Pēkšņi viņš pagriezās pret Gvinetu, un viņa sajuta baiļu dūrienu sirdī, kad viņš ieskatījās viņai acīs.
"Es zinu," viņš sacīja tādā pašā tonī, "kas apglabāja jūsu kroplo izsmieklu par bērnu. Un kur. Es zinu, ka jūs un jūsu vīrs, kuram pietiek prāta nerādīties man acīs, esat saistīti ar lolardiem, ja jūs pašus nepaņems ciet par ķecerību. Kad izsludinās likumu, arī jūs tiksiet sodīti. Un tad šo koledžu nojauks pa akmenim vien… pa akmenim vien. Un," viņš ļauni piemetināja, "tam, kuru jūs pārliecināsiet pārdot stiklu jumtam, būs jānoskatās, kā to gabalu pa gabalam sadauza mani cilvēki." Viņš atkal iztaisnojās sedlos un pārlaida koledžai nicinošu skatienu, iekams vēlreiz palūkojās lejup uz Gvinetu un Brigi. "Tas viss… iznīks. Bet Baznīca paliks."
Gvineta, atguvusi drosmi un atradusi vārdus, sacīja: "Galu galā viss iznīks, mans kungs. Un paliks tikai Dievs."
Viņa ievēroja, ka viņš sakož zobus, taču nebija gatava tam, ka viņš paraus grožus un strauji apgriezīs zirgu, notriecot Brigi no kājām un uzgrū- žot mēru viņai virsū, pēc kā abi nostiepās zemē zirgam pie kājām.
Atskanēja svilpšana par šo nevajadzīgo izrīcību. To ātri vien uztvēra viss pūlis, un nu jau ikviena mute, savilkta tievā līnijā, svilpjot izteica nosodījumu Koplijam, un visas acis bija pievērstas viņam, gaidot, kā viņš atbildēs uz šo izaicinošo rīcību.
Viņa zirgs, baismīgās skaņas iztrūcināts, saslējās pakaļkājās. Pavilcis pavadu, liekot zirgam nostāties uz visām četrām kājām, Koplijs pagriezās pret saviem bruņotajiem pavadoņiem. "Attīriet šo vietu! Aizdzeniet visus šos cilvēkus atpakaļ uz pilsētu! Šis cirks vairs nedrīkst turpināties!"
Jātnieki, izvilkuši zobenus, devās pūļa virzienā, grasīdamies pilsētniekus sadzit barā un aizgādāt uz pilsētu. Bet ļaudis nevarēja tik viegli atraut no dāvanu saņemšanas. Pūlis pašķīrās zirgu priekšā, taču nepagriežas uz vārtu pusi, tas tikai pakāpās sānis un ielenca bruņotos jātniekus, kas, nošķirti cits no cita, zaudēja spēju rīkoties efektīvi, viņi grieza zirgus uz riņķi un vicināja zobenus uz ļaužu pusi, bet tie smiedamies pagāja malā.
Bīskaps, piesarcis aiz niknuma, ne ilgāk par minūti vēroja, kā viņa vīri tiek izmuļķoti, un tad nokliedza: "Gana!"
Vēlreiz apgriezis zirgu un likdams tam drasēt uz vietas, jo aiz dusmām bija gan parāvis pavadu, gan piecirtis piešus, viņš uzrunāja Brigi.
"Lieciet sanākušajiem izklīst vai ari es arestēšu jūs."
"Uz kādas apsūdzības pamata?"
"Ķecerība."
"Un kā es esmu noziedzies ķecerībā?" Brige vaicāja, samiedzis acis.
"To es pierādīšu tiesā, nevis strīdēšos ar jums šeit! Tagad izklīdiniet šo pūli, lai ļaudis dodas savās gaitās!"
Brige nekustīgi raudzījās uz viņu. ļa mērs bija nobijies no bīskapa, Gvineta nodomāja, viņš to neizrādīja.
"Bīskaps nepieskarsies nedz man, nedz maniem cilvēkiem, ja nevēlas nemierus savas pilsētas ielās." Gvineta atcerējās mēra vārdus. Vai viņš bija nodomājis izrādīt savu varu, sākot nemierus tagad?
Beidzot Brige ierunājās. "Es negrasos izklīdināt savus līdzpilsoņus bez pamatota iemesla. Viņi atgriezīsies mājās un ķersies pie saviem darbiem, kad dāvanu dalīšana būs beigusies." Viņš apklusa un tad piebilda mazliet skaļākā balsī, itin kā vēlētos, lai ikviens pūlī viņu sadzirdētu: "Es iesaku jums, mans kungs, atgriezties mājās un ļaut mums pabeigt šeit iesākto."
")ūs atsakāties pārtraukt šeit notiekošo?"
"Es atsakos pārtraukt likumīgu pasākumu."
Koplijs pagrieza galvu uz bruņoto jātnieku pusi.
"Arestējiet šo cilvēku."
