Kad Noriss nozuda no redzesloka, vārda sadaļa ekrāna apakšā izdzisa, un Ebijas Denjelsas balss norādīja, ka "iemītnieku vadonim Robertam Hedstovam ir citāds viedoklis".
"Doktoram Norisam ir viegli teikt, ka nav galīgu un negrozāmu plānu pārdot zemi," teica Hedstovs, un emocijas, kuras viņš īsti nespēja noslēpt, viņa balsi vērta griezīgu, "bet, ja tā ir tikai neskaidra ideja, kas kaut kad nākotnē var gan piepildīties, gan ne, kāpēc koledža nav gatava apspriest ar mums pārdošanas nosacījumus, ja tai kaut kad jātiek īstenotai?" Viņa attēls teju nemanāmi noņirbēja kadru salaidumā. "Mēs uzskatām, būtu godīgi, — ja koledža izvēlas pārdot zemi, tad pašreizējiem iemītniekiem vispirms jāpiedāvā iespēja atteikties no tās, nevis vienkārši jāpārdod būvuzņēmējiem, kas atradīs veidu, kā atbrīvoties no mums."
Hedstova sejas izzušanu pavadīja vēl vairāk vārdu Ebijas Denjelsas rūpīgi apvaldītajā reģiona dialektā, un parādījās "sers Ians Bērds — Nort- geitas koledžas direktors". Ians Bērds, cik nu Demija zināja, nekad nebija spēlējis regbiju profesionālā līmenī, taču viņa masīvā, brutālā ķermeņa uzbūve bija ļoti piemērota šim sporta veidam. Pārsteigums bija viņa balss — patīkama un izkopta.
"Šī nelaimīgā krīze tikai kārtējo reizi pierāda, ka mazajām koledžām, kas atrodas Solsterā, būs arvien grūtāk izdzīvot pašreizējā ekonomiskajā situācijā. Ja visas koledžas iekļautu oficiālā universitātes struktūrā — kā, pēc manām un daudzu citu domām, ir jādara —, kurā noteiktas funkcijas tiek uzticētas universitātes darbiniekiem, nevis katras koledžas personālam, lai pienākumi nepārklātos, mēs ārkārtīgi ietaupītu finansiālos resursus. Vienīgais efektīvais veids, kā Solsteras koledžas var risināt divdesmit pirmā gadsimta problēmas, ir — pienācīgi apvienoties vienā universitātē. Lai gan es ļoti mīlu šādu Solsteru, tomēr jebkurš cits risinājums diemžēl ir sentimentāls anahronisms."
Norisam ļāva pārtraukt runātāju, tāpat kā viņš bija darījis īstenībā, lai gan viņa sākotnējais izsauciens "Ak, ko nu stāsti Ian, tu nepavisam nemīli šādu Solsteru" tika izgriezts, jo, domājams, liecināja, ka Noriss — vīrs, kuru ziņu fragments bija nolēmis parādīt kā atpalikušu dinozauru, — ir pārāk cilvēcīgs.
"Nortgeitai nav gandrīz nekādas līdzības," Noriss vēlreiz bija redzams kamerā, "ar tradicionālu Solsteras koledžu. Tam nav nekāda sakara ar dibināšanas laiku vai ēku senumu," viņš nosvērti sacīja, neņemdams vērā Bērda mēģinājumus viņu pārtraukt. "Runa ir par ētosu. Uzskatu, ka Solsteras koledžu darbs ir iemācīt jauniešiem domāt, būt kritiskiem, apšaubīt sabiedrību, kurā viņi dzīvo, un uzlabot sabiedrību, kurā viņi dzīvos…"
Bērds ārpus kameras fokusa atkal mēģināja pārtraukt runu.
"Jā, Ian, es atzīstu, ka patiesi runāju par liberālu izglītību. Un nekaunos par to. Zinu, ka modē ir runāt par izglītības svarīgumu un mācību vielu, bet uzskatu, ka mācīšanās domāt, analizēt un būt kritiskam nav atkarīga no mācību temata. Un tai ir jābūt neatkarīgai 110 uzņēmumiem, kas ir pieaicināti finansēt konkrētus mācību priekšmetus vai pētniecības jomas."
Bērds izteica dzirdamu, taču nesaprotamu piezīmi, uz ko Noriss atbildēja: "Kas maksā, tas pasūta mūziku, Ian. Un es uzskatu, ka mūsu darbs Solsterā ir komentēt šo mūziku un pateikt: "Šī mūzika ir slikta!" — ja tā tas tiešām ir."
Ārpus kameras fokusa intervētājas balss, apejot šo novirzīšanos, piezīmēja, ka plaši izdaudzinātās Kaintona un Deikra koledžas finansiālās grūtības droši vien rada neērtības Nortgeitai kā asociētajai koledžai.
Bērds centās atstāt iespaidu, ka vienlaikus ir nožēlas pilns un aizkaitināts.
