"Džons Deikrs vēl nebija vīrietis, kad mira, viņš bija jaunietis uz vīra gadu sliekšņa. Viņa tēvs Ričards Deikrs cerēja, ka tieši šādi jaunie cilvēki no mūsu Solsteras nāks uz viņa koledžu." Viņa skatījās tālu un plaši, meklēdama to jauno cilvēku acis, kuri varētu būt Džona līdzgaitnieki, ja viņš būtu dzīvs.
"Jaunieši uz vīra gadu sliekšņa," viņa turpināja, "jauni cilvēki, kuriem pēc mācībām koledžā būs vieglāk iekārtoties, dzīvot godīgi un cienījami, lai paši varētu sasniegt stāvokli, kurā viņi spēs rūpēties par trūcīgajiem mūsu vidū."
Viņa apklusa. Viņa bija apklusinājusi murmināšanu, taču viņu sejas joprojām bija noslēgtas, viņi vēl nebija gatavi pieņemt teikto.
"Dienā, kad šeit nomira Džons, es biju tuvumā," viņa aši un neviļus pameta skatienu pār plecu uz kaļķu bedrēm, kas atradās mazliet ārpus koledžas teritorijas, — "un todien viņš uzdeva daudz jautājumu par celtniecību." Viņa mazliet pieklusināja balsi un kļuva vaļsirdīgāka, pasmaidot par atmiņām, un pūlis teju nemanāmi pastiepās uz priekšu, lai uztvertu viņas vārdus.
"Viņš jautāja, kam domāts katrs rīks un kā tos asina," Gvineta rakājās atmiņās, atceroties jautājumus, kurus viņai bija atstāstījis Saimons, kad viņš atkal un atkal kavējās pārdomās par to dienu, kamēr viņi gaidīja Džona neizbēgamo nāvi. "Kāpēc mēs ceļam tā un ne citādi? Kāpēc mūsu koledža būvēta šādi, nevis kā citas, piemēram, Vikema jaunā koledža Oksfordā?"
Viņa atkal pārlaida ļaudīm skatienu, redzot, ka piepeša pūsma sakustina lakatu stūrus un vējš planda kāda bērna skrandaino kleitu. Ļāvusi viņiem apjēgt mājienu, ka šī koledža, Deikra koledža, tiks salīdzināta ar kādreizējā valsts kanclera Viljama no Vikemas koledžu, viņa turpināja runu, vēl vairāk pieklusinot balsi un piešķirot tai kaislīgu, sirsnīgu toni.
"Atbilde," viņa nepieminēja Saimona vārdu, baidoties atkal viņus satraukt, "bija tāda, ka Solsterā nav vajadzības pēc augstiem četrstūru mūriem, jo, atšķirībā no Vikema iestādījuma, šo koledžu neaizņems svešinieki, kas mācīsies, nevienam neredzot un nezinot, būdami privileģētāki nekā pašas pilsētas ļaudis. Šī koledža, Deikra koledža, būs mūsu koledža — celta tam, lai tur mācītos pilsētas dēli. Nevajadzēs stipras ozolkoka durvis, lai pasargātu koledžu, jo tā būs pilsētas koledža, kas atšķirsies no citām, koledža, kurā drīkstēs ieiet visi, lai redzētu, kā iekšpusē pūlas censoņi. Un," šajā brīdī viņa iekaisa, un viņas balss kļuva skaļāka, jo viņa juta pūļa noskaņojuma pārmaiņu, "mūsu pilsēta ir angliska, tāpēc arī mūsu koledža būs angliska, un tajā runās tikai angliski."
Gvineta apklusa, lai ļautu norimt sadzirdamajam pārsteiguma uzplūdam, iekams turpināja. "Deikra kungs vēlējās, lai zēniem nebūtu jānovēršas no dzimtās valodas, studējot likumus vai medicīnu." Viņa uzlūkoja klausītājus tik kaismīgi, ka tie, kuri viņu nepazina, varētu nodomāt, ka viņa cīnās par sev dārgu pārliecību, nevis par tāda cilvēka dīvainajiem uzskatiem, kuru tik tikko bija pazinusi un kuram ne vienmēr bija pilnībā uzticējusies.
"Vai tiesas prāvas," viņa kliedza, "notiek latīņu valodā?" Pūlis stūrgalvīgi klusēja, tāpēc viņa atbildēja pati. "Nē, un arī ne franču valodā. Mēs esam angļi, un šeit, Deikra koledžā, mūsu koledžā, mūsu dēli mācīsies, diskutēs un gūs izpratni angļu valodā. Jo angļu valoda ir tikpat laba kā ikviena cita valoda — tikpat laba kā latīņu vai franču mēle. Pats karaļa sekretārs — Džefrijs Čosera kungs — ir dzejnieks, kurš raksta savus darbus angļu valodā."
"Vai viņš raksta neķītru dzeju?" no pūļa atskanēja balss, izraisot smieklus. Gvineta zināja, ka tie ir atvieglojuma smiekli. Šis jokdaris beidzot bija uzcēlis tiltu starp viņu un pūli, un viņi atkal spēja uzklausīt. Dāvanu izsniegšana varēja turpināties.
"Kad tie no mūsu vidus, kuri ir sasnieguši krietnu vecumu un palikuši bez ģimenes, kas varētu viņus aprūpēt, ir saņēmuši dāvanas," Gvineta paziņoja, "pie katras koledžas arkas tiks izdalīti piecpadsmit pensu gabali."
