabūt rakt kapu kā jebkurā citā tās vasaras dienā, tik saulē sacietējusi bija zeme.