Divdesmit gadu viņa bijusi namdare mūrniekmeistaram Saimonam, viņi abi izturējās ar cieņu pret to, ko spēja paveikt katrs savā amatā. Tobiasa piedzimšana sakrita ar tiesneša mājas pabeigšanu, un kopš tā laika viņa nebija strādājusi, apmierināta, ka viņas jaunais mātes statuss atbrīvoja viņu no darba, ko varētu prasīt tikai no atraitnes, neprecētas vai neauglīgas sievietes.
Taču Saimons situāciju redzēja pavisam citādi. Viņš bija skaidri un gaiši pateicis, ka ir pienācis laiks mosties no aizņemtības ar Tobiasu un vēlreiz ņemt rokā darbarīkus. Viņas taisnīgais un pienācīgais laiks būt vienatnē ar bērnu, pēc Saimona domām, nu bija beidzies, un viņai atkal bija jāstājas blakus viņam kā agrāk.
Prātā stingri paturēdams nākotni, kad Tobiass būs viņa māceklis, Saimons nesaprata, ka šis ir laiks, pēc kā Gvineta bija ilgojusies, laiks, kad viņa ir kopā ar zīdaini, kas dzimis no viņas miesas, zīdaini, ko atzina par savējo pēc tuvības ar viņu, kad baroja to ar krūti, turēja sev cieši piespiestu, ar visu savu būtni sajuta viņa vajadzības. Viņas mīlestība uz F.lisoni bija mātes mīlestība, taču Elisone jau bija pāraugusi šādas saviļņojošas tuvības vecumu, kad ieradās Gvinetas mājā.
Saimonam vajadzēju viņu — viņa to zināja — kā sievu, namdari, draugu. Taču viņa bija aizturēto jūtu — kas, būdamas tik ilgi apvaldītas, iespējams, kļuvušas spēcīgākas — varā un nespēja piepildīt Saimona vajadzības.
Dienas pēc viņa atgriešanās no Ričarda Deikra Solsterā bija saspīlētas, jo Saimons bija skaidri un gaiši pateicis, ka koledžai nepieciešamas viņas iemaņas.
Lūkodamās uz skicēm pirms Saimona pirmās vizītes pie Deikra, viņa bija neizpratnē.
"Saimon, parādi, kas ir šeit," viņa bija teikusi, un viņas pirksts bija atradies ēkas skices vidū, "es nevaru saprast tavas līnijas."
Saimons pasmaidīja un paraudzījās uz skici. "Labi. Tu esi sapratusi, ka šeit, šeit, šeit un šeit ir istabu bloki, starp kuriem ir ejas, kas iziet centrālajā pagalmā. Pagalmā ir ēka ar astoņām sienām." Viņa pirksts novilka astoņ- stūri. "Pati ēka būs šeit, kurp varēs nonākt par akmens kāpnēm, kas atradīsies pie ārsienas." Viņš ar pirkstu apvilka vienu no figūrām, ko Gvinetai nebija izdevies izprast. "Zem centrālās ēkas ēdnīcas būs virtuve, zem kuras būs pagrabi." Piepeši Gvineta skicē saskatīja masīvos pagraba balstus un nelielās kupolveida velves. Tik daudz viņa tagad saprata.
"Tad kas ir tas?" viņa vaicāja, vilkdama pirkstu pa skici. "Virs ēdnīcas? Kas tas ir?"
"Virs ēdnīcas esmu paredzējis koledžas grāmatu krātuvi," viņš apmierināts paraudzījās uz viņu. "Tā ir bibliotēka," viņš rādīja. "Redzi, te ir logi, kas atrodas bibliotēkas līmenī, un zemāk, ēkas apakšā, ir lielāki logi, re."
"Taču ar šādiem logiem bibliotēka nebūs pietiekami apgaismota — kaut arī tā ir virs istabām."
Viņš uzmanīgi paraudzījās viņā. "Tu neesi ņēmusi vērā jumtu, Gvinet."
"Tu neesi to uzrasējis."
"Neesmu gan, jo to darīsi tu. Koledža būs mans, bet jumts — tavs šedevrs." Viņš vienlaikus lūdzoši un paģēroši ieskatījās viņai acīs. "Mums vajadzēs augšējo gaismu, lai piepildītu mācīšanās vietu ar gaismu." Viņš izstiepa roku un satvēra viņas plaukstu. "Gvinet, es vēlos, lai tu uzcel jumtu ar stikla izbūvēm."