Pēc šī paziņojuma atskanēja trokšņainas, izkliedētas gaviles. Kad viņa pagriezās pret Henriju un signalizēja viņam sākt drēbju izdalīšanu ar nepieciešamajiem vārdiem, Gvineta dzirdēja virkni minējumu par to, kā tiks piešķirtas naudas dāvanas. Viņa, Brige, Motiss un Henrijs — pēc garas apspriedes un apsvēruši izdevumus — bija nolēmuši, ka Džona nāves gadadiena tiks atzīmēta desmit gadu pēc kārtas, nospriežot, ka tas pietiekami godinās Deikru dzimtu un nodrošinās pilsoņu labo gribu līdz laikam, kad viņi paši spēs saprast koledžas pastāvēšanas sniegtos labumus.
Viņa devās pie Elisones, lai paņemtu četrus makus ar piecpadsmit centu monētām, kas tiks izdalītas pie katras arkas — viens penss par katru Džona mūža gadu —, un iedama viņa dzirdēja lēnu, dobju pakavu dim- doņu uz putekļainās, akmeņainās zemes.
Arī citi to saklausīja, un sāka grozīt galvas, sākumā pa vienam un tad — pārējo uzmanības pamudināti — dučiem vien, lai redzētu traucējuma iemeslu.
Lēnām, pūlim pašķiroties neliela jātnieku pulciņa priekšā, atskanēja skaļa, neapmierināta kurnēšana, kas pieminēja vārdu, kuru Gvineta visu laiku bija baidījusies izdzirdēt.
"Koplijs!"
Bīskaps, kuram aiz muguras bija modri, bruņoti vīri, sēdēja varena zirga mugurā — tas bija lieliskas sugas rikšotājs, pēc Gvinetas domām, nevis vienkāršs kleperis, ar kuru aizjāt no vienas vietas uz citu, — un vēroja ainu. Pūlis, kas tagad klusēja, raudzījās uz viņu ar neslēptu naidīgumu. Solsteras
Svētā Danstena klosteris paaudzēm ilgi nebija iecienīts sakarā ar nodokļiem, monopoliem un pilsētas dzīvei uzspiesto varu, bet šo bīskapu — kas bija ietekmīgāks nekā vairākums — neieredzēja vēl stiprāk.
Nikolass Brige, kuru piesaistīja ziņa par Koplija ierašanos, no sava posteņa koledžas dienvidu pusē piegāja pie Gvinetas. Viņš nostājās plecu pie pleca ar viņu, un abi gaidīja, kad Koplijs ierunāsies.
Kamēr klusums ieilga un Koplijs skatījās uz viņiem, Pīrss Motiss pameta savu vietu un piebiedrojās viņiem, tāpat darīja Henrijs. Šī četrotne stāvēja pretī cilvēkam zirgā, tāpat kā pirms dažām minūtēm nabagi bija stāvējuši pretī Gvinetai, gaidīdami dāvanas. Viņi zināja, ka bīskaps ieradies ne jau labdarības dēļ.
"Kas tie par kumēdiņiem, kuru dēļ ļaudis pametuši pilsētas mūrus?" Bīskapa naidīgums darīja zirgu nemierīgu; dzīvnieks svaidīja galvu un bažīgi mīņājās, itin kā vēlēdamies bēgt no turienes.
"Mēs šeit izdalām dāvanas Džona Deikra piemiņai," Gvineta nosvērti paziņoja.
"Obits."
"Ja tā vēlaties," Gvinetas tonis bija nepielūdzams.
"Un mirušajam tiek veltītas lūgsnas?"
"Nē."
Koplijs samiedza acis. Viņš nebija gaidījis tik drosmīgu atzīšanos.
"Ja te notiek obits, kāpēc aizgājējam netiek veltītas lūgsnas?"
"Vai mums nav brīv dalīt dāvanas, kā uzskatām par piemērotu, neliekot nabagajiem pirkt mūsu labdarību?" jautāja Brige nenopietnā un zobgalīgā tonī.
"Jums nav brīv noniecināt Baznīcas priekšrakstus," Koplijs atcirta. "Nedz arī jums ir brīv vadīt dievkalpojumu bez priestera klātbūtnes!"
"Šis nav dievkalpojums…"
"Nestrīdieties ar mani, bodniekF
Nikolass Brige lūkojās uz Kopliju, acīm redzami nebūdams nobijies. Gvineta viņam līdzās juta, ka sirds dauzās krūtīs, itin kā varētu pārsprāgt un noslāpēt viņu.
Piepeši Koplijs sacirta piešus, un zirgs sāka kustēties, nošķirdams Brigi no Motisa, tad biskaps parāva pavadu un dzīvnieks apstājās, atrazdamies plecu pie pleca ar mēru. Bīskaps lēnām noliecās, līdz apakšdelms atbalstījās uz liela, un cieši turēja pavadu, pievilcis zirga galvu pie krūtīm. "Jūs domājat," viņš sacīja klusā un stingrā balsī, "es nezinu, ka esat lolards. Un domājat, ka jūsu stāvoklis paglābs jūs, kad karalis izsludinās likumus, piespriežot lolardu ķeceriem nāvessodu."