Saskatījušies un paraustījuši plecus, divi jātnieki nolēca no zirgiem un pasniedza pavadas saviem biedriem. Aizgājuši līdz Brigem, viņi jau grasījās ņemt viņu ciet, kad Gvineta pasteidzās viņiem priekšā. Nostājusies pirms Briges, viņa paziņoja. "Nē. jūs viņu nearestēsiet, ja neņemsiet ciet ari mani!"
"Lai notiek!" bīskaps triumfāli nošņāca. "Arestējiet arī viņu!"
"Un mani," priekšā iznāca Pīrss Motiss, kam aši sekoja Henrijs.
Apjukušie vīri tagad raudzījās uz Kopliju, gaidot norādījumus. Pa to laiku Elisone iznāca no pūļa pirmās rindas, pametusi ratiņus, un piebiedrojās savam vīram un audžumātei.
"Jums jāņem ari mani."
Lēnām un ar pieaugošu inerces spēku pūlis sekoja Elisonei pie mēra sāniem, gluži kā oļu kaudze, kas sagāžas, kad tiek izkustināts izšķirošais akmentiņš.
Drīz vien pūlis ielenca jātniekus tāpat kā iepriekš. Taču tagad aplencēji vairs nesmējās un nevairījās no zirgu kājām, viņi spiedās virsū, neļaujot tiem izvilkt zobenus un likt tos lietā. Piepešās dusmās viens no viņiem sāka ar plecu lauzt ceļu uz sāniem cauri pūlim un tūlīt pat nogāzās garšļaukus, jo kāds bija aizlicis viņam priekšā kāju. Kad viņš gulēja zemē, šķita ticami, ka viņu samīs vai nosmacēs, taču Brige izsaucās: "Paliksim draugi! Šodien iztiksim bez vardarbības!"
Pāris balsu protestēja, taču vairākums piekrita, vīrietim padeva roku un rupji uzrāva kājās.
Kad Koplija vīrs izspraucās caur pūli un atkal satvēra sava zirga pavadu, Brige paziņoja balsī, kas bija dzirdama gan ikvienam cilvēkam pūlī, gan bīskapam, pret kuru viņš bija pagriezies: "Šodien neviens šeit netiks arestēts, mans kungs. Mēs, pilsētas iedzīvotāji, turpināsim likumīgo pasākumu un pabeigsim iesākto."
No pūļa atskanēja pa pusei piesardzīga, pa pusei izaicinoša piekrišanas murdoņa.
Brige apklusa un, pakāpies atpakaļ, lai būtu labāk redzams pūlim, atkal pacēla balsi.
"Ielāgojiet, šī koledža vairs nepieder tikai Ričardam Deikram un tiem, kam viņš piešķīris dāvinājumus. Pēc šodienas pasākuma šī koledža nonāk visu pilsētnieku pārziņā. Kad tā būs pabeigta, šeit mācīsies mūsu dēli, un pilsētu bagātinās viņu zināšanas un gudrība."
Viņš vēlreiz apklusa un nogaidīja, līdz norims daži apslāpēti ovāciju saucieni. "Un ielāgojiet, šī koledža, kaut arī Ričarda Deikra dibināta un nodrošināta, turpmāk tiks saukta par Kaintona un Deikra koledžu, jo bez Saimona no Kaintonas tā nebūtu uzcelta, un celtniecības laikā gan Ričards Deikrs, gan Saimons no Kaintonas zaudēja savus vienīgos dēlus. Kā abus vīrus vienoja bēdas, tā koledža vienos viņu vārdus, tāpat kā tā bija vienojusi viņu pūles.
Tāpēc turpināsim šeit, Kaintona un Deikra koledžā, žēlastības dāvanu i/dalīšanu. Atgriezīsimies savās vietās."
Un, iekams izskatīties vēl muļķīgāk pūļa priekšā, kas atkāpās no viņa, Koplijs apgrieza zirgu un aizauļoja, bet jātnieki sekoja kā pagadās.
Sešdesmit trīs
Solsterā, mūsdienas
Ar roku rakstītas vēstules, kuras, atkarībā no rakstītāja vecuma, pārmaiņus bija dedzīgas, pašpārliecinātas un svārstīgas, elektroniskās vēstules, vizuāli līdzīgas, bet ar saviem vārdiem un internetā piekļuves nodrošinātāju kodiem tikpat unikālas kā pirkstu nospiedumi, no visām četrām zemeslodes debespusēm tika sūtītas uz Demijas Milleres un Eda Norisa kabinetu. Vairākums pauda dusmas par Bērda plānu, mīļas atmiņas par Tobiju, dziļu pateicību un atbalstu koledžai. Neizbēgami, ka niecīgs pragmatiķu mazākums izteica pārdomas, vai, ņemot vērā vienmēr mainīgās Solsteras koledžu vides vēsturisko kontekstu, nav pienācis laiks šādai mūsdienīguma un senatnes savienībai.