Jumts ar stikla izbūvēm! Anglijā tāds bija tikai viens — katedrāles baznīcai Īli pilsētiņā Fenlendsā. Gvineta to nekad nebija redzējusi, taču, kā jau visi namdari, kam interesēja būvniecība, bija redzējusi namdara rasējumus. Tas bija angļu jumiķu pēdējais sasniegums, un Gvineta zināja, ka tas nav viņas spēkos. Viņa bija pārliecināta, ka arī Saimons to zina. Viņa divas vajadzības — uzcelt Deikra koledžu un pārraut saites, kas tik cieši saistīja Gvinetu ar Tobiju, — saplūda vienā vēlmē: lai viņa veiktu iecerēto darbu kopā ar vīru.
Taču viņa to nevarēja.
Viņa atzina, ka Saimona rasējums ir izcils, un būtu līksmojusi par to, ja vien Saimons necenstos piedabūt viņu pilnībā iesaistīties ēkas celtniecībā. Jumts ar stikla izbūvēm patiešām atbilstu ēkas vajadzībām — tas būtu gan praktisks, gan grezns risinājums —, taču viņa nepazina namdari, kurš nenobālētu, iedomājoties par tā sarežģīto konstrukciju. Gvineta atcerējās, ka uzmeta ātru skatu tā Īli namdara rokasgrāmatai, vienu neizpratnes pilnu skatienu, pēc kā bija pateicīga, ka viņai nekad nevajadzēs iemēģināt roku tik smalkā darbā. Paskatījusies uz to aiz tīras ziņkārības, viņa nebija papūlējusies izprast principus, pēc kuriem jumts bija konstruēts, un tagad, raugoties pagātnē, viņa atklāja, ka skices un rasējumi nav pietiekami iesēdušies atmiņā, lai prātā paliktu kaut tikai iznākuma attēls. Citus jauninājumus — piemēram, meistara Herlenda jauno Vestminsteras ēkas jumtu, kas vienā salaidumā klāja milzīgu platību, izmantojot tā sauktās horizontālās sijas, — viņa spētu izprast. Bet jumts ar stikla izbūvi — diez, viņa prātoja, vai pat Hjū Herlenda prasme būtu atbilstoša tādam veikumam?
Deviņi
No: Demija.Millere@kdc.sal.ac.uk Kam: KacaKempbela@hotmail.com Temats: Nesteidzini!
Man Tev tas jāizstāsta! Par spīti visam, Norisa lūgums bijušo direktoru ģimenēm sameklēt koledžas dokumentus ir piepildījis cerības! Šodien tika atvests vesels čemodāns ar papīriem (starp citu, klūgu pinuma čemodāns, kas izoderēts ar katūnu un ko klāj, šķiet, pape…), ko sūtījis kāda karalienes Viktorijas laika koledžas direktora pēcnācējs. Direktors savācis visu arhīvu, lai uzrakstītu koledžas vēsturi, un neilgi pēc tam nomiris, atstājot visu arhīvu savā vasarnicā! Neticami, tomēr patiesi… Visi viduslaiku dokumenti ir pazuduši pie katedrāles arhivāra, jo tiem acīmredzot jāatrodas tur, nevis šeit. Kad noskaidrošu, pastāstīšu, kāpēc.
Kāpēc viņa noklusēja Kacai faktu, ka katedrāles arhivārs nav nepazīstams cilvēks? Kāpēc viņa neizgaisināja savas mīļākās priekšstatu, kas, kā Demija ļoti labi zināja, viņai ienāks prātā, par vecu, sagumušu cilvēku ar gaišiem, plāniem matiem, ādas ielāpiem žaketes elkoņos un stieptu patskaņu izrunu, kāda bija pieņemta divdesmitā gadsimta vidū? Kāpēc viņa noslēpa informāciju, kas uz Ņujorku nosūtītu priekšstatu par vīrieti, kuram vēl nav trīsdesmit pieci gadi, ar tumšiem, sprogainiem matiem un smaidu, kurā paveras spraudziņa zobos?
Kāpēc viņa neizstāstīja Kacai, ka no viņa pāris steidzīgi uzrakstītām elektroniskajām vēstulēm — vēl pirms Norisa aicinājuma ierasties Tobijā — uzzinājusi, ka katedrāles arhivārs ir viņas kādreizējais draugs Nīls Gor- dons?
Desmit
Solsterā, 1385. gada septembris
Gvinetas drapērijas salocītas nogulēja lādē visu laiku, kamēr Kaintonu ģimene dzīvoja Solsterā. Māja, kuru viņiem nodrošināja Ričards Deikrs, — grezns baļķu nams ne vairāk kā divu minūšu gājiena attālumā no viņa muižas — bija pilna ar mēbelēm, drapērijām un visām greznumlietām, kādu nebija mītnē, kuru viņi bija īrējuši no tiesneša Stovolda. Lai gan nedz Gvineta, nedz Saimons nebūtu izvēlējušies zilo un zaļo strīpaino vilnas audumu, ja viņiem būtu rīcības brīvība, tomēr nedēļas laikā viņi aprada ar neierastajām greznumlietām un .svešā mājas gaisotne kļuva tuva.