"Jā, tā ir." Viņš uz mirkli apklusa. "Nav iespējams, ka neviens, vēl jo mazāk doktors Noriss, nezina manus uzskatus," viņš turpināja, pametis skatienu sāņus, itin kā lai pārliecinātos par Norisa uzmanības pakāpi. "Es domāju, ka Solsteras koledžām ir pēdējais laiks atteikties no arhaiskās dibinātājkoledžu un asociēto koledžu divpakāpju sistēmas. Asociētajām koledžām — dažas no tām šobrīd jau pastāvējušas gandrīz divsimt gadu — pazemojoši ir vēl aizvien uzstāt, ka tās var piešķirt grādus un piedalīties koledžu sabiedriskajā dzīvē tikai ar vecāko — tā saukto pamata — koledžu protekciju. Tas ir aizvainojoši un vecmodīgi un kavē Solsteras kā pasaules klases izglītības un pētījumu vietas tālāku izaugsmi. Ja koledžas vienlīdzīgi piederētu pie universitātes — nevis katra dibinātājkoledža funkcionētu kā pilnīgi neatkarīga organizācija, kas piešķir savus grādus un izvēlas studentus, nepievēršot uzmanību citām koledžām, — mēs būtu daudz spēcīgākā pozīcijā, risinot sarunas par valsts — un cita veida — finansējumu. Ir acīm redzams, ka koledžas var sadarboties — ja nevarētu, mums Solsterā nebūtu nevienas zinātņu fakultātes —, taču mums tas jārisina steidzami."
Robertam Hcdstovam pajautāja, vai viņš uzskata, ka no pašreizējās Kaintona un Deikra koledžas finansiālās krīzes varētu izvairīties, ja koledžas iestātos tādā kā federācijā, kurā katra uzņemas kādu atbildību par veseluma finansiālo labklājību.
"Nu, acīmredzot, ja būtu bijusi kāda centrālā plānošana, lemjot, kā izmitināt absolventus tik mazā pilsētā kā Solsterā, tad, iespējams, Tobija — tas ir, Kaintona un Deikra koledža — nebūtu iepinusies tādās ķildās…"
"Vai jūs runājat par jauno studentu kopmītņu kompleksu, kas tik iespaidīgi pārsniedza budžetu?"
"Jā. Skaists dizains un kaut kas, uz ko — kā universitātei—Solsteras koledžām būtu jātiecas. Taču domāt, ka atsevišķas koledžas — ja vien tās netiek finansētas daudz dāsnāk nekā Kaintona un Deikra koledža — var atļauties šādu būvniecību, man šķiet absurdi."
Demija nospieda tālvadības pults gumijas pogu, izslēdzot televizoru, un atcerējās ainu, kas bija risinājusies pēc televīzijas grupas aizbraukšanas. Bērds, atmetis laipno draudzīgumu par labu verbālai dūru cīņai, nenoteikti norādīja Norisam, ka, ja nākamajā koledžu padomes sanāksmē viņš nebalsos par asociēto koledžu sistēmas likvidēšanu un neatbalstīs Bērda priekšlikumu padomei izveidot darba grupu, lai apsvērtu oficiālas universitātes struktūras izveidi, tad "es pārņemšu tavus grožus, Ed. Un es domāju, ka gūšu atbalstu no taviem cilvēkiem. Tā vai citādi es panākšu, ka Nortgeita nav tavā nekompetentajā pārvaldes sfērā — un drīzāk agrāk nekā vēlāk."
Astoņi
1385. gada augusts
Ja Gvineta būtu ieskatījusies spogulī — ja viņai tāds būtu —, viņa ieraudzītu daudz vecāku sievieti, nekā jutās. Jebšu viņa bija izcietusi mokošu divdesmit neauglīgas laulības gadu nastu, jebšu viņu bija mocījis citu sieviešu nicinājums un līdzjūtība, jebšu viņa bija pieņēmusi un mīlējusi mirušas sievietes bērnu kā savējo, tomēr viņa būtu pārsteigta, redzot, cik ļoti šie skumjie apstākļi bija izvagojuši viņas seju. Par spīti visām ciešanām viņa joprojām jutās tā, it kā būtu meitene, kuru pirms divdesmit gadiem apprecēja Saimons.
Bieži vien Gvineta bija aplūkojusi savu laulību kā cilvēks, kurš izkāpj ārpus dzīves, un kratījusi galvu. Vai iecietīga mīlestība, lai cik uzticīgi sniegta un stingri saglabāta par spīti karaļa nelabvēlībai, bija viss, ko Saimons pelnījis? Vai viņa kaisle pelnīja sievu, kas atdodas viņam pilnībā, paliek viņam uzticīga ar katru savu spēku unci? Tomēr viņa to nespēja. Kā Saimons nevarēja iemācīt Elisonei viņas tēva arodu, tā Gvinetai nebija iespējams atdot to sevis daļu, kas gaidīja bērnu. Neauglība liedza Gvinetai ziedoties pilnībā.
Saimons, vēlēdamies dēlu, kas mācītos no viņa, bija izmantojis ilgos un bez bērniem aizvadītos gadus, lai pilnveidotu savas iemaņas, apmācot Henriju, un tādējādi uzkrātu dēlam visu, ko var gūt no mūža pieredzes. Gvineta, vēlēdamās bērnu paša bērna pēc un mīlestībā uz Elisoni izbaudījusi visu, kas varētu viņu gaidīt, vingrinājās sava tēva amatā, lai aizvadītu gaidīšanas gadus, liekot neauglības sāpēm radīt kaut ko vērtīgu un skaistu.